Fiziķi un liriķi

Tā ir visnoslēpumainākā vieta Latvijā. Tautas dziednieki ir pārliecināti, ka te var izārstēties un uzlādēties ar enerģiju. Ezoteriķi uzskata, ka mežs piepilda vēlēšanās, bet, staigājot pa meža taciņām bez zināšanām un aizsardzības, var sagrābstīt jupis zina ko. Turpretī skeptiķi apgalvo, ka Pokaiņos nav nekā neparasta un visas leģendas ir izdomātas, lai piesaistītu tūristus. Mežs ir milzīgs, vairāk nekā 500 ha, un atrodas divsimt kilometru attālumā no Rīgas - Dobeles novada Naudītes pagastā.

Nejaušs atradums

Pokaiņu lieta aizsākās 90. gados. Meža sanitārās izciršanas laikā piepeši atklāja noteiktā konfigurācijā izvietotu akmeņu un laukakmeņu krāvumus. Lietā iesaistījās pētnieks entuziasts
Ivars Vilks - neordināra personība, kas dievināja visu mistisko. Pēc izglītības būdams mašīnbūvniecības inženieris un tehnologs, padomju gados viņš strādāja par Rīgas tehnoloģiskā aprīkojuma rūpnīcas galveno konstruktoru, bet pēc tam aizrāvās ar netradicionālo medicīnu un pētījumiem Latvijas vēstures un dabas jomā.
Pokaiņu meža jautājumam viņš pievērsās nopietni un uz ilgu laiku, ticēdams tā mistiskajiem spēkiem, un pat salīdzināja Dobeles akmens grēdas ar Stounhendžu. Entuziastu atbalstīja brīvprātīgie no Latvijas un Indijas kultūras centra. Par Pokaiņiem sāka runāt un rakstīt, un šī vieta iemantoja popularitāti. Tika izveidotas takas, iztīrīti celiņi, viss liekais izcirsts un ieviesta maksa par apmeklējumu. Dobeles rajons bija ieguvis īstu tūrisma pērli. Un sāka plūst apmeklētāju straumes.
Dziednieki un Pokaiņu gidi noliec galvu Ivara Vilka priekšā. Pusaklais altruists ne tikai aktīvi piedalījās teritorijas labiekārtošanā, bet ar kaut kādu sesto prātu sajuta un teica priekšā kolēģiem, kur ir ierakti vai paslēpti akmeņi. Dziednieku asociācija pat uzstādījusi viņam nelielu pieminekli Pokaiņu mežā.

Šambalas vārti

Kādus noslēpumus glabā Pokaiņi? Jautājumu ir daudz, bet atbilžu vēl vairāk. Šī meža galvenā īpatnība ir akmeņu krāvumi, dīvaini ezeri un vēl trīsdesmit neparastu pakalnu. Ivars Vilks un viņa domubiedri bija pārliecināti par to mākslīgo izcelsmi. Bet Ivars Strautnieks, Latvijas Universitātes Ģeomorfoloģijas un ģeomātikas katedras docents, apgalvo, ka visu meža ainavu ir izveidojis ledājs. Zinātnieki uzskata Pokaiņus par mistifikāciju, ezoteriķi - par spēka vietu. Šķiet, par nevienu citu vietu Latvijā nav tik daudz dažādu versiju.
Seni nostāsti vēsta, ka te dzīvojis slims puisis, kuram Dievs dāvājis veselību. Un, lai pārbaudītu jaunekļa spēku, viņš tam licis apvērst zemē iedzītu akmens stabu. Jauneklis stabu apvērsis un līdz ar to apgriezis otrādi visu pasauli.
Par to, ka Pokaiņi ir svarīgs centrs planētas kartē, liecina vairākas versijas. Pastāv teorija, ka visa Zeme ir ģeokristāls, pa kura šķautnēm izvietota spēcīga enerģija. Šīs teorijas piekritēji uzskata, ka vairāki krustpunkti atrodas tieši Pokaiņos, tāpēc, ja mūsu mežā kaut kas noies greizi, sekas var būt manāmas citā zemeslodes malā.
Ir viedoklis, ka līdzās Pokaiņiem iziet Zemes ass un zem kājām atrodas blīvais Hartmana tīklojums - ģeopatogēnā zona. Šis jēdziens parādījās pagājušā gadsimta vidū, pateicoties vācu zinātniekam Ernstam Hartmanam. Viņš izvirzīja hipotēzi, ka visu Zemi aptver ģeobioloģisks tīkls, kura mezgli veido dzīviem organismiem kaitīgas zonas. Spēka līnijas virzās caur cilvēka kājām, bagātina zemes čakru un organizē cilvēka limfatiskās sistēmas enerģētisko plūdumu..
Vispārsteidzošākā versija ir kosmiskā. 70. gadu vidū ASV militārie pavadoņi esot fiksējuši virs Dobeles spēcīgu nezināma pazemes starojuma avotu. Toreiz nosprieda, ka Latvijas pazemē ir paslēpts padomju militārais centrs. Nekāda centra te nebija, bet aparāti uz kaut ko reaģēja. Pokaiņu gidi ir pārliecināti, ka tik spēcīgs avots var būt tikai meteorīts; tieši tas arī esot visu mežā notiekošo dīvainību cēlonis.
Bet visvienkāršākā versija liecina, ka Pokaiņi bijusi pirmskristietības priesteru svētvieta un vieta, kur savus rituālus veikuši druīdi.
Par akmeņiem ir atsevišķs stāsts, interesants un arī neparasts. Pa visu mežu ir izvietoti laukakmeņu un nelielu akmentiņu krāvumi un uzbērumi. Cik tiem ir gadu un kas tos izvietojis tādā kārtībā, nav zināms. Skaidrs ir tikai tas, ka akmens ķēdīšu veidotāji ir pielikuši ne mazumu pūļu. Un šiem akmeņiem piemīt fantastiska enerģētika, tāpēc tos nedrīkst ņemt līdzi uz mājām. Meža sakopšanas gaitā akmeņus sāka attīrīt. Noberza netīrumus, sūnas… un ar to nodarīja kaitējumu artefaktiem. Izrādās, uz dažiem laukakmeņiem bija attēloti noslēpumaini simboli, kas saules staros pamazām sāka izzust.
Nestandarta pasaules uzskata piekritēji ir pārliecināti - Pokaiņi ir sakrāls, mistisks mežs, kas spēj regulēt laika apstākļus, apmeklētāju likteņus, enerģiju un veselību. Tikai reakcija uz šo mežu katram ir atšķirīga. Kāds mana strāvu, kas nāk no zemes, un sajūtas kā baterija lādētājā, citam tas izraisa nesaprotamas bailes, galvassāpes un vārgumu. Bet vēl kādam pastaiga paliek bez jebkādām - negatīvām vai pozitīvām - sekām.

Pierādīts, ka lietus virs Pokaiņu meža līst retāk un mazāk nekā virs pārējās Latvijas teritorijas.

Meklējot sev rozeti

Esmu pārliecināta, ka enerģētika piemīt jebkuram mežam, jo daba principā spēj mūs ietekmēt. Tomēr uz Pokaiņiem es devos gides pavadībā, un Asja man ieteica nevis vienkārši mesties iekšā meža biezoknī, bet gan tiekties pretī sakrālajam spēkam. Nu ko, centīšos.

Viena pakalna virsotnē līdzās atrodas divi nelieli ezeriņi - Acis. To ūdens sastāvā atrodama visa Mendeļejeva tabula, bet ūdens temperatūra abās pilnīgi vienādajās ūdenstilpēs ir atšķirīga - vienā tas vienmēr ir par pāris grādiem vēsāks. Šī mīkla pagaidām nav atminēta. Dīķīšu gultne ir akurāti izklāta ar akmeņiem, turklāt tik blīvi, ka neļauj ūdenim ieplūst augsnē. Kurš tā ir pacenties un kāpēc - arī tas ir noslēpums.

Visu teritoriju vienas dienas laikā apstaigāt nav iespējams. Pa ārējo loku var braukt ar automašīnu, bet pa iekšējām taciņām staigāt kājām, sekojot norādēm. Simbolus uz akmeņiem var ievērot tikai ar gida palīdzību. Asja brīdina: «Katrs saskata kaut ko savu, un tas ir normāli. Un kāds neredz neko - tas arī ir normāli.»
Viens no obligātajiem objektiem ir Mātes akmens. Parastā laukakmens sānos uzreiz var ieraudzīt līniju krustpunktus smilšu pulksteņa veidā - sievišķo zīmi, dzīvības zīmi. Šķiet, ar šo akmeni saistās visvairāk cerību. Pie tā brauc sievietes, kuras meklē aizstāvību, palīdzību, sapņo ieņemt un dzemdēt veselīgu mazuli. Internets burtiski stirkšķ pa vīlēm - to pārpludina pateicības pilnas publikācijas no tām sievietēm, kuras pēc ilgiem gaidīšanas gadiem ir pieskārušās Mātes akmenim un drīzumā jau turējušas rokās ilgi gaidīto mazulīti.
Šo artefaktu 1996. gadā atrada brīvprātīgo komanda. Viena no dalībniecēm ievēroja, ka viņas gumijas zābaku pazoles piepeši sākušas silt. Sāka tīrīt slapjo zemi un atklāja milzīgu akmeni, kuru tika nolemts savest kārtībā un novietot stateniski. Gar akmeni plūst enerģētiskās strāvas, kuras var viegli piefiksēt. Jāpaņem jebkura ķēdīte, kas pildīs svārsta lomu, un jātur izstieptā rokā. Kurā vietā sākas svārstības, tur arī atrodas strāvas plūsma. Piemēram, pie paša laukakmens svārsts šūpojas ļoti spēcīgi, bet, pasperot soli sānis, apstājas un nekustas nemaz. To es pati pārbaudīju - godīgi pagāju nostāk, piegāju klāt, apstājos, paskrēju. Un svārsts reaģēja atšķirīgi.

Mežā ir atrasti neparasti koki. No vienas saknes var augt vairāki koki, dažreiz pat dažādu sugu.

To, ka mežā notiek kaut kas neizskaidrojams, es pirmoreiz ievēroju, tuvodamās lielajam ozolam. Tam nav iespējams paiet garām - milzenis kalna galā ar mezglainiem, gluži kā artrīta sakropļotiem zariem tiecas tieši pretī saulei. Es kāpu pie tā lēnām un domīgi un ievēroju pārmaiņas savā pašsajūtā - sāka reibt galva, aizkrita ausis, parādījās vājums un pat spēcīga migrēna. Taču visas nepatīkamās sajūtas pamazām pārgāja, līdzko pietuvojos kokam. Ir pat īpašs ozola rituāls. Ar vienu roku pieskaroties mizai, bet otru pavēršot pret sauli tā, lai tās stari ietu cauri pirkstiem, tu faktiski sāc strādāt par antenu, uztverot enerģiju. Vajag pastāvēt tā pāris minūšu, lai uzlādētos.
Pakalna piekājē Asja nostādīja mani ar sānis izstieptām rokām, palūdza aizvērt acis un ieklausīties izjūtās. Labās rokas pirksti uzreiz sajuta siltumu, bet kreisā plauksta sāka tirpt un kņudināt. Kāpēc tā notiek, nav saprotams, taču tieši kreisajā pusē zem zāles un sūnām atrodas tik tikko pamanāms akmens krāvums.
Uz taciņas, kuru dēvē par Spēka kausu, var mēģināt šo spēku sajust. Lai to izdarītu, pietiek vienkārši ieskatīties, izvēlēties iepatikušos akmeni un pasēdēt saulē. Gidi ir pārliecināti - jebkuru rituālu vajag veikt tālāk no ziņkārīgiem skatieniem. Praksē to realizēt ir visai sarežģīti - uz Pokaiņiem tūristi brauc veseliem autobusiem.
Asja iepazīstināja ar vēl vienu rituālu - mums ar vīru piedāvāja veikt saderības testu. Tāds eksperiments pēc desmit laulības gadiem un diviem bērniem? Lai gan - kāpēc ne? Pokaiņos tādam nolūkam ir pat speciāls akmens. Man palūdza izslēgt diktofonu, tad mums vajadzēja apsēsties pie akmens cieši līdzās un paklusēt. Asja paņēma svārstu un vairākas minūtes vēroja tā šūpošanos, bet pēc tam… pēc tam sāka stāstīt par mums, par mūsu attiecībām, par lomām ģimenē. Un tas bija vareni…
Bet pirms došanās mājās vēlams pieiet pie Tēva akmens un atvadīties no meža.

Rituāls - savienošanās ar spēka vietu

Izvēlies, kas tevi piesaista Tas var būt Dziednieku akmens, Mātes vai Tēva akmens, ozols vai egle. Pietuvojies spēka koncentrācijas vietai izstieptas rokas attālumā. Aizver acis un noskaņo unisonā ar to, kā mēdz teikt šamaņi, visus trīs savus Es.
Apakšējais Es ir kājas, kuras stāv uz zemes un nodrošina mums kontaktu ar zemāko - senču, garu, tumšo un spēcīgo spēku - pasauli, kas atbilst mūsu zemapziņai un slēpj sevī milzīgas enerģijas rezerves. Sajūti, cik stabili tavas pēdas atrodas uz zemes, kā tu iesakņojies tajā un kādu mieru tas tev dāvā.
Vidējais Es ir sirds un apziņa, vidus pasaule, kurā mēs visi dzīvojam. Koncentrējies uz sevi. Fiksē domas savā prātā, savas izjūtas.
Augstākais Es ir saikne ar Dievu, Absolūtu, Kosmosu, Visumu. Sauc to, kā vien vēlies. Iztēlojies neiedomājamu enerģijas lauku virs savas galvas un atveries tam, uztver tā gaismu un spēku. Sajūti, kā enerģijas straumes ieplūst tavā ķermenī.
Vērsies pie vietas gara, pasauc to Neko nelūdz. Iztēlojies, ka tevi ar akmeni vai koku sasaista gaismas stars, kas plūst no tava saules pinuma. Ja vēlies, vari pieskarties priekšmetam ar rokām.
Veicot šo rituālu, tu papildināsi enerģijas rezerves un iegūsi to, kas tev ir nepieciešams, atkarībā no tā, ko spēj viens vai otrs spēka priekšmets. Rituāla ilgums ir 10-20 minūtes.
Tēva akmens sniedz aizsardzību.
Mātes akmens palīdz sakārtot attiecības ar vecākiem un bērniem, dāvā enerģiju bērna ieņemšanai un iznēsāšanai.
Dziednieku akmens atjauno spēkus, paātrina dzīšanu un dziedē iekaisumus, atdod naktsmieru.
Ozols palīdz gūt panākumus, virza pretī uzvarai, tam piemīt vīrišķīga, uzticama enerģija.
Egle nomierina satrauktos, modina radošumu.

Septiņu sveču rituāls pie Dziednieku akmens

Rituālam nepieciešamie priekšmeti
Svārsts - nagla, poga vai vistu elks - akmentiņš, kas iekārts 40 cm garā diegā. Tas ļauj saskatīt spēka virzienu.
Septiņas sveces stikla glāzītēs (tikai ne kapu sveces!).
Indiešu vīraka nūjiņas (3-5-7) vai sausas aromātiskās zāles buntīte - zemes gariem patīk viss, kas dūmo un mutuļo.
Kalnu kristāls - 2 gabaliņi (var nopirkt veikalā). Tas palīdz koncentrēt spēku.
Kā veikt rituālu Iedegtas sveces izvieto aplī akmens tuvumā - pieslēdzies Uguns enerģijai.
Aizdedz aromātiskās nūjiņas vai uz metāla plātnes izliktos sausos augus - tā ir Gaisa stihija.
Paņem katrā rokā pa kristālam - Zemes auglim. Turi ar aso galu uz augšu.
Par ūdeni atbildi tu pati, jo cilvēka organisms par 70% sastāv no ūdens.
Noskaņojies uz akmeni, kā to darīji vienošanās rituālā. Šajā laikā kristāli uzņems sevī visu četru stihiju enerģiju. Un tad pieliec kristālus pie tām sava ķermeņa daļām, kurām īpaši vajadzīga dziedināšana. Ja tev nekas nesāp vai arī, piemēram, tu nevari aizsniegt smeldzošo muguru, vari vienkārši, vēzējot kristālus ap sevi, itin kā ietīstīt sevi sargājošā apmetnī.