Apprecas iemīlējusies jauna sieviete. Paiet daži gadi, un mūsu priekšā ir nevis sieva, bet gan pieauguša vīrieša mammīte. «Sasveicinies. Uzliec cepuri - sapūtīs ausis. Neaiztiec, vēl salauzīsi. Dod, es pati izdarīšu.» No kurienes mūsos uzrodas šī nepiemērotā, muļķīgā, lipīgā, mīlestību un seksu bojājošā mātišķā attieksme? Kā no tās atbrīvoties?
Vēroju draudzeni, kura ir precējusies desmit gadus. Viņa sarunājas ar vīru un dēlu vienādā aizkaitināti nogurušā tonī, it kā viņi abi būtu tās bērni, tikai dēls ir gudrāks, tāpēc ka iemācījies samest netīrās zeķes veļas grozā, bet vīrs izrādījies stulbs, jo vēl aizvien met veļu grozam garām. Vai tiešām viņa nemana, kā pārvēršas par mammu savam nepaklausīgajam vīram?
Skaidrs, ka pamana, bet ko lai viņa ar to iesāk? Viņa taču sevi nemīl. Sevis nemīlēšana - tas ir briesmīgs spēks. Tas liek izvēlēties nevis to, kuru gribētos, bet pirmo pretimnācēju, un pēc tam dusmoties uz šo izvēlēto cilvēku par to, ka viņš nav īstais. Droši vien topošais vīrs viņu kaitināja, jau gatavojoties kāzām. Un viņa šņāca uz līgavaini: «Vai tas ir vajadzīgs tikai man vienai? Sarunā limuzīnu, pārtaisi ielūgumus, kad es tev saku!» Vīrieša vēlme viņu apprecēt bija pierādījums šī vīrieša zemajai kvalitātei un muļķībai. Gudrs taču nemūžam tādu neglīteni kā viņa neprecētu! «Tas nekas, es viņu pārtaisīšu,» sieviete domā. Un pēc kāzām visu laiku ar savu piesiešanos vīru uzlabo. Un turklāt arī dēls līdzinās viņam. Teju vai traģēdija.
Viņa vīru nepieņem. Viņš to kaitina - ar katru gadu aizvien vairāk. Un viņa kļūst par slikto māti no sērijas: «Sēdi taisni, nečāpstini, paņem dakšiņu labajā rokā, nelaime tu mana!» Bet vīrieti viņas spiediens gluži vai paralizē - gan gultā, gan sadzīvē. Kāds tur sekss, kāda mīlestība?! Viņam vajadzētu saukt: «Indi, dodiet man indi!» - taču drīzāk viņai nekā sev.
Jūs pastāstījāt par slikto māti. Vai mēdz būt arī labā? Un no kurienes rodas viņa?
Labā mammīte bieži vien rodas tad, ja sieviete vīru gan mīl, toties sevi pašu ne visai. Tāda sieviete uzskata, ka viņai ir velnišķīgi laimējies, jo - kuru viņa satikusi, tas arī iepaticies. Viņa uztver vīrieti kā lielu bērnu, kuram ir vajadzīga aprūpe. Un ar rūpēm par viņu uzlabo savu pašvērtējumu - salīdzinājumā ar šo vīrieti, tik bezpalīdzīgu, viņa ir tik stipra un varoša, ideāla sieva un saimniece! Un atšķirībā no sliktās mātes viņa uz vīru nekliedz, bet gan lolo, apčubina. «Tu paēdi? Uzvelc siltas zeķītes! Uzliec cepurīti!» Un smacē viņu ar rūpēm, kas nevienam normālam vīrietim nav vajadzīgas. Un atkal sekss izbeidzas - ar mammu taču neguļ. Bet sekss, starp citu, ir mīlestības pamats.
Tad kāpēc šīs sievietes neuzvedas tā, kā klātos sievai, bet gan kā mammītes?
Daudzām nav bijis parauga, no kā apgūt normālu sievietes uzvedību. Mammu viņas redzēja, un arī mātes instinkts viņām ir ielikts jau šūpulī. Toties tēva ģimenē vai nu nebija vispār, vai arī viņš tāpat atradās bērna lomā. Ko sieviete bērnībā no vecākiem ir saņēmusi, to tagad arī demonstrē. Bet vecāki savu uzmanību izrādīja piekasoties, neslēpjot savu aizkaitinājumu: «Vai tu jau visu izmācījies? Ko sēdi? Ej nomazgā traukus!»
Paiet divdesmit gadi. Viņa ir noņēmusies darbā, pārnāk mājās, bet tur vīrs guļ uz dīvāna. Un viņu pārņem skaudība un satraukums - vīrs ir nepareizs, nedrīkst gulēt, vajag rosīties. Un šī sieviete, tāpat kā agrāk viņas vecāki, atgādina vīram, kam viņš nav piezvanījis, kādus rēķinus nav samaksājis, ko nav izdarījis mājās. Un domā: «Cik slikts vīrs man gadījies…»
Un kāpēc vīrietis to visu pacieš?
Viņam arī bija māte. Viņa dresēja tēvu, pirka tam veļu un kreklus, citādi «nopirks ne to, ko vajag», baidījās rādīt viņu draudzenēm - kaut nu «nesarunātu rupjības». Lika valkāt uzvalku un apmeklēt operu. Tagad pret viņu tāpat izturas sieva. Viņam tas viss nepatīk, taču viņš nezina, ka mēdz būt citādi. Un iestrēgst šajās attiecībās.
Francijas prezidents Emanuels Makrons ir precējies ar savu bijušo skolotāju Bridžitu. Viņš iemīlējās tajā piecpadsmit gadu vecumā. Viņa ir 24 gadus vecāka par vīru - nu īsta mamma. Taču viņi kopā ir laimīgi. Un viņš kļuva par Francijas prezidentu. Kāpēc viņam sievas mācības ir nākušas par labu, bet mana draudzene vīru tikai sanikno?
Acīmredzot Makrons gribēja mācīties - atšķirībā no jūsu draudzenes vīra. Bet Bridžita gribēja un prata mācīt. Viņam bija vajadzīga vecāka sieviete, bet viņai - pusaugu vīrietis. Un abus šī izvēle apmierināja.
Kad sieva ir septiņus un vairāk gadus vecāka par vīru, vīrs viņai vienmēr ir infantils. Infantilisms prezidentūrai netraucē. Cilvēks var būt infantils tikai attiecībās ar sievieti vai sadzīves jautājumos, bet citās jomās izturēties valdonīgi, strādāt par aizsardzības ministru vai iekarot pusi pasaules, kā to izdarīja jaunais Napoleons, kurš bija precējies ar nobriedušo Žozefīni. Francijas prezidentam ir nereāli veiksmīga karjera, viņš ir lielisks finansists, gudrs un autoritārs. Toties mīlestībā viņam milzīgs dzīves slānis palicis neapgūts. Cits jautājums - vai viņam vajadzētu to apgūt.
Viņš visu mūžu mīlestībā un seksā ir palicis piecpadsmitgadīga pusaudža līmenī. Atrada sev sievieti, kura viņu tādu akceptēja, un viņam ir pie kājas, ko citi par to domā. Malacis. Šajā posmā pāra attiecības neizraisa neko citu kā vien skaudību. Viņi abi ir dabūjuši to, ko gribēja. Varbūt vēlāk viņiem radīsies citas vēlmes, un tad viņi vai nu vienosies, vai izšķirsies. Bet varbūt viņš visu mūžu skatīsies uz sievu ar mīloša pusaudža acīm. Piecpadsmit gadu vecumā, sēžot stundās, viņš sapņoja ieraudzīt viņas krūtis kleitas izgriezumā, gurnu svārku šķēlumā… Bet te erotiskās fantāzijas auglis ir kā uz paplātes. Tā taču ir laime! Vīrietim ir raksturīgi redzēt sievieti tādu, kādu viņš to ir iepazinis pirmajā reizē, pat ja tagad viņai ir trīsreiz vairāk gadu.
Kā jūs domājat, vai Bridžita kopā ar viņu ir laimīga?
Šobrīd viņa ir laimīgākā sieviete pasaulē. Viņas dēliņš ir izaudzis un pārspējis visus. Tie ir patiesi panākumi un laime. Un es to saku bez kādas ironijas.
Tātad laulība starp mammīti un dēlu var būt arī laimīga?
Es teiktu citādi - laulība starp infantilu vīrieti un nobriedušu sievieti var būt laimīga, ja viņi skaidri zina, ko viens no otra vēlas. Un nevar būt laimīga neviena laulība, ja sieviete ar varu grūž partneri dēliņa statusā. Te pat nav svarīgi, vai viņa to mīl.
Vai var uzveikt sevī vēlmi audzināt vīru?
Vajag paaugstināt savu pašvērtējumu un pieņemt sevi. Tad pašas izvēle tevi nekaitinās un neskumdinās.
Audzini vīru? Auklējies ar viņu? Raižpilni skraidi viņam pakaļ ar šallīti, čībām un vitamīniem? Viņš ir aizmirsis par seksu, kļuvis nīgrs un skumjš un gandrīz vai ir pārcēlies uz dzīvi darbā, nelietis tāds? Nu tad tiec galā ar sevi! Iemīli sevi tādu, kāda esi, ar krunciņām un lielo pēcpusi, un ne jau tāpēc, ka esi visskaistākā, bet gan tāpēc, ka pati sev esi viena, savējā. Un vīrs tev ir vislabākais - tāpēc, ka tavējais.
Kamēr celšu pašvērtējumu, vīrs aizbēgs...
Lai neaizbēgtu, rīkojies uzreiz. Vēro savu stāvokli. Aizkaitinājums smacē nost? Dziļa elpošana, atslābinošs smaids, dzēlības vietā uzslava. Liec lietā prātu, pārslēdzies, atsakies no ierastajām piezīmēm, no hiperaprūpes. Esi palūgusi viņam likt netīro veļu grozā? Viņš neņem to vērā? Nu tad labāk izmest to veļu un izturēt atsvaidzinošu skandālu, nevis mēnešiem ilgi drūmā balsī to pārmest.
Vai var gadīties tā - sieviete iemīl sevi un saprot, ka šis vīrs viņai neder?
Ja negribi ar viņu dzīvot, nedzīvo. Es neiesaku visām šķirties, bet uzskatu, ka cilvēkiem ir jādzīvo kopā tikai tad, ja viņi pilnībā apmierina viens otru.
Un ko darīt, ja mīļotais pieļauj kļūdu un tu to redzi? Teikt vai neteikt?
Ja runa ir par dzīvības vai veselības apdraudējumu - saki. Ja par visu pārējo - nē. Tā ir viņa dzīve. Vari piesardzīgi piezīmēt «man šķiet…» vai «es domāju…» - un ar to arī aprobežojies. Dažkārt kļūda rada lielisku rezultātu. Es gandrīz līdz 50 gadu vecumam dzīvoju kā reāli slims cilvēks, ilgi meklēju atveseļošanās iespējas. Taču es neko nenožēloju, jo bez manas pagātnes nebūtu tā, kas ir tagad. Es atradu sev interesantu nodarbošanos, sasniedzu labus rezultātus. Neviens nezina, pie kā novedīs tava kļūda, pie kā - panākumi. Mana iecienītā līdzība - meitene dabūja eksāmenā divnieku, raudāja, gāja mājās ar nodurtu galvu un atrada maku ar naudu, bet cita dabūja augstu atzīmi, lēkāja aiz prieka, pakrita un salauza kāju.
Kāds sastop mūža mīlestību sešdesmit gadu vecumā. Un cieš, domājot par to, kāpēc agrāk nav baudījis šo laimi, un spriež, ko gan viņš dzīvē ir darījis nepareizi. Bet varbūt tad, ja viņam būtu bijusi cita dzīve, viņš vispār šo mīlestību nebūtu sastapis! Tāpēc liec vīru mierā un skaties savā šķīvī - nodarbojies ar sevi.
Sieviete spriež - ja viņa nejaucas vīra dzīvē, tātad ir vienaldzīga. Un ar dažādām norādēm cenšas demonstrēt savu mīlestību.
Meita man iemācīja divas lietas. Pirmā - ja tu redzi, ka bērnam ir talants, nav obligāti to attīstīt. Otrā - ja cilvēks neko nedara, tas ir normāli. Liec satrauktajai mātei sevī apklust. Nebīdi uz priekšu vīra karjeru. Nevelc viņu līdzi uz jogas nodarbībām. Tu liec uz viņu lielas cerības? Nomierinies. Strādā pati. Attīsti sevi. Nepiedāvā viņam uz katra soļa savu palīdzību - tas viņu pazemo. Viņš pats to palūgs ārkārtas gadījumā. Vīrietim neklājas visu laiku paļauties uz kāda palīdzību.
Ļauj viņam dzīvot savu dzīvi. Mīlējies ar viņu. Kontaktējies. Atsaucies uz lūgumiem. Netraucē. Nepiedāvā risinājumus. Tas arī nozīmē - mīlēt.
Kā es pats biju mammīte. Pirms gadiem desmit es dzīvoju kopā ar meiteni. Mīlestība starp mums bija. Un es visu laiku viņu presingoju, pārtaisīju, ieslēdzot sevī psihologu, bet psihologam un mammītei ir kaut kas kopīgs. Skaidroju viņai, kā dzīvot, teicu: «Tu to dari tāpēc, ka jūties tā un tā, bet vajag, lūk, kā! Ko skaties? Ko stāvi? Par ko tu domā? Kāpēc ej? Vai gribi par to parunāt?» Nebiju līdz galam izārstējies, nepieņēmu sevi līdz galam. Un izpaudu savu neapmierinātību ar sevi, projicējot to uz viņu. Viņa neizturēja un aizgāja. Nesen satikāmies. Man bija interesanti, kā es izturēšos tagad, kad esmu sevi pieņēmis. Vairākas reizes sarunas laikā apslāpēju sevī veco paradumu visu novērtēt un paskaidrot, un man kļuva tik viegli un ērti kontaktēties - kaut vai sāc visu no paša sākuma. Un ne tāpēc, ka viņa būtu kļuvusi citāda, bet gan tāpēc, ka biju mainījies es.