Ģimenes izveidošanu mēs uzskatām par nepieciešamību, laulību - par laimes garantu. Bet vai tā ir? Izrādās, ne vienmēr un ne visiem ir vērts tiekties pēc laulības saitēm. Neierasta patiesība, tomēr nepavisam ne jauna! To atzīt nav viegli, un tomēr tas ir jādara, lai saprastu sevi un dzīvotu laimīgi, nevis - kā pieklājas.

Juris un dalailama

Jurim ir 46 gadi. Viņam ir augstākā tehniskā izglītība, otrā laulība un četri bērni - pa diviem no katras sievas. Vecākie ir pieauguši, jaunākie mācās skolā. Ģimenes dzīve viņam veidojas sarežģīti - pirmā sieva nebija mierā ar viņa interesi par filozofiju, kas noveda pie šķiršanās, otro kaitina viņa šķietamā bezrūpība. Juris daudz strādā, viņa bizness atrodas divās valstīs, bet starplaikos starp finanšu un tirdzniecības darījumiem viņš apceļo pasauli un apgūst budismu. Pavasarī Juris mums, saviem tuvākajiem paziņām, pastāstīja, ka Indijā ietrinies žurnālistu grupā un ticies ar dalailamu. Un uzdevis viņam jautājumu, patiesībā - īstu dvēseles kliedzienu: «Kāpēc ir jāprecas, jo tas taču ir tik grūti - būt laulībā! Kāpēc gan cilvēks nevarētu dzīvot vientulībā?» Dalailama esot pasmaidījis un atbildējis: «Mans draugs, bezlaulība ir jānopelna!»
Pēc šiem vārdiem Juris iegrima dziļās pārdomās uz veselu mēnesi. Un nosprieda, ka ģimenes dzīve viņam ir liela mācība, tāpēc nevajag stresot un vainot sievu, jo tieši caur viņu viņš atstrādās savu karmu un tad, pēc tam - nākamajās reinkarnācijās - baudīs pelnīto vientulību.
Arī mani dalailamas atbilde pārsteidza tāpat kā Juri - ar to, cik paradoksāla tā ir un dziļi patiesa.

Laulība ir tikai daļa no dzīves. Ko par to saka budisti

Saskaņā ar budismu mums nepavisam nav jācieš neveiksmīgās un mokošās laulāto attiecībās visu mūžu. Laulība ir skola, kurā cilvēks mācās atbildēt par sevi un citiem, piekāpties un pašapliecināties, rūpēties, pārvarēt apvainojumus un mainīties. Skola, bet ne jau cietums, kurā cilvēks izcieš sodu. Un, tāpat kā no jebkuras skolas, no laulības var izstāties. Tu atzīsties: «Es netiku galā. Man neizdevās atrast kopīgu valodu ar šo cilvēku.» Un šķiries. Tava karma no tā necietīs. Bet arī bonusus tu neiegūsi. Un tev tik un tā nāksies šajā dzīvē apgūt šīs ļoti svarīgās zināšanas - otrajā laulībā, trešajā vai piektajā. Vai arī nākamajā dzīvē.
Bet, kad tava dvēsele iemācīsies dzīvot kopā ar otru cilvēku un mīlēt viņu, pieņemt un piedot, izejot cauri visdažādākajiem ģimenes attiecību variantiem, tad tā pāries citā attīstības posmā un risinās ne vairs savas personības pilnveidošanās uzdevumus, bet gan globālus - tādus, kas ir nozīmīgi daudziem; iespējams (bail iedomāties tādu atbildību!), pat visai cilvēcei. Laulība šajā posmā ar tās piesaisti ģimenei un visam sadzīviskajam, ikdienišķajam var tev pamatīgi traucēt. Tu jaunajās reinkarnācijās izmanto tajā iegūtās zināšanas, taču neizdzīvo to, jo šī mācība jau ir apgūta un eksāmens nokārtots.
Varbūt tieši par šo aspektu runāja dalailama.

Dzejnieka Gētes dzīve ir klasisks radošās ilggadības piemērs. Viņš sarakstīja fantastiskus darbus vecumā pēc septiņdesmit un gandrīz visu dzīvi nodzīvoja viens. Mīlēt mīlēja, bet tikai 60 gadu vecumā noslēdza civillaulību ar zemas kārtas sievieti, vārdā Kristīne, lai likumīgi atzītu kopīgo bērnu. Gēte iepazinās ar Kristīni parkā, kad viņam jau bija apritējuši 43 gadi. Seksu un rūpes Kristīne Gētem dāvāja, taču uz viņa laiku, dvēseli un prātu nepretendēja. Gētes dvēsele un gars piederēja zinātnei un filozofijai, un nez vai viņš būtu sacerējis Faustu, ja 25 gadu vecumā būtu apprecējis glīto koķeti Liliju Šēmani, ar kuru bija saderinājies. Viņa jau nu noteikti nebūtu Gētem devusi mieru, bet flirtējusi ar citiem vīriešiem, pieprasījusi uzmanību, mīlestību, tērpus un naudu. Tāpēc viņš arī atsauca saderināšanos - lai nestrādātu par juristu, kā ieteica tēvs, bet gan rakstītu.

Nevajag melot sev pašam

Nopietna problēma rodas, ja cilvēks pamet neveiksmīgu laulību nevis ar samierināšanos, ka «netiku galā», bet gan ar pretenzijām pret pasauli un dzīvesbiedru: «Man nu gan par vīru bija trāpījies briesmīgs nelietis, pasaule vispār sajukusi prātā, pamati grūst, pēdējie normālie vīrieši izmiruši!»
Lai neuzņemtos atbildību par savu neveiksmi, mēs melojam sev un citiem, kritizējam sievietes un vīriešus, mūsdienu sabiedrību - un iedzenam sevi karmiskā strupceļā. Tādu karmu var nosaukt par sliktu. Tā sekmē un vairo to vientulības un bezlaulības veidu, kas apkārtējos izraisa iecietīgu žēlumu vai aizkaitinājumu. Meli un nevēlēšanās skatīties faktiem sejā neļauj mums labot savas kļūdas, izturēt laulāto attiecības, tikt ar tām galā un iegūt vajadzīgo pieredzi ne tagadējā, ne nākamajās reinkarnācijās. Mēs visu laiku atkārtojam savus nepareizos soļus, līdz beidzot pār mums nāk atskārsme: «Ar pasauli un cilvēkiem viss ir kārtībā - kaut kas nav labi ar mani!» Un dvēsele, kura ir cietusi pārpārēm, beidzot ņem vērā savas kļūdas un izlaužas no karmiskā strupceļa ar kārtējās laulības palīdzību. Noslēdz apmācību. Un atbrīvojas no nepieciešamības to atkārtot nākamajās dzīvēs.

Arī viens ir karotājs! Bezlaulība kristietībā

Lai cik dīvaini būtu, visaugstākie garīgie cilvēces sasniegumi ir saistīti ar dzīvi vientulībā. Bez sievas vai bez vīra. Kristietība to apliecina. Jēzus nebija precējies. Bībele neko nesaka par viņa mīļotajām sievietēm. Mūki, kuri veltīja sevi Dievam, deva bezlaulības zvērestu. Agrīnajos viduslaikos ar ģimeni sevi neapgrūtināja varenie bruņinieki no Templiešu ordeņa, mistiķi un magi, kuru īpašumā atradās dižie svētumi: Grāla kauss, no kura vīnu dzēra Jēzus
Svētā vakarēdiena laikā, un Turīnas līķauts, kurā ievīstīja viņa ķermeni pēc noņemšanas no krusta. Ignācijs Lojola, Jezuītu ordeņa un izglītības sistēmas izveidotājs, arī nekad nav bijis precējies.

Laulība un jaunrade - nesamierināmas pretrunas?

Mūsdienu fiziologi ir noskaidrojuši - 65% zinātnisko atklājumu izdara zinātnieki vecumā līdz 30-35 gadiem. Un ne tāpēc, ka jaunībā domāšana ir asāka, bet tāpēc, ka viņi nav bijuši precējušies. Tie zinātnieki, kuri nestājās laulībā, neatkarīgi no dzimuma izdarīja lielus atklājumus arī 50 vai 60 gadu vecumā. Tuvību ar sievieti tā arī neiepazina izcilais izgudrotājs Nikolajs Tesla, kurš radīja līdz 80 gadu vecumam.
Varbūt āķis slēpjas tajā, ka laulībā vīrietim nedaudz samazinās aktivitāti stimulējošā testosterona līmenis, jo viņa dzīve ir sakārtota. Bet varbūt tajā, ka dažreiz laulības dēļ cilvēks pārveido sevi, izrauj no savas personības visas asās naglas, kas varētu savainot partneri. Bet pēc tam izrādās, ka tieši uz šīs nagliņas - uz šīs durstīgās īpatnības - ir turējies talants. Un arī tas ticis izmests. Turklāt parādās jaunas intereses - vajag barot bērnus. Ja precētie kādā jomā arī ir pārspējuši vientuļniekus, tas ir peļņas un ienākumu līmenis. Precēto vīriešu un sieviešu uzkrājumi aug divreiz straujāk nekā vientuļniekiem. Viss ir vienkārši - vienatnē cilvēki intensīvāk domā, bet ģimenē aktīvāk strādā; bērnu uzturēšana prasa materiālo labklājību. Tas ir dabiski un savā ziņā lieliski.
Cilvēki vienmēr ir jutuši - ne katrs dzīves ceļš ir savietojams ar ģimenes saitēm.

Laulībā jūs zināt, kāpēc dzīvojat. Lai papildinātu cilvēci ar jauniem cilvēkiem un ar partnera palīdzību celtu savu personisko labklājību.

Kāpēc mūs tik ļoti piesaista laulība

Tā dod cilvēkam skaidru mērķi un ceļu uz to. Tiklīdz tu esi saistījies laulības saitēm ar mīļoto, jums parādās dzīves jēga un darbības programma teju līdz mūža galam. Un tas ir ļoti ērti - var dzīvot un ne par ko nedomāt, izņemot ikdienas jautājumus. Piedzims bērni, sāks iet skolā, pēc tam iestāsies augstskolā vai apgūs profesiju. Ir arī skaidra dienas kārtība - no rīta jāgatavo brokastis, jāved bērni uz skolu un bērnudārzu. Vīrietis parasti ir apmierināts ar laulību - viņam vienmēr gribas būt noderīgam, un ģimene dod tādu iespēju. Viņš alkst pēc varas, un te var arī pakomandēt. Autoritāti ģimenē iekarot ir vieglāk nekā darbā. Sekss vienmēr ir pieejams, nevajag tērēt laiku meklējumiem. Mantinieki arī drīz vien ir klāt. Apprecies - un uzreiz esi iekarojis tik daudz virsotņu!

Kāpēc vientulība ir sarežģīta

Kad cilvēks dzīvo viens, viņam pašam nākas strukturēt, veidot un piepildīt ar jēgu savu dzīvi. Izdomāt sev dienas kārtību un mērķi. Tīrā bioloģija - vairosimies un izaudzināsim pēcnācējus! -
te neder, jo otra cilvēka līdzās nav. Neviens aiz piedurknes nerausta, labu vārdu nepasaka, ēdienu un seksu neprasa, noteikti izlasāmās grāmatas uz naktsskapīša nenoliek un ceļojumā braukt neaicina. Vajag patstāvīgi plānot savu sadzīvi un brīvo laiku, zināt, kad un ko ēdīsi, kur strādāsi, ar ko nodarbosies brīvdienās.
Vientulība stimulē pārdomas. Vai depresiju. Vai arī abas vienlaikus. Un bieži vien liek krist panikā, kas ir pazīstama daudzām sievietēm: «Steigšus vajag apprecēties, un viss - būšu beidzot pie vietas!»
Vientulība mums izvirza skarbus jautājumus. Kas tu esi? Un kāpēc? Atbildes uz tiem daudz ko mūsu dzīvē maina. Un norāda uz mērķiem, kuru sasniegšana sniedz neizmērojamu laimi. Ne mazāk pievilcīgu par klusajiem ģimenes priekiem.

Kas dzīvo viens

Vientuļniekus var iedalīt divās kategorijās. Pirmā - labprāt apprecētos, bet nesanāk. Viņi vai nu neprot veidot attiecības, vai arī ir apveltīti ar tādām rakstura īpatnībām, kas neļauj attiecībās noturēties. Daudzi no viņiem līdz ar gadiem mainās un atrod sev otru pusīti. Otrā kategorija ir tie, kuri saskaņā ar dalailamas teikto ir nopelnījuši bezlaulību. Viņiem piemīt aicinājums, apdāvinātība vai talants - liels vai pavisam maziņš, taču pietiekams, lai padarītu dzīvi jēgpilnu. Kad tu esi viens, vari visu enerģiju veltīt izraudzītajam darbam un gūt tajā panākumus. Tevi nekas nenovērš no mērķa.

Bezlaulības vainags

Pievērs uzmanību - par vienas ģimenes sievietēm, kuras nekādi nespēj apprecēties, lai arī visādā ziņā ir pieņemamas, mēdz teikt, ka viņu dzimtai uzlikts bezlaulības vainags. Ne kauna traips vai zīme. Un arī ne lāsts. Vainags. Skan teju vai karaliski! Un tas atspoguļo tautas patieso, dziļo cieņu pret vientulības stāvokli. Bezlaulības vainags mēdz būt arī vīriešiem. Jebkurā gadījumā tas liecina - kaut kas cits, nevis vīrs vai sieva aicina cilvēku pie sevis un attur no ģimenes veidošanas. Atceries, filmā par Šerloku Holmsu varonis saka: «Džon, es novērtēju jūsu interesi, taču esmu salaulāts ar darbu.»
Agrākajos laikos bezlaulība bija to vīriešu privilēģija, kas veltīja sevi kalpošanai Dievam, zinātnei vai idejai - kā filozofs Kants. Sievietes reti atteicās no laulības, lai tikai kalpotu Dievam vai - vēl retāk - idejai. Viņām pārāk spēcīgs ir bērnu radīšanas instinkts. Lai atteiktos no laulības, sievietei vajag kaut ko dzemdēt vietā. Rakstniece Džeina Ostina neapprecējās daiļrades dēļ - viņa dzemdēja grāmatas. Karaliene Viktorija otrreiz neapprecējās valsts dēļ - viņa to uztvēra kā savu bērnu.
Mūsdienās tādu sieviešu, kas vairās no laulības, kļūst arvien vairāk. Viņām ir daudz nodarbošanos, kas var aizstāt ģimeni. Viņas rada firmas, klīnikas, projektē mājas, glezno, blogo. Un būtu labi, ja mēs saprastu, ka bezlaulība nav tikai mīlestības un bērnu trūkums dzīvē. Tas ir statuss, kura gadījumā sieviete ir salaulāta ar kaut ko citu. Un šis cits vienmēr izrādīsies svarīgāks par reālu vīru. Katrīna Denēva nekad nav bijusi precējusies, viņai aktrises karjera bija un ir svarīgāka. Un viņa ir laimīga, jo to apzinās.

Bet daudz apspriestais bezlaulības vainags patiesībā nozīmē lūk, ko: «Sieviete, meklē sevi ārpus laulības! Laulība nav domāta tev un tavas dzimtas sievietēm.» Un, ja tava māte un vecmāmiņa nekad nav bijušas precējušās, varbūt vajag nevis lādēt likteni, bet gan pieņemt šo faktu, pārdomāt to un beidzot saprast - vai laulība tev patiešām ir tā nepieciešama?

Jautājums par cilvēciskajām jaudām

Ja emocionāli tevis pietiek visam - ģimenei, bērniem, jaunradei, degšanai -, tas ir super! Būsi kā kinozvaigzne Merila Strīpa - ar ģimeni un ar karjeru. Ja nepietiek, tad tu dzīves skolā atbrīvojies no ieplānotajām stundām, lai apmeklētu svarīgāku pasākumu.
Vai atceries, kā skolas kora vadītājs nāca uz stundām un aizveda koristus uz mēģinājumu, tāpēc ka drīzumā bija Dziesmu svētki un vajadzēja gatavoties? Tas nenozīmē, ka mācības ir sliktas un skolotāji neizturami. Tas ir par ko citu - ja tev ir balss un muzikālā dzirde, tad dziedāt korī un aizstāvēt skolas godu ir svarīgāk nekā mācīties matemātiku. Taču gadās arī tā, ka skolēnus aicina nevis dziedāt, bet salīmēt bibliotēkā grāmatas vai visā skolā pārvietot solus pirms remonta - lai citi tiktu pie grāmatām
un viss būtu tīrs un skaists. Un, lai gan šajos pienākumos nav nekā cēla un apgarota, tie ir daudz svarīgāki par fizikas kontroldarbu.
Un, grozi kā gribi - no budisma, kristietības vai zinātnes viedokļa -, taču palīgā skolai sauc tos, kuri zina priekš metu labāk par pārējiem. Tos, kuri ir vairāk apdāvināti un līdz ar to var izdarīt vairāk nekā pārējie. Nevis vājākos.

Vai tev tas ir vajadzīgs?

Varbūt ne vienmēr vajag lauzties slēgtajās laulības durvīs tikai tāpēc, ka citus tādas durvis ved pretī priekam un mieram un viņi, vislabāko nodomu vadīti, saka: «Dzīvo tāpat kā mēs, un tev būs labi!» Patiesībā laulība un ģimenes saites tavai dvēselei un tavai personībai ir noiets posms. Tava laime ir pavisam citur.

Izaudzināt sev iekšējo partneri. Par Jungu

Psihologs un zinātnieks Karls Gustavs Jungs uzskatīja, ka ikvienā sievietē dzīvo vīrieša tēls - Animus, kas radīts no kolektīvās zemapziņas, proti, no tipiski vīrišķīgām iezīmēm, kam uzslāņojušies fragmenti no meitenes tēva, vectēva vai vecākā brāļa tēla. Un dzīves laikā mēs to attīstām, kontaktējoties ar citiem vīriešiem un iemīloties viņos. Sākumā mūs saista izskatīgi sportisti un aktieri, pēc tam - meistari un varoņi, vēl vēlāk - gudrie un filozofi. Un mūsu priekšā paveras trīs ceļi.
Pirmais - sieviete maina vīrus atkarībā no viņai vajadzīgā tipāža - pāriet no muskuļota atlēta pie ārsta, bet no daktera - pie gudra jurista. Otrais ceļš - viņas vīrs mainās pats kopā ar sievu, aug kā personība un apmierina viņas vajadzības ilgus gadus. Vai arī viņa pati sevī izaudzē visas šīs vīrieša personības šķautnes un atsakās no vīra ārējā pasaulē. Viņai pietiek ar iekšējo vīru, un bezlaulība viņai nav par nastu.
Tādus pašus attīstības posmus iziet arī vīrietis. Viņš attīsta savu iekšējo sievieti, Animu, aizraujoties ar skaistām un jutekliskām Ievām, iemīloties tīrās un garīgi gādīgās, kā Svētā Jaunava Marija, bet pēc tam - gudrās un labsirdīgās, tādās kā Sofija. Un tieši tāpat spēj radīt sevī sievišķo daļu, neizjūtot vajadzību pēc laulības. Pats Jungs vecumdienās attālinājās no agrāk tik ļoti mīļotās sievas - viņa nespēja tam dot Sofijas gudrību. Viņš pat sāka dzīvot atsevišķi.
Kā redzi, šo bezlaulību arī vajag atstrādāt - caur kontaktēšanos un iepazīšanu. Nopelnīt - gandrīz kā budismā.