«Es iesniedzu šķiršanos,» paziņoja Inga ar metālisku pieskaņu balsī, tiklīdz bijām apsēdušās pie galda. Un pēc tam vēl pāris stundu stāstīja par to, kā viņai viss ir apnicis un kā viņa ir nomocījusies nelaimīgajā laulībā. Bija gan šņuksti par sabojāto jaunību, gan netriviāli izsaucieni tādā garā: «Nenovērtēja, nesaprata, pazaudēja, tagad nožēlos.» Jo ilgāk viņa stāstīja, jo spēcīgākas bija viņas dusmas un niknums.
Protams, viņa pieminēja savus bijušos, kas bijuši labāki par to, ar kuru viņa pamanījusies apprecēties. Protams, tikai viņa gadu no gada glāba attiecības, pieverot acis uz to, no kurienes viņam aug rokas un kur tiek tērēta nauda. Inga pieminēja arī to, kā ar nagu laku līmējusi zeķbikses, kamēr Lidijai vīrs nopircis jaunu kažoku. Kārtējo jauno kažoku. Un mēs visas viņu lieliski sapratām. Tāpēc ka tad, kad sirds ir pilna, uzvirmo atmiņas un galvā nāk tikai sliktais, aizvainojošais un neizteiktais. Un ikvienai no mums savureiz bijis savs nenopirktais kažoks un savs mūlāps, kuram veltīti dzīves labākie gadi. Un nav svarīgi, ka visi nākamie gadi arī ir labākie.
Mēs klausījāmies gandrīz klusējot, saprotot, ka Ingai vajag izrunāties - un rezultātā apraudāties, atceroties visu. Viņa raudāja vēl ilgāk un izteiksmīgāk, ja vien tā var teikt par sieviešu asarām. Raudāja tā, ka reizē ar viņu apraudājās Marija, bet pēc tam arī mēs ar Inesi. Meitenēm jau vienmēr ir, par ko paraudāt.
Gadījums ir banāls, un ikvienai no mums šajā sakarībā bija kas sakāms.
Marija mūsu kompānijā ir vislabsirdīgākā un sentimentālākā. Tik labsirdīga, ka allaž pamanās savākt vistizlākos un nožēlojamākos vīreļus, kurus vajag mazgāt, lutināt un barot ar karotīti. Visi viņas romāni vienmēr beidzas vienādi - apkopj, izārstē, iekārto darbā, un viņš aiziet pie citas. Viens iemīlas biroja sekretārē, otrs - pārdevējā no vietējā veikala, kur pircis kartupeļus, trešais vienkārši atstāj zīmīti - tā teikt, devies meklēt labāku likteni. Un apbrīnojamākais ir tas, ka Marija vienmēr nostājās vīriešu pusē, uzskatot, ka pati nav bijusi pietiekami laba, uzmanīga vai centīga, tieši tāpēc viņi to pametuši. Reiz mēs viņai pat ieteicām pievērsties klaiņojošiem kaķiem, kuri jebkurā gadījumā ir pateicīgāki par tādu vīriešu sugu. Taču tas ir viņas aicinājums un krusts. Vārdu sakot, Marijai tādi stāsti ir kontrindicēti, jo, ja grib aiziet nevis vīrietis, bet gan sieviete - tas ir no mistikas vai ārprāta kategorijas.
Inese ir pilnīgs Marijas pretmets. Viņa uzskata, ka «īstam vīrietim, ja vien viņš ir īsts, nekas nav jālūdz; viņam tas ir jādara pēc definīcijas». Un viņai meistarīgi izdevās īstenot šo filozofiju dzīvē. Viņai apkārt allaž bijis daudz vīriešu, kas pierādīja savu stabilitāti - gan morālo, gan materiālo. Un viņa lēma, kuram izrādīt labvēlību šonedēļ, bet kuram nākamnedēļ. Viņa ir jau trīs reizes precējusies un gatavojas to darīt ceturto reizi, taču, kā pati teica, «uz neilgu laiku, garastāvokļa uzlabošanai». Nevarētu teikt, ka šķiršanās viņai nāca viegli, it īpaši pirmās divas, taču kaisīt pelnus uz galvas vai, vēl trakāk, uzmākties kādam, vajāt vai rakstīt savādas īsziņas pēc pāris vīna glāzēm viņa nesāks nemūžam. Un nelaimīgajai Ingai visu problēmu atrisināšanai Inese, visticamāk, piedāvās, piemēram, iepazīšanos ar sava jaunā līgavaiņa draugu vai braucienu uz Nicu sieviešu kompānijā, lai kārtīgi izklaidētos.
Inga pacēla nogurušās acis un piepeši iejautājās: «Meitenes, bet viņš taču paņems iesniegumu atpakaļ, vai ne?»
…Bet mēs taču jau bijām gatavas galvot, ka Inga viņu neieredz un vairs nekad negribēs redzēt. Agrāk taču mēs pazinām citu Miku - viņš nesa Ingu uz rokām lietū, jo viņai bija jaunas sandales. Viņš veikli izrēķinājās ar dzērāju baru, kas gribēja ielīst viņu vasarnīcas teritorijā uz Jāņiem, domājot, ka neviena nav mājās. Mēs zinājām ļoti daudz ko. Taču daudz ko, kā izrādās, arī nezinājām.
Inga mums ir pozitīvs cilvēks. Vienmēr atradīs iemeslu, lai papriecātos, lai kaut ko apbrīnotu, un, pat būdama līdz ausīm iegrimusi sarežģītā situācijā, gūs filozofisku labumu un mācību no ikvienas cūcības, ko dzīve viņai piespēlējusi. Viņa nekad nav sūdzējusies. Taču šo dažu stundu laikā Inga izstāstīja par daudzām savādām, brīžam pat baisām situācijām. Tādēļ pēc viņas pēdējās replikas sāka likties, ka viņai ir Stokholmas sindroms un viņu steidzami vajag vest pie speciālista…
«Ja pat šis solis viņam neliks mani sadzirdēt, tad es vairs nekad nenoticēšu, ka viņš mani vēl aizvien mīl. Bet taču apzvēr, ka mīlot. Tas ir pēdējais, ko es varu darīt, lai glābtu mūsu laulību,» apņēmīgi mums paziņoja Inga.
…Glābt laulību, iesniedzot šķiršanos? Inga izskatījās gluži kā varone no slavenās filmas Klinšu kāpējs ar Stalloni galvenajā lomā. Un bija grūti pateikt, kuru īsti viņa redzēja galvenā varoņa tēlā - draudzenes vai vīru. Skaidrs bija viens - cimds lēnām slīdēja nost, un laika, lai noturētos, atlika aizvien mazāk.
Inese, kurai no mums bija vislielākā pieredze šķiršanās jautājumos, attapās pirmā. Viņa uzreiz paziņoja, ka nekā traģiska šajā stāstā nav, un atcerējās desmitiem līdzīgu gadījumu, kas notikuši gan ar viņu, gan viņas paziņām. Taču par atbildi uz viņas nepielūdzamo «Aizej no viņa!» Inga atkal sāka raudāt.
Nācās izvēlēties citu ceļu un piedāvāt gadiem pārbaudīto vīrieša atgūšanas metodiku. Pie tās piederēja steidzama garderobes atjaunošana ar tam sekojošo veco, no modes izgājušo drēbju dedzināšanu. Gājiens uz salonu pēc jaunas frizūras, matu krāsas, uzacīm, lūpām, ideālā gadījumā - arī krūtīm. Pierakstīšanās uz sporta zāli, kur ir lielāki spoguļi un labāks apgaismojums, jo selfijs zālē ir tas, kā dēļ ir vērts turp aiziet vismaz pāris reižu. Plus krāšņi pušķi, izlikti instagramā ar mazliet valšķīgiem un daudznozīmīgiem komentāriem. Bet fināla akorda vietā svētdienas vakarā vajag atzīmēties feisbukā vismaz trīs topa klubos ar divu stundu atšķirību, kamēr pati sēdi pie mammas. Rezultātā jāizraisa greizsirdība, kas liks izvērtēt iespējamo zaudējumu un no jauna iedegties kaislē pret tik ugunīgu būtni.
Marija lūdza apdomāties, neizaicināt Dievu un likteni un priecāties par to, kas viņai ir. Par galvenajiem argumentiem kļuva šādi fakti: Miks nakšņo mājās, pērk produktus, iedzer tikai svētkos un regulāri brauc palīdzēt Ingas mammai vasarnīcā. Marija kā vienmēr atgādināja visām par vecumu (viņa to dara jau 22 gadus) un par to, ka «mūsu vecumā» degunus nešķoba. Ir vīrietis - paldies par to pašu! Gan pieslīpēsies, pielāgosies, un viss būs labi... Minēja dažus piemērus, kur viņa pacieta savus vīriešus, un nosodīja Ingu, jo - daudzas dzīvo daudz sliktāk, un nekas, dzīvo taču. Bet pēc tam piedāvāja zīlnieces koordinātas. Tā visu, visu redzot un noteikti došot vērtīgu padomu.
Es sapratu, ka viss, ko mēs piedāvājam Ingai, ir pilnīgā pretrunā ar viņas priekšstatu par radušos situāciju. Pareizais pavērsiens, visticamāk, izskatījās tā - Mikam jāizdara viss, lai Inga viņam atkal noticētu tāpat kā pirmajā reizē, kad viņa teica jāvārdu.
Domāju, Inga gaidīja, ka, uzzinot par šķiršanos, Miks lēks zirgā, ņems rokā zobenu un nogalinās sasodīto pūķi. Iztēlojās, ka viņa liktenīgā kārtā tobrīd atradīsies krastmalā, kur viņu sagaidīs sārtās buras, zem kurām stāvēs princis Miks. Vai arī viņa atvērs durvis, bet tur stāvēs viņš, un viņam rokās būs tas pats sārtais ziediņš… Vai arī sliktākajā gadījumā viņš gluži kā Goša no Maskava asarām netic sagaidīs Ingu pie kāpņu telpas un palīdzēs uznest somas no veikala, bet pēc tam Inga apsēdīsies viņam iepretī, atbalstīs vaigu plaukstā un teiks: «Cik ilgi gan es tevi meklēju…»
Un vēl Inga, iespējams, cerēja, ka pēc mūsu sarunas kāda no draudzenēm satiksies ar Miku un pastāstīs, kas tieši un kā viņam jādara, lai atgūtu sievu. Ka kāda no mums viņu pārliecinās atsaukt iesniegumu, pastāstīs, kā Inga cieš un raud, slepeni nodos viņam visas viņas sirds atslēdziņas. Domāju, ka Inga gaidīja varoņdarbus no mums visiem.
Bet ko domāju es? Pašai paņemt atpakaļ iesniegumu, tādējādi dodot viņam otro iespēju… Tiesa, nemaz nezinu, vai es tā varētu izdarīt, tāpēc arī necentos sevi pierunāt izteikt to skaļi.
Pat ja Inga strīda karstumā būtu pārsteigusies un tagad nožēlotu, ka ir iesniegusi šķiršanos, Miks taču to parakstīja, saprazdams, ko dara. Varēja arī atteikties… Vai varbūt nevarēja?
Nu labi, mēs satiksimies ar Miku, visu viņam izstāstīsim un pateiksim priekšā. Nebrīnīšos, ja viņš to visu arī izdarīs. Bet - uz cik ilgu laiku? Spriežot pēc Ingas monologa, viņa jau sen dzīvo nevis ar to cilvēku, kurā iemīlējās, bet ar citu, par kādu viņš kļuvis dažādu iemeslu un apstākļu rezultātā. Protams, jebkurā gadījumā vainojami ir abi, un droši vien tad, ja te atrastos Miks, viņš arī būtu izstāstījis ne mazumu stāstu, kuriem mēs ar pūlēm noticētu, pazīstot mūsu Ingu tādu, kādu viņu redzam draudzeņu bariņā. Viņš ir savs puisis. Viņa ir superīga meitene. Taču mums nav ne jausmas, ar kādām situācijām viņi saskaras, paliekot viens pret vienu - vīra un sievas lomā.
Es piedāvāju aiziet pie ģimenes psihologa un atrisināt situāciju šķīrējtiesā, ja reiz neizdodas tikt galā pašu spēkiem. Esmu pārliecināta, ka tad, kad situācija aiziet tik tālu, neviena puse patstāvīgi vairs nespēj apsēsties un mierīgi aprunāties. Pārāk daudz aizvainojumu, nerealizējušos gaidu un līdz ar to - pretenziju un vilšanos.
Man bija žēl Ingas. Žēl Marijas un Ineses. Žēl sevis. Mēs neviena nezinājām, kā rīkoties, kādu padomu dot vai par ko nerunāt vispār, un arī to, kā katra no mums nevis vārdos, bet gan patiesībā rīkotos šādā situācijā. No vienas puses - banālā, no otras - unikālā.
Mēs vēl ilgi runājāmies, stāstījām gadījumus no savas un paziņu dzīves, minējām piemērus un argumentus, mazliet strīdējāmies, pēc tam klusējām un domājām katra par kaut ko savu.
Ar ko beidzās šis stāsts? Inga ņēma vērā visus padomus - sākot ar frizūras maiņu un beidzot ar zīlnieces apmeklējumu. Vienīgi krūtis nemainīja. Pat pie psihologa viņi aizgāja divatā - vienu reizi. Nevienam no abiem nepatika, bet citu meklēt nesaņēmās.
Miks reiz ieradās ar muļķīgu puķu pušķi, kas acīmredzami nespēja konkurēt ar viņas fotogrāfijām internetā, uzrakstīja kādas desmit ziņas, mēģināja uzaicināt viņu uz restorānu un «saprata, ka viss ir zaudēts un vajag cienīt viņas izvēli un lēmumu». Pēc divām nedēļām viņš pārcēlās uz īrētu dzīvokli, tāpēc ka Inga visu laiku raudāja un lūdza atstāt viņu vienu. Pēdējā nedēļā viņš vairs nezvanīja. Pieņēma viņas izvēli un pagāja maliņā.
Viss beidzās gluži kā filmā. Viņš nenoturēja Ingas roku. Viņa iekrita bezdibenī. Iesniegums gluži kā cimds palika atmiņā kā pēdējais pavediens, kas saistīja viņu attiecības. Tikai pavediens bija apvijies ap kaklu abiem un sāpīgi griezās miesā vēl ilgu laiku.
Miks bija pārliecināts - ja jau viņa izšķīrās par šo soli, tas liecina, ka viņš tai vairs nav vajadzīgs. Viņa bija tik pārliecinoša savos izteikumos, ka nenoticēt tam bija teju neiespējami. Bet viņš vēl kopš jaunības atminējās Gabriela Garsijas Markesa vārdus: «Ja mīli, tad atlaid...» Bet Inga bija pārliecināta - ja reiz viņš neizdarīja neiespējamo un neatsauca iesniegumu, tātad viņš viņu nemīl, un galvā skanēja dzejolis, kurā «mīlot neatsakās». Un Inga vēl aizvien pārdzīvo, ka par viņu necīnījās.
Bet es līdz šim tā arī netieku gudra, vai darīju pareizi, neiejaucoties viņu attiecībās, nesākot runāt ar Miku vai neveicot varoņdarbus viņa vietā. Laikam jau tomēr pareizi. Jo Ingai pēc tam taču vajadzētu dzīvot nevis ar mani, bet gan ar viņu.