Nesen pie manis ciemos atbrauca mamma. Zinādama, kādā satricinājumu un karmisku parādu dzēšanas fāzē es atrodos, viņa reiz pie vakariņām ieminējās: «Es domāju, ka nez vai tu ar to visu tiktu galā bez savas jogas. Tu vienkārši salūztu.» Un viņai ir taisnība! Es būtu salūzusi - līdz pat visbriesmīgākajam iznākumam. «Ej, paklausies savas mantras pirms gulētiešanas,» mamma atbalstīja manu jauno aizraušanos. Tikai patiesībā tā ir nevis aizraušanās, bet gan mans jaunais dzīvesveids - kundalini joga.
«Plānosim operāciju»
Uz tiem, kuri mani pazīst virspusēji, es atstāju nosvērta, mierīga cilvēka iespaidu. Taču patiesībā es esmu psiha! Psihopāte, kura prot izlikties par normālu cilvēku. Esmu psihopāte tik lielā mērā, ka spēcīga un ilgstoša stresa gadījumā sāk ciest mana
psihosomatika. Un tā ir ne tikai nervozām meitenēm ierastā matu izkrišana vai ēstgribas trūkums. Manā anamnēzē ir ilgstošs bezmiegs, kas kļuva par manu uzticamo pavadoni jau pirms gadiem divdesmit, bieži cikla traucējumi, drausmīga neiroloģija un citi līdzīgi dzīves prieki. Nesen pie apvāršņa parādījās nepieciešamība likties uz operāciju galda pa sieviešu līniju. Es jutu, ka sācis darboties kāds bīstams process, un, jo ilgāk tas turpināsies, jo neatgriezeniskākas būs tā sekas..
Varētu padomāt, ka tas bija tik sen, taču patiesībā vēl tikai pērnajā aprīlī. No ārstes kabineta izgāju satriekta. «Kāpēc atlikt? Vasarā neviens plānveida operācijas neveic, bet līdz rudenim nevar zināt, kas jums tur vēl izaugs,» daktere uzstāja. Nu nē! Pēc mēneša man vajadzēja kopā ar draudzenēm braukt uz tulpju festivālu Holandē. «Tas ir jūsu lēmums. Plānosim operāciju rudenī. Bet tikmēr paārstējiet galvu. Aizejiet pie psihologa.»
Izslēgts! Tādos pārgājienos es neeju. Atkal un atkal pārgremot problēmas, bagātīgi pārkaisot rētas ar sāli? Ko niekus! Es pati sev esmu analītiķe un zinu savas vājās puses. Turklāt - kāda ir garantija, ka psihologs saglabās manu stāstu ar visām kaislībām noslēpumā, bet izstāstīt to bez adresēm un parolēm es nespēšu. Turklāt psihologs nav ārsts un Hipokrāta zvērestu nav devis.
Es labi atceros to auksto, saulaino aprīļa dienu. Gāju pa ielu, garām traucās automašīnas. Kafejnīcas vitrīnā uz paklājiņa gozējās dūmakaini pelēks kaķis un nicinoši skatījās uz mani - garāmejošu sievieti ar asarām acīs. Es reti raudu, taču šis bija tas gadījums. Es ilgus gadus ievēroju veselīgu dzīvesveidu. Man nav kaitīgu ieradumu. Es regulāri veicu veselības pārbaudes. Esmu vesela. Bet te ģenētikas kundze ļauni pajokoja, izaudzējot manā ķermenī to, kas tajā bija snaudis vēl kopš perinatālā perioda. Varētu arī dzīvot tālāk ar šo dāvanu, kontrolējot tās augšanas dinamiku, taču mans stress par situāciju, no kuras neredzēju izeju, paātrināja procesu, un es tos trīs nelaimīgos centimetrus sāku sajust fiziski. Tā nu es gāju un prātoju, līdz skatiens nejauši apstājās pie izkārtnes, kuru biju redzējusi daudzas reizes. Jogas federācija. Pakāpieni uz pagrabstāvu… Man bija atlikušas vēl dažas brīvas dienas. Un es nodomāju, ka varu veltīt laiku kaut kam noderīgam.
Joga atnāca pie manis
Protams, par to, ka joga ir noderīga, es biju dzirdējusi. Vēl vairāk - domas par to, vai nevajadzētu izmēģināt, apciemoja mani regulāri vairāku gadu garumā. Taču tas bija tas pats, kas tuklai meitenei domāt, ka vajadzētu aiziet uz sporta zāli, tikai - kaut kad… Bet tagad labāk palutināt sevi ar šokolādes desertu. Es pat biju atvērusi šīs pašas federācijas mājaslapu, izpētījusi cenas un sarakstus, iztēlojusies, cik labi būtu atnākt uz rīta nodarbību, bet pēc tam svaigai un možai braukt uz darbu. Vai arī pēc darba braukt uz nodarbībām un tad apskaidrotai kājām atgriezties mājās. Brīnišķīgi! Es taču dzīvoju septiņu minūšu gājiena attālumā… Laikam tagad bija pienācis brīdis, kad nevis es nonācu pie jogas, bet gan joga atnāca pie manis.
Iegādājos iesācēja karti, kas ļauj apmeklēt dažādu jogas novirzienu nodarbības, lai saprastu, kurš no tiem ir tuvāks. Mana pirmā jogas nodarbība mūžā izrādījās hatha jogas stunda. Tā ir bāze, pamatīgs fundaments. Te nav meditāciju un mantru, toties ir daudz darba ar ķermeni, kas paredz nopietnu fizisku slodzi un stiepšanos. Mana pirmā joga bija nodarbība trešajam līmenim. Kad ieraudzīju trauslās meitenes, kuras tik graciozi un viegli izpildīja vissarežģītākās āsanas, sajutos kā neveikls pingvīns, kuram labāk paslēpt savu ķermeni ģērbtuvē. Taču man ļoti sagribējās iemācīties izpildīt to visu tikpat graciozi un viegli kā viņām. Manam ego tas kļuva par lielu pārbaudījumu.
Treneri ir padarījuši mani par supermašīnu - lai kādu sporta klubu uz šīs planētas es apmeklētu, vienmēr nonāku pirmajās rindās. Sajusties kaut kādā ziņā pēdējai, kaut vai tajā, ko tikai esi sākusi sev atklāt, - tas ir trieciens manai pašapziņai, notecējusi tuša un šņaukāšanās. Nolēmu nekādā gadījumā neatzīties, ka jogu apmeklēju pirmoreiz mūžā. Mani meli netika atmaskoti, nodarbības beigās pie manis pienāca skolotājs, lai palabotu kāju stāvokli kārtējā āsanā, un labvēlīgi pajautāja: «Nu, vai būs ko atcerēties?» Tāds šķietams sīkums mani spārnoja, un es nolēmu turpināt iepazīšanos ar jogu nākamajā dienā.
Man bija neskaidrs priekšstats par to, kas ir kundalini. Fantāzija iztēlē zīmēja daudzkrāsainus lotosus - čakras, pa kurām kundalini enerģijai vajadzētu celties no apakšas uz augšu. Tas atgādināja slaveno Abrahama Maslova piramīdu, kurā cilvēka vajadzības ir izkārtotas saskaņā ar hierarhiju - no pamata līdz izsmalcinātām. Tāpat arī kundalini enerģija, pateicoties kriju izpildīšanai (paveicamiem fiziskiem vingrinājumiem) un meditācijām, virzās no apakšējās Muladharas čakras, kas atbild par pašsaglabāšanos, līdz septītajai - Sahasraras čakrai, kas ir saistīta ar garīgumu. Ar šo kompotu galvā es ierados uz savā mūžā pirmo kundalini jogas nodarbību.
«Praktizējiet, un viss atnāks.» Pattabhi Džoiss
Sapnis, mans brīnišķais sapnis...
Šoreiz nolēmu pateikt patiesību: «Esmu iesācēja.» To uzzinājis, skolotājs aizsūtīja mani pie administratores pēc lapiņām ar obligātajām mantrām. Tās dziedāt nemaz nebija tik vienkārši! Pirmkārt, psiholoģiski aizžņaudzas kakls. Kā tad tā - sēdēt zālē, kas ir pilna ar nepazīstamiem cilvēkiem, un dziedāt? Neiedomājami! Es pat ar savējiem varu sākt dziedāt karaoki tikai pēc pāris stipra alkohola devām. Otrkārt, man pilnīgi nepazīstamas valodas vārdu transkripcija. Ja pirmā Ong Namo Guru Dev Namo vēl kaut kā padevās, tad aizsargājošā Ad Gurei Nameh… iestrēga kaklā kā baiļu un kauna kamols. Pēc tam nāca Subagh krija (Uzplaukums), bet uzplaukumu man gribējās ļoti, tāpēc es centos, it īpaši uguns elpošanas daļā, kad vajadzēja spēcīgi un ritmiski elpot ar vienāda garuma un intensitātes ieelpu un izelpu. Vārdu sakot, elpoju es uzcītīgi, kā neliela izmēra pūķis. Bet tam sekojošā meditācija ietvēra statisku pozu, kurā netika saudzētas rokas. Tās nācās turēt izstieptas uz augšu veselu mūžību. Pēc meditācijas instruktors lika mums ieņemt līķa pozu un apsegties ar plediem. Izrādījās, ka šavāsana (tieši tā dēvē šo pozu) nepavisam nav briesmīga, pat patīkama - guli uz muguras, ietīstījusies pledā, un atslābinies gonga skaņu pavadībā. Tiesa, es savas nezināšanas dēļ no paša sākuma ieņēmu vietu pavisam netālu no šī spīdīgā instrumenta, un kulminācijas brīdī spēcīgā skaņa mani gandrīz saraustīja gabalos, taču beigās viss nokārtojās. Nodarbība beidzās tāpat kā sākusies - ar noslēdzošās mantras a capella dziedājumu.
Nevarētu teikt, ka pirmajā reizē es būtu sajutusi kādu brīnumainu iedarbību. Es vienkārši piecēlos, autopilotā pārģērbos un vilkos mājās. Man nebija spēka pat nomazgāties - vienkārši iegāzos gultā un… nogulēju līdz rītam, naktī ne reizes nepamostoties. Un tas bija brīnišķīgi! Tik ilgstošu un kvalitatīvu miegu nebiju baudījusi jau ilgus gadus.
Savulaik, iesākot ar nomierinošām tējiņām pirms gulētiešanas, es pārgāju uz zvērīgu kokteili ar baldriāna, māteres un Paeonia anomala tinktūras pilieniem - sakratīt, bet nesakult! Pēc tam nāca donormils un citas ripas, kurām paātrinājumu reizi pa reizei piešķīra vīna glāze. Par pēdējo punktu šajā ceļojumā no sērijas zudušo miegu meklējot kļuva bēdīgi slavenais fenazepāms. Labsirdīga neiroloģe no vietējās poliklīnikas man savā plašajā rokrakstā izrakstīja caurlaidi uz nedabisko sapņu pasauli. Ar šo recepti es sapirku stratēģiskos tablešu krājumus tādos daudzumos, ka ar tiem pietiktu, lai aizsūtītu mūžīgā miegā asfalta klājēju brigādi. Pirms gulētiešanas dzēru pa tabletei šī burvju līdzekļa. Jā, es gulēju līdz rītam, taču faktiski turpināju gulēt arī dienas laikā. Mana psihe kļuva tik bremzēta, it kā es atrastos krēslas zonā starp īstenību un miegu. Draudzene, ieraudzījusi mani tādā stāvoklī, paziņoja: «Dari, ko gribi, bet tās tabletes dzert pat nedomā! Pēc tam tev nav droši staigāt pa ielu.» Tāpēc, kad pēc savas pirmās kundalini jogas nodarbības es nogulēju visu nakti bez kāda dopinga, mana interese par to pieauga, un visas atlikušās nodarbības ar iesācēja karti es iztērēju tikai tai.
Dzīvesprieks tiek atļauts
Sāku meklēt jogas studiju, kur varētu turpināt nodarbības. Palīgā nāca laba paziņa, kura ieteica LakshmiLakshmi. Un, kad es pirmoreiz pārkāpu pāri studijas slieksnim, uzreiz sapratu - šī vieta ir manējā, es te palikšu! Tā ir īpaša. Un galvenais nav ne tas, ka zāle ir liela un gaiša un atrodas nevis pagrabstāvā, kur bieži vien mitinās jogas studijas, bet gan bēniņos. Galvenais nav tikai tas, ka skolotāji te ievēro kundalini jogas kanonus, atstājot eksperimentus savu kolēģu ziņā citviet. Galvenais ir atmosfēra. Šeit praktizējošie cilvēki sanākuši kopā nevis pēc nejaušības principa, bet acīmredzot ir pašas providences sūtīti. Grupa ir izveidojusies pirms daudziem gadiem, un vieta ir vārda labākajā nozīmē piepildīta ar lūgšanām. Nonākusi starp pieredzējušiem kundalini jogas adeptiem, es nonācu mājās. Es te biju atradusies vienmēr.
Pamazām sāku atklāt, kas tas īsti ir - kundalini joga. Kas tās par mantrām, kuras dzied sākumā un beigās, kāpēc ap galvu jāapsien balts lakatiņš un kas ir tas bargais bārdainais vīrs, kurš noskatās uz apmeklētājiem no ierāmēta melnbalta fotoportreta. Mums visiem ir paveicies, ka esam dzīvojuši vienā laikā ar jogu Bhadžanu. Viņš 60. gadu beigās iepazīstināja Rietumu pasauli ar kundalini jogas mācību, ko viņam vīzijas laikā atklāja ceturtais no desmit dižajiem sikhu guru Rams Dāss, kurš atstāja savu fizisko ķermeni 16. gadsimtā.
Normālam cilvēkam no postindustriālā laikmeta pieņemt tādu ideju nav viegli. Ikviens normāls, bet praktizējošs jogs to pieņem bez grūtībām. Mani arī darīja uzmanīgu tas, ka tas joga Bhadžans valkāja garus ietērpus un čalmu un ārēji atgādināja drīzāk Austrumu zvaigžņu tulku, nevis amerikāņu Ph. D. (zinātņu doktoru - red. piez.), kāds viņš, starp citu, bija. Taču, jo vairāk es iedziļinājos priekšmeta izpētē, jo vairāk mani apbūra šīs mācības vienkāršība, bet, galvenais, pieņemamība mūsdienu cilvēkam. Nevis askēze, bet apzināts patēriņš, nevis celibāts, bet īsta mīlestība, tostarp jutekliskā, nevis bēgšana no laicīgā, bet gan dzīvesprieks. Kundalini joga neko neaizliedz, bet gan dod cilvēkam izvēles brīvību, ļaujot pašam izlemt, cik ļoti iedziļināties praksē. Kādā brīdī es sapratu, ka, pati to nemanīdama, esmu kļuvusi par veģetārieti. Reiz iegāju lielveikalā un sajutu, ka mani nevilina ne vitrīnas ar maigajām forelēm uz ledus, ne sulīgie antrekoti. Man vienkārši gribējās zaļos lapu salātus. Daudz salātu ar mandeļu eļļu. Vēl vairāk - es vairs neizjūtu patīkamo kņudoņu, ieraugot uzrakstu Akcija! pie plauktiem ar sauso Čīles sarkanvīnu. Papildu bonuss? Mīļākie džinsi, kas ir kļuvuši vaļīgi jostasvietā!
Veselas dzīves būs par maz
Nezinu, kas man visā tajā patīk vairāk - slepenās joga Bhadžana mācības apgūšana vai tas, ka kundalini jogas stundas viņa pirmie skolnieki pasniedza slavenajā Vudstokas rokfestivālā puķu bērniem. Pats meistars ir teicis, ka viņa misija bija palīdzēt jaunajiem cilvēkiem atbrīvoties no narkotiku atkarības, bet galvenais bija sagatavot skolotājus nākamajai Ūdensvīra ērai - jaunajam astroloģiskajam ciklam, kura ietekmē cilvēces dzīve strauji mainīsies. Ar amatieru kameru
80.-90. gados uzņemto joga Bhadžana lekciju klausīšanās pirms gulētiešanas kļuva par manām labākajām miegazālēm. Patīkamā Indian English valoda maigi iežūžoja, turklāt tā, ka lielākoties es lekcijas klausījos, būdama jau aizmigusi.
Es aizrāvos. Pakāpeniski balssaišu psiholoģiskā aizžņaugšanās pazuda, un es pilnā balsī dziedāju mantras, iemācījos valdīt pār savu ķermeni krijās, uztvēru uguns elpošanas būtību, bet pats galvenais - es patiešām sajutu enerģijas kustību sevī. Esmu visai materiālistiska būtne, neesmu noskaņota ticēt jebkādu parādību esamībai, nesajūtot tās fiziski. Ar kundalini jogu es sev atklāju agrāk neizjustus ķermeniskus pārdzīvojumus. Izrādījās, ka enerģijas plūsma ķermenī ir nevis alegorija, bet gan tas, ko iespējams sajust patiesībā. Vistīrākā fizika! Atceries, kā bērnībā, pārkāpjot vecāku aizliegumu, mēs mēģinājām iebāzt pirkstus rozetē? To vieglo tirpumu, durstīšanu kā ar adatām? Reiz pēc kārtējās krijas izpildīšanas es piepeši sajutu tūkstošiem sīku adatiņu viegli durstām visu manu ķermeni. Fantastika! Pēc šīs pieredzes ikviena mana nodarbība sāka līdzināties gardēžu vakariņām, kur ēdienu vietā ir izsmalcinātu fizisku sajūtu komplekts, kas rodas ķermenī, pateicoties dažādām enerģijas plūsmām pēc kārtējās krijas.
Drīz vien es sajutu nepieciešamību izrakties cauri kāda atgadījuma karmiskajām kupenām, kas sakrājušās daudzu gadu gaitā. Personisku un profesionālu problēmu kamols, kas atgādina nāvējošā cīņā saķērušās čūskas. Dzīves filozofija saskaņā ar kundalini jogu ir vienkārša - nav sliktā un nav labā, apkārtējā realitāte ir tikai mūsu īstenības uztvere. Citiem vārdiem, aizvainojums ir paša cilvēka bezspēka projekcija. Un jautājums slēpjas nevis tajā, kāpēc viņi tā ir izrīkojušies ar tevi, bet gan tajā, kā tu pats to esi uztvēris. Es to apdomāju un piepeši sapratu - šiem cilvēkiem pašiem par sevi nav nekādas saistības ar mani. Tas ir liktenis, kas kārtējo reizi piedāvā man veikt kļūdu labojumu. Tik skarbi tāpēc, ka ar labu es nesaprotu. Bet šie cilvēki ir tikai statisti. Tiklīdz es to sapratu, man kļuva neaprakstāmi vieglāk elpot. Kā gan iespējams ciest manekenu dēļ? Es kļuvu riebīgi mierīga un neizturami jauka. Un drīz vien izbeidzu šo geštaltu.
Taču ar to vien manas uzvaras pār savu ķermeni un garu nebeidzās. Vēl pirms gada boksa nodarbībā biju nopietni traumējusi labā pleca muskuli. Roka pilnīgi pārstāja locīties. Ārsts izrakstīja ārstnieciskās dūņas, taču ar manām kontrindikācijām nekādas dūņas es nevaru atļauties. Gandrīz jau biju samierinājusies ar to, ka roka vairs nekad neatgūs agrāko lokanību, taču reiz, stāvēdama zem dušas vannasistabā, piepeši sapratu, ka varu aizsniegt ar labo plaukstu līdz kreisajai lāpstiņai - tāpat kā vecajos labajos laikos. Nekādu sāpju. Tas bija satriecoši!
Bet pats labākais bija tas vieglums, ar kādu man tagad daudz kas padevās. Rīta pusē patstāvīgi nodarboties ar jogu? Mierīgi. Piecelties trijos naktī, lai pagūtu uz svētku Sadhanu par godu joga Bhadžana dzimšanas dienai? Protams! Divarpus stundu ilga nepārtraukta meditācija un mantras? Lai notiek, mans ķermenis un gars ir tikai par! Man šķiet, ka iekšēji esmu kļuvusi tikpat mierīga, kādu mani visbiežāk redzēja ārēji. Psihopātes vairs nav.
Nesen es kāpu ārā no tramvaja. Durvis atvērās, un es jau cēlu kāju, bet nez kāpēc sastingu, un tajā pašā sekundes daļā garām tramvajam ar svilpoņu aiztraucās vieglā mašīna. Vēl mirklis, un es būtu nonākusi zem riteņiem. Vai mana sirds pamira? Vai es iekliedzos aiz šausmām? Vai sapsihojos, apzinoties, ka tikko biju par mata tiesu no bojāejas? Nebūt ne. Es pārmetoši nolūkojos pakaļ steidzīgajam pārkāpējam un devos uz gājēju tuneli. Mierīga kā pitons. Kā izlūks. Un tā ir tikai ainiņa no manas tagadējās dzīves. Galvenais ir mana uzvara pār sevi, tostarp arī fiziskā līmenī. Ārste, kura centās mani pierunāt nevilkt garumā ar operāciju, vairs nav tik kategoriska. Nav izaugsmes dinamikas - nav akūtas vajadzības pēc ķirurģiskas iejaukšanās.
Kas tālāk? Tas pats. Un veselas dzīves par maz, lai iepazītu kundalini jogu. Nesen biju aizgājusi uz Jogas federāciju. Sagadījās tā, ka nodarbību vadīja pasniedzēja, pie kuras es apmeklēju savu otro vai trešo jogas nodarbību mūžā. Viņa, protams, mani neatcerējās. Pārtraukumā starp kriju un meditāciju viņa mani uzrunāja: «Laba skola. Kur jūs pasniedzat?» Es gandrīz aizrijos ar ūdeni. Man, iesācējai, kundalini praktizētājai bērna autiņos, izdzirdēt ko tādu! Domās pateicos savam skolotājam. Un atbildēju ar vārdiem, kas man pašai likās dīvaini: «Pagaidām nekur.» Pagaidām! Kamēr brīnījos par nekaunību, ko atļāvās mana mute, izrunājot šo skaņu kombināciju, izdzirdu verdiktu: «Žēl. Jums vajag pasniegt.»
Dzīvē nekad nevari zināt, cik strauji viss var mainīties. To nu gan es zinu!