Ne tikai ar gripu slimo visi kopā

Kaut kad ļoti sen Virdžīnija Satīra (ievērojama amerikāņu ģimenes psihoterapeite - red.), pētot līdzatkarību, pievērsa uzmanību atkārtotajiem scenārijiem noteiktās ģimenēs.
Līdzatkarība ir stāsts par to, ka viens vai vairāki cilvēki sāk vilkt deķi katrs uz savu pusi, nesaudzīgi izmantojot ģimenes resursus. Piemēram, ģimenē ir alkoholiķis vai narkomāns. Skaidrs, ka viņa aizraušanās prasa daudz naudas, kas varētu nonākt ģimenes budžetā. Un vēl ģimenes locekļi tērē ļoti daudz emociju un enerģijas tam, lai pastāvīgi skenētu, kādā noskaņojumā atgriezies mājās mūsu dārgums (dažreiz viņi to saprot jau pēc atslēgas noskrapstēšanas durvīs), vai viņš nav atvedis līdzi draugu bariņu, lai sastiķētu pa trim, un kas sagaida mājās - salīdzinoša tīrība un kārtība vai postaža.
Starp citu, ne vienmēr runa ir par netikumu. Kādam no vecākiem var būt ļoti atbildīgs darbs, tāpēc mājās nedrīkst trokšņot, lai netraucētu apgādnieka un lielā cilvēka atpūtu. Un nedrīkst rādīt raižpilnu seju - kam viņam tavi rūpesti, viņam jau tāpat darbā ir daudz kreņķu. Tādējādi no šī cilvēka un tā, ko viņš uzskata par svarīgu sev, pamazām kļūst atkarīgi visi ģimenes locekļi, kļūstot par līdzatkarīgajiem. Starp citu, galvenajam dalībniekam taču arī ir līdzatkarība - no alkohola, azartspēlēm, narkotikām, darba, supervērtīgas idejas un tā tālāk. Tātad nedarbojas teorija, ka tikai ar gripu visi slimo reizē, bet prātā jūk katrs atsevišķi. Te skaidri var manīt grupveida procesus.

Ideālā un ne pārāk ideālā ģimene

Attīstot Virdžīnijas Satīras domu, nākamās paaudzes psihoterapeiti izveidoja modeli, ko sauc Izdzīvošanas lomas. Pavisam šīs lomas ir sešas: Fanātiķis, Labdaris, Ģimenes varonis, Grēkāzis, Apjukušais bērns un Talismans.
Iztēlojies ideālu ģimeni! No psiholoģijas viedokļa ideālā ģimenē vecāki (jo īpaši mamma) nodrošina bērna svarīgākās vajadzības - beznosacījumu mīlestību, akceptu jeb pieņemšanu un drošību. Šajos apstākļos viņš var mierīgi attīstīties. Pieaugušie runā to, ko domā un ko jūt, neslēpj emocijas. Un bērns saprot, ko no viņa grib pieaugušie. Dažos gadījumos viņam to pasaka atklātā tekstā, citos viņš pēc vecāku intonācijām un vārdiem sajūt, ka to darīt nedrīkst, tas nav droši. Tā pamazām veidojas robežas, un cilvēks izaug ar priekšstatu par savu personisko telpu.
Un tagad iztēlojies citu ģimeni, kurā runā mīklās un alegorijās. Piemēram, viss, kas tiek izteikts, tiešā veidā neskar apkārtējo situāciju, bet attiecas uz ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām. «Mūsu ģimenē visas sievietes ir skaistules, bet tu esi pārāk tieva, tev derētu vairāk ēst,» saka mamma. Tātad - tu man esi skaistule, jo tu taču esi no mūsu ģimenes, bet tajā pēc definīcijas visas ir tādas, tomēr tu man nepatīc. Tev ir jābūt skaistulei, taču es tevi par tādu neuzskatu!

Paliec tur - nāc šurp!

Amerikāņu zinātnieks Gregorijs Beitsons 60. gados tā arī nodēvēja pretrunīgo prasību koncepciju - dubultais vēstījums (double bind). Viņš aprakstīja situāciju, kurā cilvēks vienlaikus saņem savstarpēji pretrunīgus norādījumus. Vārdos, proti, apzināti, vienu, bet emocionāli, ar žestiem, toni, tātad neapzināti - citu.
Bērnu aicina runāt brīvi, taču liek (piemēram, ar vecāku dusmām) apklust katru reizi, kad viņš to dara. Bērnam apgalvo, ka viņu mīl, bet ar visu savu uzvedību un emocijām rāda, ka viņš nav vajadzīgs, viņu vai nu apskauž, vai neieredz. Vai arī vēl to labāko, bet dara ļaunāko (aizliedz attiecības pusaudžu vecumā, atņem spontānu dzīvi, ar dažādiem paņēmieniem liek agri kļūt pieaugušam, pieprasa sasniegumus un tā tālāk).
Un no tā rodas iekšējs haoss. Nav īsti skaidrs, kādam man jābūt un kas ir vajadzīgs, lai viņi mani saprastu. Haosa situācijā, kad nav gluži saprotams, ko drīkst un ko nedrīkst, veidojas mākslīgās robežas - izdzīvošanas lomas. Sāk darboties manipulēšanas sistēma: «Es darīšu tā, un tad jūs tā.» Tagad bērns vienmēr zina, ko darīt stresa situācijā, un sāk uzvesties atbilstoši savai lomai.
Alkoholiķu ģimenē bērns var censties uzvesties nevainojami ideāli - labi mācīties, pildīt mājasdarbus, rūpēties par jaunākajiem. Un tas viss tikai tāpēc, lai mamma neraudātu, bet tētis apdomātos. Vai arī tas būs kompensācijas elements pašam savās un apkārtējo acīs - nekas, lai arī es nāku no tādas ģimenes, vēl viss nav zaudēts…
Pašos scenārijos, saskaņā ar kuriem darbojas izdzīvošanas lomas, nav nekā nepareiza. Ikviens scenārijs ir tikai kontaktēšanās veids. Un cilvēks, kurš izmantos piemērotu veidu noteiktā situācijā, noteikti gūs panākumus. Turpretī izdzīvošanas loma nozīmē izvēles trūkumu. Cilvēks kļūst par savas lomas ķīlnieku, maska saaug ar seju, un no tās mēdz būt ļoti grūti atbrīvoties.
Sāksim ielūkoties zem maskām!

Izdzīvošanas lomas. Fanātiķis

Devīze: «Tikai es zinu, kā ir pareizi.»
Simbols izdzīvošanas lomu modelī - aplis.
Fanātiķis ir ļoti spēcīga un aizsargāta - visuzskatāmākā izdzīvošanas loma. Tas ir cilvēks, kurš ļoti cieši turas pie jebkuras savas pārliecības un absolūti neprot dot, toties ņem, ņem un ņem. Pazīt viņu ir viegli - Fanātiķim galvenais ir: «Es vienmēr zinu, kā vajag!»
Uz vismazākajām šaubām par to, vai viņam ir taisnība, Fanātiķis reaģē ar dusmām, spēcīgu agresiju. Pēc dusmu uzplūda viņam ir kauns. Lai nejustu kaunu, nerādītu apkārtējiem savu vājumu, viņš atkal dusmojas. Un viss atkal aiziet pa apli.
Gandrīz visi atkarīgie ir Fanātiķi. Viņi ir pārliecināti, ka alkohols, narkotikas, kazino utt. - tas ir viņu vienīgais izdzīvošanas veids apstākļos, kuros viņus nolikusi pasaule. Ja pasaule mainīsies, es pārstāšu dzert, bet pagaidām - nekādi.
Fanātiķis ir rets viesis psihoterapeita kabinetā. Tāda vizīte taču nozīmētu atzīt savas problēmas, to, ka tev nav taisnība, bet Fanātiķim tas ir nereāli. Visbiežāk mēs saskaramies ar viņu ģimenes terapijā (Fanātiķis atnāk, lai visiem pierādītu, ka no tā nekas nesanāks).
Sarunas ar Fanātiķi praktiski nedarbojas. Uz jebkuriem sarežģītiem jautājumiem viņš reaģē ierastajā veidā - ar kaunu un dusmām Un vēl vairāk noslēdzas.
Fanātiķis var izrādīties arī visnotaļ jauka sieviete - māte un sieva, kura vienmēr zina, kā vajag. Pat ja viņa runā maigā balsī, tajā ieskanas Fanātiķa metāls, jo viņa visu zina un visu saprot.
Kas viņu nodod Ārēji Žokļi sakosti, plecu muskuļi saspringuši. Tā kā Fanātiķis par karali ir kļuvis, apstākļu spiests, un ne jau aiz labas dzīves, viņš vienmēr ir mazliet uzkumpis. Mazliet izvirzīti pleci un smagums - tā ir Fanātiķa poza.
Raksturā Neprasme dot. Necieņa pret citu cilvēku robežām. Tās neeksistē kaut vai tāpēc, ka viņam ir pilnīgs priekšstats par to, kā jādzīvo apkārtējiem cilvēkiem. Paša Fanātiķa robežas ir noteiktas tādā veidā, lai tu nepieietu par tuvu un noteikti neieskatītos iekšā. Aizsargāt sevi ar normālām, cilvēciskām robežām Fanātiķis neprot.
Fanātiķis neatļaujas tās savas jūtas un vajadzības, kas viņam ir ļoti svarīgas. Viņš tās aizstāj ar saviem maldiem.
No kurienes viņš radies Visbiežāk - no bērnības pieredzes. Tas ir bērns, kuram negāja klāt, kamēr viņš nesāka kliegt. Bērns sajuta, ka viņam nedod to, kas viņam ir nepieciešams, tāpēc vienīgais cilvēks, kurš var par viņu atbildēt, ir viņš pats. Tātad tas ir cilvēks, kurš reiz ir sapratis, ka panākumus var gūt tikai ar absolūtu patstāvību; ka izdzīvot ir iespējams, tikai paļaujoties uz sevi. Viņš nespēj uzticēties citiem cilvēkiem.
Fanātiķis ir kontrolieris. Viņš ārkārtīgi satraucas par to, ka pasaule netiks organizēta tā, kā viņam šķiet pareizi vai ērti. Ja pasaule piedāvā variantus, viņam, Fanātiķim, kaut kas ir jādara un jāizvēlas. Taču izvēlei vajag ne tikai ņemt, bet arī dot, citādi nav iespējams. Vajag atdot enerģiju, jūtas, vajag mijiedarboties ar pasauli, ir vajadzīga tiešā un atgriezeniskā saite. Tas ir baisi, tas ir satraucoši. Labāk vienkārši kontrolēt pasauli, lai tā noorganizētos tā, kā man ir ērti, lai es no tās nesagaidītu nekādas nepatikšanas. Protams, neviens nespēj kontrolēt pasauli, taču kontroles ilūzija rada ilūziju par to, ka es garantēju sev drošību.
Varianti iziešanai no lomas Viņš var atbrīvoties tikai tad, kad (un ja) sāks pakāpeniski tuvoties sev pašam un sajust, kas viņam patiesībā ir vajadzīgs. Un vēl ļoti svarīgs un noderīgs ir darbs ar ķermeni. Taču tas viss - pieredzējuša psihologa, psihoterapeita vadībā.

Labdaris

Devīze: «Ne jau sev, bet citiem!»
Simbols izdzīvošanas lomu modelī - nestabils trijstūris ar lejupvērstu pamatni.
Cilvēks, kurš visus saprot, samierina un nogludina konfliktus, cenšas visiem izpatikt. Starp citu, sabiedrībā ļoti pieprasīts cilvēku tips. Indivīds, kurš neko negrib sev, visu tikai citiem - tik pakalpīgs un labsirdīgs! Taču labsirdība ir spēcīgas, enerģijas piepildītas jūtas. Labdarim ir kas cits - apziņa, ka bez viņa otrs cilvēks neiztiks. Galvenais Labdarim disfunkcionālā ģimenē ir izdarīt tā, lai viņa galvenais partneris, Fanātiķis, nemainītos, citādi viņš, Labdaris, nevienam nebūs vajadzīgs. Tāpēc neveselīgā ģimenē Labdaris pilda bufera lomu starp Fanātiķi un pārējiem ģimenes locekļiem. «Jūs viņu šodien neaiztieciet! Viņš, protams, gan izdara spiedienu, gan kliedz, bet es zinu, ka sirds dziļumos viņš ir labs.»
Labdara iemīļotākā rotaļa - ja tev vajag uz kādu izgāzt niknumu, lai tas būtu es, jo es taču to kaut kā attaisnošu. Piemēram, ar to, cik svarīgi ir saglabāt ģimeni, vai to, ka dzīve ir tik grūta. Labdaris gluži bērnišķīgi gaida uzslavu - cik viņš ir neparasts, cik daudz viņš dara mūsu labā! Viņš nepriecājas par dzīvi, visu dara, pienākuma apziņas vadīts, bet, ja nesaņem pateicību, ir sakreņķējies. Labdaris nekad nerunā par savām jūtām, vēlmēm, tāpēc viņa pūliņi paliek neievēroti. Tādam cilvēkam ir grūti izpatikt. Taču Labdaris uzskata, ka tad, ja jūs viņu mīlētu, jūs paši visu uzminētu.
Vīri alkoholiķi ir atkarīgi no savām sievām Labdarēm, tāpēc ka viņas visu laiku veido situācijas upuris-bende. Skaidrs, ka Labdaris ir upuris, un viņam tas patīk. Pēc tam, kad uz viņu sakliedz vai pat iekausta, Labdaris sastingst aizvainotas nevainības pozā. Bende sāk justies vainīgs, un te nu upuris sakniebj lūpas, nodur skatienu, ar visu savu izskatu paužot: «Tas ir mans krusts!» Lomas mainās - bende kļūst par upuri, bet upuris par bendi. Ritenis griežas bez apstājas.
Kad dzērāja sieva pārstāj apkalpot viņa alkoholismu, viņš bieži vien atmet dzeršanu, tāpēc ka līdzatkarības pavedienu notur divi. Ja cilvēks ir vesels, priecīgs, veiksmīgs, spēcīgs - kam viņam Labdaris? Ikviens var pats tikt galā ar savu dzīvi… Bet Labdarim ir ļoti svarīgi, lai bez viņa nevarētu iztikt.
Tomēr patiesībā Labdarim nepatīk tādam būt. Viņš to dara tādēļ, lai viņam pateiktos un sacītu: «Cik tu esi neaizstājams, cik tu esi vajadzīgs!» Viņam ir svarīgi, lai viņa pūliņi tiktu ievēroti. Labdari vienmēr izliekas bezspēcīgi, taču tajā pašā laikā neciena citu cilvēku spēku un uzskata, ka pārējie bez viņiem pazudīs.
Vārdos Labdaris deklarē cēlus mērķus: es gribu, lai tu būtu stiprs; es cenšos, lai viss būtu labi; tas ir tikai jūsu labā; tu tikai pasaki, kā tev palīdzēt, un es visu izdarīšu. Patiesībā Labdaris gluži kā žņaudzējčūska ieskauj apkārtējos savas aprūpes žņaugos, atņem viņiem iespēju pašiem atbildēt par savu dzīvi, uztur viņos negatīvo - slinkumu, agresivitāti, bezatbildību, atkarību.

Kas viņu nodod Ārēji Labdara pleci parasti ir noslīguši uz priekšu, it kā viņš turētu kādu smagumu. Lai atvērtu krūškurvi, vajag iztaisnoties un sajust savu spēku, kura tādiem cilvēkiem nav.
Raksturā Pret sevi vērsta agresija. «Es esmu tik briesmīgs, jo ļauju sev ienīst citus cilvēkus, bet man visi ir jāmīl.» Dažreiz šī agresija mēdz būt neapzināta.
Ārējā, uzvedības līmenī - sarkasms, mocekļa oreols. Iekšēji - sāpes, bailes, aizvainojums, rūgtums. Kad viņam mēģina pateikties, viņš atgaiņājas: «Ak, ko gan tādu es izdarīju? Ikviens būtu varējis…» Tajā pašā laikā viņu pārpilda slēpta lepnība: «Viņi bez manis pat ēdienu normāli neprot uzsildīt.»
No kurienes viņš radies Ļoti bieži Labdaris izaug no vecāku pamudinājumiem: «Neesi tāds zīdainis, tu taču esi vecākais, pieaudzis!»
Viņš kopš bērnu dienām ir pieradis slēpt savas izjūtas, vēlmes, bet pieaugot vairs nespēj tikt galā ar savu stāvokli. Tad nu mazais Labvēlis «adoptē» kādu ģimenes locekli vai jebkuru, kurš pagadās, un tērē tam daudz pūļu. Ja apmaiņā pret tādu spēku patēriņu viņam neko nedod, viņā, tāpat kā jebkurā, sāk parādīties agresija, izjūk ierastais līdzsvars. Un Labdaris sāk iznīcināt sevi, tāpēc ka nespēj izgāzt niknumu uz apkārtējiem - jo tad viņš vairs nebūs Labdaris. Pilnīgs pretstats Fanātiķim - viņš dod, dod, bet paņemt neprot.
Varianti iziešanai no lomas Labdarim vispirms vajag saprast, ko viņš gribētu dzīvē sasniegt, kas viņam patīk un kas nepatīk. Vispār jau parasti viņš grib vienu - lai neviens nestrīdētos! Taču te ir svarīgi saprast, ka konfrontācija dažkārt ir vienīgais iespējamais veids, kā tikt skaidrībā par to, kādas patiesībā ir pušu vajadzības.
Viņam ir svarīgi apzināties, kā un kāpēc viņš ir nonācis matricā… piedošanu - Labdara lomu scenārijā.

Galvenajās lomās...
Labdaris un Fanātiķis ir galvenais disfunkcionālas ģimenes pāris. Tieši ar to vajag sākt šķetināt šo kamoliņu. Tieši viņi rada Ģimenes varoni un Grēkāzi, ar viņu klusējošo piekrišanu ar apkārtni cenšas saplūst Apjukušais bērns un izmisīgi joko Talismans, cenšoties izlādēt samilzuša konflikta negaisa mākoni.

Taču par to visu - lasiet šeit!