Cik ilgi cilvēks dzīvo, tik ilgi arī cenšas iegūt aizvien jaunas prasmes un iespējas, lai ieraudzītu neredzamo, sadzirdētu nedzirdamo, izdarītu kaut ko pārsteidzošu, un šī mērķa sasniegšanai izgudro visdažādākās metodes - dažreiz patīkamas, citreiz mežonīgas un savādas, vēl kādreiz teju nāvējošas. Ar to palīdzību viņš pārdzīvo kaut ko neparastu un mainās.
Noteikumi veiksmīgai apziņas paplašināšanai
1. Paplašinies tad, kad tev ir labi Mēs paplašinām apziņu tādēļ, lai uzzinātu vai pārdzīvotu ko jaunu, nevis tādēļ, lai aizbēgtu no briesmīgās realitātes. Tas, kurš nolēmis to darīt depresijas, dusmu, skumju un grūtsirdības stāvoklī, riskē iegūt nevis jaunas spējas, bet gan nejauku paradumu bēgt no problēmām līdz ar pierašanu un atkarību no izraudzītās metodes. Un nekādas attīstības!
2. Meklē kompāniju Kopā vienmēr ir jautrāk. Var padalīties iespaidos, turklāt labāk ir citam citu pieskatīt, ja kaut kas noies greizi. Tieši tāpēc daudzi rituāli un tehnikas tiek praktizētas tikai grupā.
3. Izmanto rituālus Tie ir ļoti svarīgi, jo piešķir notikumiem dziļu jēgu, noskaņo dalībniekus uz izzināšanu, nevis kaifa ķeršanu. Rituāls ir zināma darbību secība attiecīgos apstākļos - ar mūziku, ziediem, svecēm, tasēm, trijkājiem, dzejoļiem, dejām un tamlīdzīgi. Tas rāda, ka tu cieni sevi un savu nodarbošanos, esi noskaņota nopietni un neuzskati sakrālo rīcību par tukšu izklaidi vai sāpes remdējošu plāksteri kādai garīgai brūcei. Rituālus vienmēr vari izdomāt pati.
Visu metožu būtība slēpjas tajā, lai liktu smadzenēm darboties īpašā, superaktīvā režīmā, citādi uztvertu sevi un visu apkārtējo un iegūtu superspējas. Ne visas šīs metodes ir nevainīgas, daudzas pat ir bīstamas.
Psihedēliķi (halucinogēni)
Tās ir dabiskas vai sintētiskas vielas, kas iedarbojas tieši uz smadzenēm.
Ajavaska Rituāls pie mums atnācis no Dienvidamerikas. Tas ir Peru nacionālās kultūras elements un tiek veikts grupā. Cilvēks dzer preparātu, kas pagatavots uz ajavaskas liānas ekstrakta bāzes. Liāna izraisa visuma mēroga halucinācijas, atver barjeras starp cilvēka zemapziņu un apziņu. Viņš uzzina savu sūtību un to, ko patiesībā vēlas, iepazīst savas bailes un atbrīvojas no tām. Kāds pārdzīvo savu piedzimšanu, cits - nāvi, vēl kāds sazinās ar mirušajiem vecākiem. Visiem ir nelabi, kādam sagriežas iekšas, lai gan viss notiek bez īpašām mocībām, gluži kā narkozē. Ceremoniju vada šamanis, no kura kvalifikācijas ir atkarīgs, cik dziļi notiek ieiešana transā, halucināciju kvalitāte un virziens.
Pašlaik ajavaska ir modē. Lai piedalītos ceremonijā, var braukt uz Peru. Vai arī uz Holandi, Austriju vai Spāniju. To iespējams piedzīvot arī Latvijā. Daži no tās atgriežas apskaidroti - kā slavenais mūziķis Stings. Citi uzskata ajavasku par bezjēdzīgu, bet visus mistiskos pārdzīvojumus - par smadzeņu reakciju uz toksīniem, kaut ko līdzīgu traucējumiem bojāta televizora ekrānā.
Iboga Tā sauc krūmu Āfrikā, no kura lapām tiek iegūta halucinogēnā viela ibogaīns. Iboga ir Kamerūnā un Kongo Republikā izplatītās bviti reliģijas pamatā. Ibogas uzlējumu lieto iekšķīgi cilšu rituālu laikā, lai sazinātos ar gariem, atrastu savu totēma dzīvnieku. Tā īpatnība - izraisa halucinācijas, kas neatšķiras no realitātes. Ibogas lapas izrādījās pirmais halucinogēnais psihedēliķis, kas 1867. gadā tika atvests uz Eiropu no Āfrikas. To izmantoja kā miegazāles, bet 1910. gadā aizliedza - preparāta izraisītās halucinācijas cilvēki uzskatīja par patiesiem notikumiem.
Patlaban ibogaīns ir atļauts Meksikā un Kanādā, kur to izmanto alkoholisma un narkomānijas ārstēšanai. Acīmredzot tā iespaidā smadzenēs kaut kas noklikšķ tik pamatīgi, ka indēt sevi ar ko citu cilvēkam vairs negribas. Tūristi ibogu var izmēģināt Kamerūnā.
Sēnes Centrālamerikas indiāņi dziedināšanas un garu piesaukšanas rituālos izmanto 54 kailgalvju ģints halucinogēno sēņu šķirnes. Indiāņi uzskata, ka sēne sarunājas ar cilvēku, atklāj viņam savus noslēpumus un ievada garu pasaulē.
Krievijā, Sibīrijas un Tālo Austrumu teritorijā, burvji un šamaņi ēda svaigas mušmires un dzēra no tām gatavotu novārījumu. Neliela mušmiru deva vairo jautrību, lielāka ļauj ieskatīties paralēlajā pasaulē. Grūtākais darbā ar mušmirēm ir apstāklis, ka to halucinogēnā deva un toksiskā deva ir ļoti līdzīgas un ar tām var viegli saindēties. Tāpēc skaistus rituālus ar sēnēm neviens nav radījis - tās vienkārši ēda, katrs pats par sevi uzņemoties risku un atbildību.
Kaņepes Satur kanabinoīdus, kas izraisa svētlaimi, ja cilvēkam ir labi, un šausmas, ja slikti, kā arī saasina visus jutekļus: dzirdi, redzi, garšu, ožu un tausti. Paātrina domāšanu, maina ķermeņa, laika un pasaules uztveri. Kaņepes lieto dažādos veidos, pat pievieno kūkām, taču visbiežāk tās smēķē presētā vai maltā veidā.
Presēts un koncentrēts kaņepju pulveris - hašišs - iedarbojas spēcīgi un skarbi. To smēķēja dižais Nostradams; varbūt tāpēc viņa pareģojumi ir tik juceklīgi. Hašišu baudīja arī Bairons. Franču dzejnieks Šarls Bodlērs bija Parīzes hašiša smēķētāju kluba biedrs un smēķēja to kopā ar Aleksandru Dimā un Viktoru Igo. Visiem trim, spriežot pēc grāmatām, zālīte nāca par labu.
Izkaltētas un samaltas kaņepes, ko dēvē par marihuānu, ir maigākas un vieglākas nekā hašišs. Marihuānu smēķēja Alberts Einšteins un astrofiziķis Karls Sagāns. Bet miljardieris Teds Tērners, CNN ziņu kanāla radītājs, studiju gados ierīkoja savā istabā siltumnīcu kaņepju audzēšanai sev un draugiem. Un kāds no viņiem pēc tam izmeta frāzi, ka doma izveidot diennakts ziņu, nevis kino vai mūzikas kanālu televīzijā varēja ienākt prātā cilvēkam tikai pēc krietnas devas zālītes.
«Es vienmēr teicu saviem bērniem: vispirms ir jāiegūst izglītība, un tikai pēc tam var sākt pīpēt kaņepes. Tad tās vismaz varēs ar kaut ko galvā mijiedarboties. Ar tām tu domā asociatīvi, un tevi apciemo neparastas, pat ekstraordināras idejas. Jo vairāk zināšanu ir tavā galvā, jo plašāk tev atklājas mūsu visuma aina, kad tu gūsti pieredzi ar marihuānu.» Normans Meilers, amerikāņu rakstnieks divkārtējs Pulicera prēmijas laureāts
Absints Vienīgais alkohola veids, kas aiznes cilvēku nezināmā izplatījumā. Rūgto vērmeļu, anīsa, fenheļa un citu zālīšu uzlējumu uz spirta bāzes izgudroja 18. gadsimta beigās kā zāles pret kuņģa sāpēm. Taču visi, kas to lietoja, sajuta - tas pamatīgi apdullina galvu un izraisa vīzijas. Par dullumu bija atbildīgs tujons - vērmeļu alkaloīds. Tas iedarbojās tieši uz redzes nervu un izraisīja halucinācijas. Paģirās pasaule absinta upurim vispār rādījās dzeltenzaļa. Runā, ka van Goga darbu dzeltenīgā palete ir saistīta ar to, ka mākslinieks lielās devās lietojis absintu.
Absints bija iedvesmas avots dzejniekam Verlēnam un melnajam magam Alisteram Kroulijam, kurš uz savu ļaunu vēstošo sapņu bāzes radīja dēmoniskus rituālus un izsauca tumsas spēkus. Mēreni ar absintu niekojās Salvadors Dalī, bez mēra - Hemingvejs, kurš dzēra visu, kas deg. Klasiskais absints atbrīvoja agresiju. Dzejnieks Verlēns zaļajā reibonī šāva uz savu mīļāko, dzejnieku Rembo, bet kāds francūzis absinta ietekmē nogalināja sievu un divas meitas, bet pats nenošāvās tikai tāpēc, ka viņu nozieguma vietā uzveica miegs. 1916. gadā absints tika aizliegts Francijā, pēc tam arī visā Eiropā.
Tagad absintu attīra no tujona, tāpēc to dzert apziņas paplašināšanas nolūkā nav vērts - iedzīvosies tikai galvassāpēs. Klīst baumas, ka Holandē gatavojot mājas absintu, kas esot tieši tāds pats kā īstais, halucinogēnais. Taču ir jāzina īstās vietas un paroles, lai to iegādātos.
LSD Ķīmiķis Alberts Hofmanis visslavenāko psihedēlisko vielu sintezēja 1938. gadā un aizmirsa par to uz pieciem gadiem. Bet pēc tam LSD pulveris nejauši nokļuva viņam uz rokām, iesūcās ādā, un Hofmanis sajuta trauksmi, uzbudinājumu un prieku. Viņam šis stāvoklis iepatikās, un nākamajā dienā, 1943. gada 12. aprīlī, viņš iedzēra LSD iekšķīgi. Viņam sākās halucinācijas. Hofmanis pameta darbu un devās mājup ar divriteni. Pa ceļam viņam likās, ka ēkas un iela ņirb gluži kā jūras virsma. Mājās viņš sapņoja ar vaļā acīm vēl vairākas stundas. Un sāka pētīt šo preparātu, atklājot tipisku LSD īpatnību - atkārtotas halucinācijas, proti, pēc pusgada vai gada cilvēks pēc paša gribas var pārdzīvot līdzīgas vīzijas, itin kā smadzenes būtu iegaumējušas preparāta nobruģēto ceļu uz paralēlo pasauli. Izrādījās, ka LSD visai veiksmīgi ārstē psihozes garīgi slimajiem, atkarības, un tam ir zema toksiskuma pakāpe.
Sākās LSD ēra. To apdziedāja un dievišķoja Timotijs Līrijs, to lietoja Lenons un Makartnijs, to izmēģināja Stīvs Džobss, to augstu vērtēja rakstnieks Kens Kīzijs, par to sajūsminājās hipiji. LSD pētīja un uz tā pamata savu oriģinālo psiholoģijas teoriju radīja psihiatrs Staņislavs Grofs. Taču pēc tam preparātu aizliedza, jo tā iedarbība nebija prognozējama - dažas psihiskās saslimšanas tas ārstēja, bet citas provocēja.
Organisma paša iespēju izmantošana
Badošanās Ja tev pietrūkst barības vielu, smadzenes dod pavēli organismam izdalīt vairāk endorfīnu, lai tevi pamudinātu doties ēdiena meklējumos. Ar to arī ir izskaidrojams tas vieglums un apskaidrība galvā, ko tik ļoti augstu vērtē badošanās piekritēji. Pēc tam smadzenes sāk darboties ar traucējumiem un redz to, kā patiesībā nav. Bada izraisīti ģīboņi mijas ar vīzijām un ekstāzes lēkmēm.
Apziņas paplašināšanai efektīva ir sausā trīsdienu badošanās. Bez dzeršanas, jo ūdens izvada toksīnus, bet, ja tie paliek šūnās, apziņa aptumšojas aktīvāk un neparastu pārdzīvojumu ir vairāk.
Bezmiegs Smadzenes, kurām ir atņemta atpūtas iespēja, demonstrē neparastas izjūtas, piemēram, depersonalizāciju: «Izgāju no sava ķermeņa un vēroju, kā runāju.» Krāsas un skaņas var tikt uztvertas dīvaini, izkropļoti. Un parādās arī eiforija - vajag taču saražot vairāk neiromediatoru, lai pārvarētu nogurumu. Neiromediatoru apjoms ir tik liels, ka dažkārt pāris bezmiega nakšu izdziedē depresiju.
Holotropā elpošana Staņislavs Grofs izgudroja holotropo elpošanu, lai ar kaut ko aizstātu LSD. Ja ļoti intensīvi un dziļi elpo, organisms saņem pārmērīgi daudz skābekļa, un smadzenes no skābekļa intoksikācijas aizsargājas uz asinsvadu sašaurināšanās rēķina. Neironos palielinās ogļskābās gāzes saturs. Tie aktivizējas, un cilvēks atceras visu, kas ar viņu noticis kopš dzimšanas brīža vai pat agrāk, redz un sajūt visādas dīvainības. Dziedātāja Bejonse ķērās pie holotropās elpošanas, lai ar otrās piedzimšanas palīdzību tiktu skaidrībā par savām attiecībām ar vīriešiem, un pie viena nometa 10 kilogramu svara, lai arī tāda mērķa viņai nemaz nebija. Patiesībā viņa to gribēja - un dabūja.
Holotropo elpošanu parasti praktizē grupā, pāros. Viens elpo, otrs vēro viņa elpošanas ritmu, mazina aizbilstamā paniku, ja sākas tās lēkmes, un notur uz vietas, ja parādās satraukums.
Ezoteriskās un garīgās prakses
Meditācija Visvienkāršākais un drošākais ceļš uz apziņas paplašināšanu, kas atnācis pie mums no Austrumiem, taču sastopams visdažādākajās tautās. Meditācija - prāta apzināta nomierināšana - nesniedz mirklīgas spilgtas izjūtas. Tā pamazām izved smadzenes citā darbības līmenī, padara apziņu elastīgu un uzņēmīgu pret visu neparasto.
Meditē dažādi - lotosa pozā uz grīdas, krēslā, mauriņā, staigājot. Meditē televīzijas zvaigzne Opra Vinfrija, aktieris Ričards Gīrs, mediju magnāts Rūperts Mērdoks. Slavenais režisors Deivids Linčs, kurš uzņēmis fantasmagorisko seriālu Tvinpīka, meditē visu mūžu un uzskata meditāciju par savas daiļrades avotu.
Izmēģini: Ošo meditācija. Tu sēdi ar aizvērtām acīm, atslābinājusies. Un sajūti, kā tava apziņa lēnām iziet ārpus ķermeņa, istabas, mājas robežām, aptver kvartālu, pilsētu, valsti, kontinentu, planētu. Tu arī esi pats izplatījums, kurā griežas Zeme, lec saule, aug koki, dzied putni, plūst upes. Paplašinies tālāk, aptver visu, ko vēlies: zvaigznājus, galaktikas. Tevī rodas brīvības, prieka un spēka apziņa. Atrasties šajā stāvoklī ir ļoti noderīgi - tu sāc saskatīt jaunas iespējas un nestandarta attīstības ceļus.
Psihoanalīze Psihoanalīzes kurss pārvieto zemapziņas saturu uz apziņu jeb, kā teiktu šamaņi, atver drošu piekļuvi personiskajai zemajai pasaulei ar tās instinktiem un apspiestajām vēlmēm. Psihoanalīze savā ziņā atgādina meditāciju - cilvēks nepārtraukti runā visu, kas viņam nāk prātā, atbrīvo galvu no visādiem sārņiem, bet vajadzīgo saliek savās vietās. Ar psihoanalītiķa palīdzību viņš atrod savas iekšējās pasaules slepenās istabas, bet tajās - enerģiju, idejas un iespējas.
Tu domā, ka režisors Vudijs Allens trīsdesmit gadus apmeklēja psihoanalītiķi, lai ārstētos no kompleksiem? Nekā tamlīdzīga! No tā, kas viņam traucēja, viņš atbrīvojās pāris gadu laikā. Viņš paplašināja apziņu. Allenam jau ir pāri astoņdesmit, taču vēl aizvien papilnam ideju un enerģijas. Un viņš joprojām uzņem izcilas filmas.
Sūfiju virpuļošana Senā sūfisma prakse nāk no Mevlevi ordeņa, kuru pirms 800 gadu nodibināja dzejnieks Dželāledīns Rūmī. Sūfisma piekritēji virpuļojot sazinājās ar Dievu. Cilvēks virpuļo uz vietas, viņa apziņa ir brīva no domām un atvērta augstākajiem spēkiem, bet, tiklīdz viņš sāk par kaut ko aizdomāties, tā uzreiz zaudē līdzsvaru. Sūfiji virpuļo garos, smagos svārkos - audums stabilizē griešanos - vairākas stundas, līdz pārgurumā nokrīt zemē. Nokrīt, apveļas uz vēdera, sajūt svētlaimi, vienotību ar diženo un enerģijas pieplūdumu. Ja pirms virpuļošanas uzdod sev jautājumu, tad var iegūt atbildi. Iespējams, dievišķas izcelsmes.
Tantra Tantriskās mācības jēga nepavisam neslēpjas tajā, kā visizsmalcinātākajā veidā noķert kaifu no seksa. Tā ir iespēja iziet ārpus sava materiālā ķermeņa un iegūt no seksa neticamu enerģijas lādiņu. Vīrietim ir dabiski iekārot, sievietei - saņemt. Vīrietis visenerģiskākais ir tad, kad grib seksu, sieviete - kad ir to saņēmusi. Tantriskā tehnika ļauj vīrietim izbaudīt iekāri un sagādāt sievietei orgasmu pēc orgasma. Rezultātā viņi sajūt fantastisku svētlaimi un atklāj sev jaunus apvāršņus. Un ne tikai seksā vien.
«Nodarbojieties tāpat kā es ar tantrisko seksu vairākas stundas bez apstājas, un jūs vairs nesatrauksieties par niekiem,» saka Stings. Dažkārt viņa sieva Trūdija nogurst no tik ilga seksa maratona. Tad viņa sēž un ada, kamēr viņas vīrs nodarbojas ar seksu ar citām sievietēm, bet, kad ir atpūtusies, pievienojas viņiem. Viņa ir precējusies ar Stingu trīsdesmit gadu. Un arī nesatraucas par niekiem.
Vienā no tantras novirzieniem partneriem māca pārvarēt savus seksuālos aizliegumus. Tiek uzskatīts, ka, to darot, atbrīvojas milzīgs daudzums enerģijas, ko aizliegums ir aizkavējis kā tāds aizsprosts.
Tumšais retrīts budismā Tā laikā cilvēks atrodas tumsā, pilnīgā izolācijā no pasaules, neko neredz un nedzird. Retrīta ilgums ir no trim dienām līdz vairākiem mēnešiem. Tiek uzskatīts, ka tumšais retrīts cilvēkam palīdz uztvert vēstis no visuma. Cilvēks aizmieg tad, kad vēlas, pamostas un turpina sapņot. Viņa smadzenes nesaņem ierastos impulsus no pasaules un sāk smelt enerģiju no saviem krājumiem, lai radītu iespaidus tukšā vietā, un neiedomājami aktivizējas.
Pēc iziešanas no tumšā retrīta trauksme pazūd, apziņa atbrīvojas, idejas apziņā čum un mudž. Ja kāds grasās sākt dzīvi no baltas lapas, tad tumšais retrīts viņam palīdzēs.
Floutings Maksimāla pietuvošanās tumšajam retrītam mūsu apstākļos. Tu iekārtojies no skaņām izolētā tumšā kamerā, siltā sālsūdenī, kas notur tavu ķermeni virspusē. Sevis iepazīšanas seanss, kura laikā tu saplūsti ar apkārtējo vidi, ilgst stundu. Viktors Peļevins floutingu aprakstījis Operācijā «Burning Bush», labi pazīdams drēbi: «Vārdu sakot, viss kļuva tieši tāds kā pirms Zemes radīšanas - tikai Dieva gars nešaudījās virs ūdens.» Bet dizainers Artjoms Ļebedevs pavēstīja, ka sajutis vēja pūsmu, redzējis gaismas uzliesmojumus un attēlus, kas peldējuši viņam virsū no tumsas. Un nolēma atkārtot seansu.
Zārka terapija Ar nāvi saistītas pieredzes pārdzīvošana tiek izmantota mūsdienu magu rituālos. Ļoti drūmi un gotiski. Cilvēku ievieto zārkam līdzīgā garenā kastē, nolaiž bedrē, apber ar zemi. Un atstāj uz vairākām stundām.
Un cilvēks pārdomā savu dzīvi. Metodes piekritēji apgalvo, ka tā iegūstot pat maģisku spēku, - droši vien no bailēm, ja nu neviens neatgriežas un viņu neizrok… Atgriezies virszemē, cilvēks no jauna izvērtē pasauli un sevi.
Šķiet, ka darbība līdzinās tumšajam retrītam, taču tur nav nāves izdzīvošanas, bet šeit ir. Tieši saskare ar to padara zārka terapiju par ļoti spēcīgu metodiku.
Mazo solīšu tehnikas
Mūzika Tā izved mūs ārpus mūsu es robežām - te iegremdē transā, te izraisa asaras un tādu garīgo pārdzīvojumu, pēc kura sajūties kā cits cilvēks. Stīvens Kings rakstīja rokmūzikas - parasti smagā roka - pavadībā. Solo un basģitāra ar sitamajiem instrumentiem aizveda viņu sev līdzi uz citām pasaulēm un diktēja romānu Tas un Kudžo sižetu attīstību.
Dejas Aizrautīga pašizpausme, kas ar kustības palīdzību noved līdz spēku izsīkumam, izraisa ekstāzi, noņem blokus, noārda robežas, atbrīvo apspiestās vēlmes un jūtas. Tieši dejā šamaņi sazinājās ar gariem un dieviem.
Ceļojums vienatnē pa nepazīstamām vietām Iespaidu gūzma situācijā, kad nav ceļabiedra, ar kuru tajos dalīties, liek daudz domāt, nojauc stereotipus un paver jaunas iespējas mijiedarbībai ar cilvēkiem. Ja vēl pievieno fizisko pārslodzi un stresus ar to adrenalīnu, tad ar tādu kokteili var kļūt pat par gaišreģi. Gājiens vienatnē kalnos, piemēram, Himalajos, vienmēr nozīmē iziešanu jaunā līmenī, jo uz tevi iedarbojas kalnu augstums un skaistums, skābekļa bads, ēdiena trūkums, zvēriska pārslodze un neiespējamība kādam par to visu pasūdzēties. Katliņš pārsegts ar vāciņu - un lai vārās. Bet to, kas tur būs sanācis, tu uzzināsi lejā.
Nepaplašina apziņu
Alkohols Tas palīdz atlaist bremzes, atslābina, notrulina sāpes un ciešanas, taču nekur neaizved un nekādu pievienoto vērtību nedod. Un pat delīrijā halucinācijas ir sīkas un neradošas - te velniņi skraida, te krokodili lidinās, te mušas lien ierindā... Nekādas visuma piedzimšanas krāsās, skaņās un 3D formātā.
Dabiskie un mākslīgie opiāti Opijs, morfijs, heroīns un promedols - tie visi ir pretsāpju līdzekļi, nevis psihedēliķi vai stimulatori. Tie mazina sāpes - gan fiziskās, gan garīgās -, tomēr nepaplašina pasaules uztveri, nepaātrina un nemaina domāšanu, nestimulē sevis iepazīšanu. Pie tiem ātri pierod, un tie vairs neiepriecina, turklāt izraisa spēcīgu fizisku atkarību, kad bez tiem ir briesmīgi slikti, bet ar tiem - vienkārši slikti.
Grāmatas Tās sniedz milzum daudz informācijas, vielu pārdomām un iztēlei, ļauj saprast sevi un attīsta fantāziju, atver jaunus mūsu realitātes aspektus, tomēr neizved ārpus tās robežām, pat ja ir sarakstītas par citām pasaulēm.