Par pozitīvo domāšanu runā un raksta visi, kam nav slinkums. Varētu padomāt, ka būs gana, ja mēs koncentrēsimies uz dzīves gaišajām pusēm, domāsim par labo, vizualizēsim savas vēlmes, palaidīsim tās izplatījumā - un viss piepildīsies. Taču ne viss mūsu dzīvē ir tik vienkārši; nevaldāms optimisms un labi nodomi nebūt nav ceļš uz panākumiem. Pretējā gadījumā pasaulē jau sen valdītu pilnīga svētlaime un vispārēja labklājība.
Pozitīva domāšana - tā ir tautoloģija. Domāšana nemēdz būt citāda. Visi cilvēki domā pozitīvi, tāpēc ka neviens sev nevēl neko ļaunu. Visi grib tikai labu. Pat mazohists prasa: «Nodariet man sāpes!», lai viņam kļūtu patīkami. Pat pašnāvnieks domā, ka tur, augšā, viņam būs labāk, mierīgāk, vieglāk nekā šeit. Ja viņš būtu pārliecināts, ka šī dzīve ir pēdējā un tālāk nekā nav, tad nez vai izdarītu pašnāvību. Lai cik paradoksāli tas izklausās, ne jau par nāvi viņš domā, bet gan par labāku pēcdzīvi.
Visi domā pozitīvi un grib sev labu. Tad kāpēc gan vairumam cilvēku dzīve nebūt nav pozitīva un pamatīgi atšķiras no vēlamās? Tāpēc, ka pozitīvajām domām neseko pozitīva rīcība. Visas vēlmes tā arī paliek tikai tukšas prāta spēles - aiz tām itin nekā nav.
Kāpēc ar skaistām domām vien dzīvi nevar mainīt
Ikvienam cilvēkam ir karma. Un par 75 % tā ir slikta. Tādā, lūk, krēslainā Kali Jugas laikmetā mēs dzīvojam, kad slikto cilvēkam darīt ir vieglāk nekā labo. Mūsu šodienas dzīvi nosaka mūsu rīcība iepriekšējās inkarnācijās. Šī negatīvā karma ir ierakstīta ķermeņa atmiņā, ikvienā tā šūnā. Tā mudina mūs veikt karmiski noteiktas darbības, nevis tās, kuras mēs paši esam izdomājuši. Mūsu skaistajām domām piemīt pārāk vājš impulss, lai tās iekļūtu ķermenī un pārvērstos rīcībā un dzīvesveidā. Riteņbraucējs, lai kā censtos, nespēs pavilkt uz priekšu piekrautu vilciena sastāvu.
Kur slēpjas pozitīvās domāšanas kaitīgums
Pozitīvā domāšana rada ilūziju, ka viss būs brīnišķīgi, atliek tikai ļoti sagribēt. Sieviete domā: «Es vēlos satikt savu mīlestību, es noteikti satikšu savu mīlestību, visumam viss ir, tas man uzdāvinās mīļoto. Lūk, viņš stāv uz sliekšņa un tūlīt zvanīs pie durvīm!» Viņa metas pie sliekšņa, atrauj vaļā durvis… bet tur neviena nav. Un rīt arī neviena nebūs. Un arī pēc gada mīļotais vīrietis pretī nenāk. Ilūzija izgaist. Rodas milzu bezdibenis starp vēlamo un reālo. Un cilvēks tajā iekrīt. Šo bezdibeni sauc - vilšanās. Bet vilšanās ir visu slimību sakne.
Vēl viens pozitīvās domāšanas mīnuss - cilvēks jūtas vainīgs par to, ka viņam neizdodas panākt vēlamo. Viņš mācās pareizi gribēt, pareizi palaist vaļā savas vēlmes. Un atkal nesekmīgi. Viņš ir slikts, viņš ir nepraša. Un viņš iekrīt depresijā. Nevienam nav tik dziļu depresiju kā optimistiem, kas ieciklējušies uz pozitīvo domāšanu. Pesimists neko labu no dzīves negaida: mīlestības nav - lai tad arī nav. Optimists gaida, bet gaidas neattaisnojas. Meitenei jau tuvojas četrdesmit, bet prinča baltajā zirgā nav; tuvumā nav pat zirga. Kā lai te nekrīt depresijā?
Kā pietrūkst domām, lai mainītu mūsu dzīvi
Pārmaiņām ir nepieciešama enerģija, zināšanas un palīdzība no augšas. Pozitīvi rīkoties tev traucē tava karma, un tev tā ir jāmaina. Lai to mainītu, vajag vērsties pie Dieva.
Mēs visi esam saistīti ar kopīgu karmu. Šīs saites ir ļoti spēcīgas, un, ja cilvēks varētu patvaļīgi mainīt savu karmu, pārmaiņas skartu arī citus cilvēkus, un pasaulē iestātos haoss.
Tāpēc mainīt karmu var tikai ar Dieva palīdzību. Viņš mums atļauj pārdalīt saites cilvēku starpā tādā veidā, lai netiktu mainīta pasaules kārtība. Un apgādā ar pozitīvai rīcībai nepieciešamo enerģiju.
Kāpēc Dievs pats neiejaucas mūsu dzīvē
Dievs ir uzcēlis stadionu, nolicis vārtus, iedevis cilvēkiem bumbu - spēlējiet! Viņš vada spēles procesu. Ja tu vērsies pie Dieva, Viņš maina tavu lomu spēlē. Ja nevērsies, tātad tev viss ir kārtībā. Vērsties pie Dieva iespējams ar meditācijas vai lūgšanas palīdzību. Ar ko tās atšķiras? Meditācija ir vēršanās pie Dieva savā apziņā. Tu Viņam atveries, Viņš piepilda tavu apziņu.
Kā teicis Jēzus Kristus: «Dieva valstība ir mūsos.» Meditācija - ja tu meditē pareizi, zinot, ko dari, - iedarbojas vienmēr. Un pat ticēt Dievam nav obligāti - Dievam tas nav svarīgi. Viņš piepilda ar savu klātbūtni visus, kam ir vajadzīgs. Tu vari vērsties pie sava iekšējā es vai pie senču gudrības, pie augstākā kosmiskā saprāta vai vienkārši ļauties iekšējai klusēšanai. Tas nav svarīgi - savu tu saņemsi.
Lūgšana nozīmē akceptēt to, ka Dievs neatrodas mūsos un tu ar Viņu sarunājies. Lūgšana ir virspusējāka saziņa ar Dievu. Tai ir jābūt ļoti patiesai, spēcīgai, nevis jāaprobežojas ar svecītes nolikšanu un krusta pārmešanu. Un dažreiz tā iedarbojas.
Kā to darīt
Ja tu divreiz dienā meditē, tu jau vērsies pie Dieva. Tavs prāts meditācijā nomierinās. Domas norimst, nogrimst apziņas dibenā, un atbrīvojušos telpu piepilda Dieva klātbūtne. Tu esi atbrīvojusi Viņam vietu. Un, kad domas atkal paceļas apziņas virspusē, tās piesūcas ar Dieva enerģiju. Tava domāšana pēc mijiedarbības ar dievišķo kļūst kvalitatīvi citāda, tava rīcība un darbības iegūst īpašu spēku. Doma vairs nav riteņbraucējs, bet gan spēcīga lokomotīve, kas spēj pavilkt vilciena sastāvu. Tu atklāj, ka tavā dzīves ceļā ir mainītas pārmijas, varbūt pat noliktas jaunas sliedes. Tava karma ir mainījusies. Tu esi mainījusies.
Un tava dzīve mainās - nav iespējams to nepamanīt. Tev parādās nauda, tu apprecies, tavi bērni izveseļojas. Apstākļi iegrozās tev par labu. Tas ir objektīvs process, tikpat reāls kā bumbas nokrišana zemē smaguma spēka ietekmē. Tai ir vienalga, vai tu tai tici vai netici. Bumba krīt. Smaguma spēks darbojas.
Mūsu laikmeta nelaime - mēs pārāk daudz pļāpājam
Cilvēki aizpļāpā savu dzīvi. Viņi ļoti daudz pļāpā. Tērē tukšgaitā milzum daudz enerģijas un nedzird citus. Cilvēki slīkst vārdos, un darbiem viņiem nepietiek ne spēka, ne laika. Kad tu vērsies pie Dieva, nelūdz un neprasi bez apstājas. Paklusē, ļauj Viņam kaut ko pateikt, atvēli Viņam vietu savā galvā.
Saziņu ar Dievu vajag apgūt. Daži to jūt intuitīvi, taču tādu cilvēku ir ļoti maz. Ko daudzi saprot ar meditāciju? Aizvērt aiz sevis durvis, apsēsties uz dīvāna un klusumā mierīgi aprunāties pašam ar sevi. Bet, ja klusētu, tad spētu arī aprunāties ar Dievu. Sajust Viņa klātbūtni.
Runā mazāk - ietaupīsi enerģiju saviem mērķiem. Bet, kad meditē, nerisini savas problēmas nemitīgā iekšējā dialogā pati ar sevi. Elpo un ieklausies klusumā.
Nebaidies no dziļuma
Mēs visu darām virspusēji un ātri. Forma mums aizstāj saturu. Svarīgi ir izskatīties, nevis būt. Cilvēks bieži vien ievēro tikai ārējo un pēc tā vērtē citus un pats sevi. Pievērs uzmanību, kā daudzas sievietes saka: «Es stāvu kā tāda muļķe un nezinu, ko atbildēt!» Vai arī: «Es biju tāda - jaunā kleitā, gaiši zilā.» Cilvēks pats sevi apraksta, skatoties no malas, pēc iespaida, kādu atstāj uz citiem.
Dziļums pazūd no darba, no attiecībām. Gribēji pameditēt, tikko apsēdies - telefons zvana, kāds aicina dzert kafiju. Dievs un augstās matērijas pagaidīs. Kafija svarīgāka. Ja neiedziļināsies, nekas un nevienā jomā neizdosies. Vajag zināt, kā noskaņoties uz Dieva viļņa. Vajag zināt, kā meditēt. Kā piebremzēt un paklusēt, kā klausīties un sadzirdēt citus. Un sevi. Šīs zināšanas arī ir daļa no ceļa pretī karmas pārmaiņām. Tas, kurš prot iet dziļumā, var vairāk darīt, vairāk saņemt, un viņam viss padodas vieglāk.
Kāpēc dažiem pozitīvā domāšana darbojas
Ja karmā ir kas labs, kāds talants, tas izpaudīsies arī dzīvē. Un ar pozitīvo domāšanu tur nav nekāda sakara. Arī tad, ja tu neko nedarīsi, tik un tā kaut ko saņemsi. Varbūt mazāk nekā varētu, tomēr pietiekami. Apstākļi tev palīdzēs. Man bieži jautā: «Un pat nemaz nav jāmācās? Nav jāiegūst izglītība?!» Un es atbildu: «Pastāv dažādi karmas realizācijas ceļi.» Stīvam Džobsam nebija pabeigtas augstākās izglītības, Bils Geitss arī pameta universitāti. Daudzi izcili dizaineri nekad nav studējuši dizainu. Taču ir arī tādi, kas cītīgi mācās un panāk vēlamo. Viņi iet pretī savam mērķim soli pa solim, pa citu ceļu. Ne pirmais, ne otrais variants nav ne labāks, ne sliktāks.
To, ka tavā karmā nekā tāda nav, pierāda tavas absolūtās neveiksmes izvēlētajā virzienā, pat neraugoties uz visiem izmisīgajiem un apzinīgajiem pūliņiem. Tad var vērsties pie Dieva ārpus sevis vai pie Dieva sevī. Bet visa pozitīvā domāšana, afirmācija, rituāli, lai panāktu vēlmju piepildīšanos, ne pie kā tevi nenovedīs.