Brīvajā laikā vai apgaismības brīžos es rakstu stāstiņus - pasakas pieaugušām meitenēm. Tie visi ir par mīlestību tās visierastākajās un negaidītākajās izpausmēs. Tajos vienmēr ir gabaliņi no manas pieredzes, viegla ironija, mērena asaru un puņķu deva un happy end. Vai vismaz gaisma tuneļa galā. Manā gadījumā šiem stāstiņiem ir terapeitisks efekts. Izdomājot tos, es sāku ticēt, ka pēc četrdesmit sākas viss pēc kārtas - gan dzīve, gan sekss un pat mīlestība. Lai arī mīlestība brīžam spītējas un pat atklāti iegāž…
Ko darīt ar degli?
Jā, jā, es atceros nemirstīgo pār visu zemi mīla valda. Pār zemi varbūt arī valda, bet - vai pār cilvēkiem? Šis jautājums man nedod mieru. Tipisks gadījums. Meitene vecumā krietni, taču ne acīm redzami pēc četrdesmit gluži kā spārnos ieskrien pie mammas/māsas/draudzenes un paziņo, ka ir neglābjami iemīlējusies. Viņa nemaz negaida uzvedinošus jautājumus, aizgūtnēm pati sāk stāstīt, kādā pasakā nonākusi un cik tagad viss būs labi. Dāsni izšļakstījusi emocijas, mīlētāja ievelk elpu un gaida ne mazāk kaismīgu atbildes reakciju. Tomēr sagaida uzvedinošos jautājumus, ko ievada galvenais: «Vai viņš ir precējies?»
90 % gadījumu seko atbilde: «Jā, taču tur ģimenē viss ir tik slikti…» Tad pret meiteni ar jau saplakušajiem spārniem tiek pavērsti sarkasma un skumjas pieredzes stobri. Un labākajā gadījumā seko pamācības no sērijas «tu tikai nesteidzies un pati neko neuzsāc», «paskatīsimies, vai viņš pāries no vārdiem pie darbiem», «lai viņš vispirms tevi iekaro/nokārto attiecības ar sievu/nopērk dzīvokli»…
It kā jau saprātīgi ieteikumi, labāko nodomu diktēti. Taču kas notiek mūsu varones sirdī, kad viņa jau tāpat ir uzskrūvēta, šūpojas starp debesīm un zemi un ir gatava iekrist komā no piepeši pārņēmušās laimes? Tajā iezogas aizdomas, iekārtojas ērtāk un sāk piebalsot: «Nu, un kurp mēs 48 gadu vecumā tā esam sataisījušās? Vai nepietika ar iepriekšējiem fiasko? Varbūt nolasīt visu sarakstu? Vai atgādināt par Lailu, kura visu pameta, izpārdeva, kļuva par laimīgo sievu, bet pēc diviem gadiem atgriezās, asti kājstarpē iežmiegusi, divistabu dzīvoklī pie mātes - pensionāres?»
Šaubu grauds aug augumā. Neesi vēl paguvusi apspriest savas bailes ar psihoanalītiķi, kad galvā jau uzrodas doma - pie joda eksperimentus, esmu taču visu laiku dzīvojusi bez tiem tauriņiem vēderā, un mammai arī būs mierīgāk ap sirdi... Bet mīlestība brieduma gados vairs nav tik neapdomīga un ņipra, tā arī ir pagurusi no visiem meitenes šurpu turpu un sen jau sapņo pārkvalificēties par harmoniju. Labi vēl, ka neizcērt aiz sevis durvis uz visiem laikiem, bet apsēžas pie sliekšņa, pagurumā aizsmēķē un uzrunā kādu tur augšā: «Labi, lai jau viņa izpsihojas - pagaidīsim… Žēl taču, vecis uz goda un ne pie kā nav vainīgs.»
Bet tu stāvi un domā, vai ļaut, lai deglis apdziest galīgi, vai iegailēties ar jaunu spēku - par spīti...
Sīkstā ne līdz galam mīlestība
Reiz dzīvoja meitene Alīna, 43 gadus veca. Dzīvoja precējusies, bet kaut kā smagi, Visu laiku gribēja atbrīvoties no žņaugiem un pārstāt ienīst visu pasauli no rītiem. Neizdevās. Pārāk daudz bija pretenziju - pret vīru, pret sevi pašu, pret netaisnīgo visumu un vecuma fizioloģiju. Kamēr viņa apdomāja ceļu uz brīvību, vīrs nesēdēja, rokas un citus orgānus klēpī salicis, uzsāka vieglu romāniņu un visnotaļ omulīgi nodzīvoja veselu gadu, skraidīdams no vienas pie otras. Līdz kādā reizē zaudēja modrību - krāpšana nāca gaismā. Pareizāk sakot, nevis vienkārši nāca, bet uzspridzināja pie visiem velniem Alīnas žņaudzošo pasauli. Viņa nepiedeva, izlika nodevēju no guļamistabas, bet vēlāk arī no savas dzīves. Pēc tam Alīnu gaidīja pusgadu ilga depresija, asaru un vīna litri, nesakarīgi romāni, lai kaut vai līdz trijnieciņam aizvilktu pašvērtējumu, un skarbas morālās paģiras. Pēc tam viņai šī lēnā nāve ceļmalā apnika, un viņa nolēma dzīvot. Un tūlīt pat - tadā! - izvilka lielo laimestu. Viņai piedāvāja komandējumu uz Angliju, un jau pie viesnīcas ieejas viņu gaidīja sapņu vīrietis. Pieaudzis, solīds, galants, ar seksīgu sirmumu un skatienu, kas liecināja par spēcīgu erektilo funkciju… Alīna jau grasījās apjukt. Palūkojās apkārt - ja nu viņš tā skatās uz kādu citu -, taču tuvumā neviena nebija. Tikai viņi abi un nereālas laimes apsolījums.
Viņu laimes galvenais posms ilga divas dienas un vienu nakti, pēc tam komandējums beidzās. Un sākās tā neziņa, kas kutina nervus un rosina fantāziju. Pēc mēneša Alīna saprata, ka kutināšana viņai nepatīk, it īpaši tiešsaistes režīmā. Bet fantāzijai bija nepieciešams kaut vai minimāls taktilais kontakts. Un runa nebija par masturbāciju. Tikmēr viņas angļu mīla katru vakaru piepildīja ar sevi mesendžeru un visos sīkumos aprakstīja, kas notiks, kad viņi beidzot atkal satiksies. Alīna dila, smēķēja uz balkona, nomocīja draudzenes un ilgāk nespēja to izturēt. Bet, kad pirmā tikšanās pēc divus mēnešus ilgas atšķirtības notika, Alīna atkal sajuta pazīstamos žņaugus. Viņa bija iecerējusi rītakleitā plivināties pa viesnīcas numuru Prāgas centrā, dzert šampanieti, sildīties viņa maigajos apskāvienos, ēst viņam no rokas, stundām ilgi nekāpt ārā no gultas, runāt par pieczvaigžņoto nākotni… Prāga, viesnīca, šampanietis, sarunas - viss bija. Taču, kad tavas jūtas, uzlikušas tālredzības brilles, pēta ikvienu notiekošā krunciņu ar jau dziļi ieprogrammētu neuzticību, taureņu lidināšanās pārvēršas smagnējos īgņas soļos.
Nākamos trīs gadus viņi tikās dažādās Eiropas pilsētās. Viņš bija ar visu mierā un krāšņi aprakstīja savu vīrišķo laimi. Alīna nebija mierā ne ar ko, tāpēc ilgstošo pārtraukumu laikā starp tikšanās reizēm centās nokārtot savu personīgo dzīvi stabilākā un saprotamākā režīmā. Viņš nekad neuzdeva jautājumus. Viņa mīlestība ne par ko nešaubījās. Tie vispār bija divi dažādi mīlas stāsti. Vai arī viņa mīlestības un viņas ne līdz galam mīlestības stāsts. Visbeidzot Alīna nolēma, ka jaunās sezonas šim seriālam vairs nebūs. Viņš atbrauca uz Rīgu komandējumā un kā parasti uzaicināja Alīnu vakariņās uz restorānu, bet pēc tam uz savu viesnīcas numuru. Sēdēja viņai pretī un staroja, gaidīdams mīlas nakti. Bet Alīna pateica:
- Dārgais, paldies par vakariņām. Lūdzu, izsauc man taksometru.
Pēc tam bija vajadzīgi paskaidrojumi, kuros Alīna ielika visu savu trīs ne līdz galam mīlestības gadu laikā nomocīto dvēseli. Viņš skatījās uz Alīnu kā bērns, kuram vecāki nupat paziņojuši, ka nodos viņu bērnunamā, tāpēc ka viņš ir apnicis, un lai tālāk grozās pats, kā grib. Viņš satvēra Alīnas roku, un viņa acīs parādījās nepavisam ne tēlotas asaras:
- Es taču tevi mīlu. Kāpēc?!
Kā paskaidrot vīrietim, kurš domā online kategorijās un ar citu ātrumu, ka viņas mīlestībai ir vajadzīgas mājas čības un pat izmētātas zeķes, pastaigas pa Jūrmalu, satiekot pēc iespējas vairāk paziņu, smieklīgi strīdi par gaidāmo atvaļinājumu, vieglu un grūtu dienu virkne, kas veidos tās dzīves kadrus, kura ir kopā uz visiem laikiem… Alīna pat necentās paskaidrot, vienkārši iesēdās taksometrā, aizbrauca uz sev saprotamu pasauli un pārstāja atbildēt uz viņa zvaniem un ziņām.
Pēc tam viņa ne reizi vien uzdeva sev jautājumu - vai viņas mīlestībai bija iespēja izdzīvot un ieaugt vīrietī, nostiprināties ar zariem tik spēcīgi, lai kopā un uz visiem laikiem kļūtu arī par viņa mantru? Un kas ar viņas mīlestību nebija kārtībā?
Simts gadu uz diviem
Vēl viens stāsts - ar analoģiskiem uzdevuma noteikumiem. Viņi ir no dažādām valstīm, satikušies ceļojumā neitrālā teritorijā, ārprātīgas romantikas nedēļa, taču tajā krastā viss ir sarežģīti, un visu var skaisti rezumēt, atvadoties lidostā. Tomēr nē. Viņi vienojas par turpinājumu. Katram no viņiem ir nepaceļama mugursoma - tā uzreiz nenometīsi, tik ilgus gadus nēsā, ka jau esi saaudzis ar to. Viņai ir skolas vecuma bērni un noris smags šķiršanās process. Viņam ceturtdaļgadsimts, kas nodzīvots kopā ar vienu sievieti, noslīpēta pasaule, mazliet garlaicīga, taču saprotama līdz pēdējam milimetram - savējā. Un te tāds satricinājums - emociju lava un nekādas apzinātības. Gluži kā skolēni. Viņa tam saka:
- Vai tu vispār saproti, ka mums par abiem kopā ir simts gadu? Vajadzētu taču uzvesties nopietnāk!
Viņš vienkārši saķer viņu aiz rokas, ievelk kaut kādā vārtrūmē tālāk no neskaitāmo tūristu ziņkārīgajiem skatieniem, un viņi sakļaujas un skūpstās tā, kā var skūpstīties tikai naktī pēc izlaiduma, kad priekšā ir visa dzīve un pagaidām nav nekādas atbildības. Viņi dzīvo mirklim, kurš ir skaists. Un nepavisam nedomā par to, kas būs tālāk. Tāpēc, ka viņi ir pārliecināti - tālāk būs vēl labāk. Ja viņš varētu, tad vispār nelaistu viņu ārā no rokām, tā arī staigātu apskāvušies, un viņš stāstītu par to, ko jūt: «Tagad es zinu, ka man ir nākotne. Tā esi tu.»
Bet pēc tam viņu lidmašīnas aizlido dažādos virzienos. Un lidojuma stāvoklī - burtiskā un pārnestā nozīmē - viņa atminas rindas: «No mīļotajiem nešķirieties/Uz mūžu katrreiz atvadieties, kad aizejat uz īsu brīd’…» Viņa grib nobīties, taču viņas mīlestība - droša apsardze un uz pusslodzi psihoterapeite - jau čukst: «Nevajag baidīties no tā, kas vēl nav noticis, tātad būtībā no tā, kā nav! Tu lido - šeit un tagad? Nu tad lido!»
Mājās viņai nākas piezemēties, risināt problēmas, izšķirt konfliktus, taču ikviens viņa zvans ir iespēja atcerēties par spārniem. Viņš zvana trīsreiz dienā: no rīta, ap pusdienlaiku un pirms gulētiešanas. Viņa to dēvē par «trīsreizēju ēdināšanu ar mīlestību». Dažreiz viņš apgalvo, ka viņas vārdā nosauktās narkotikas iedarbība iet uz beigām un viņam ir vajadzīga jauna deva. Viņi daudz smejas, pārtrauc viens otru, apklust, ieklausās viens otra elpā, cenšoties atpazīt iekšējās vibrācijas… Viņiem ir viegli un tajā pašā laikā ļoti grūti, un viņi gaida pirmo tikšanos pēc šķiršanās, lai atkal ieskanētos unisonā.
Bet pēc tam viņš atbrauc. Viņa skatās tam acīs un redz atbildes uz visiem saviem neuzdotajiem jautājumiem. Mīlestība glāsta viņas sirdi ar mīkstu ķepiņu un čukst: «Viņš visu izdomās, viņš taču ir pieaudzis un tagad zina savu nākotni. Bet tu pagaidīsi, tu taču arī esi pieaugusi. Jums par abiem ir simts gadu, lai kādos pusaudžos jūs pārvēršaties viens ar otru.» Viņa to apskauj un skaidri zina, ka tālāk viss būs vēl labāk. Lai arī kad tas labāk pienāktu. Bet kālab gan satraukties par to, kas vēl nav noticis? Ja var mazlietiņ nomirt un atkal atdzimt no laimes šeit un tagad…
Vēlreiz par mīlestību
Mīlestība ir tavs atspulgs. Savu mīlestību tu redzi katru reizi, pieejot pie spoguļa. Vai kad domās uzrunā savu dievu. Vai kad sarunājies ar pasauli, guļot vannā un sūcot no glāzes kaut ko garšīgu. Mīlestība esi tu pati. Kādu mīlestību tu gribi - radošu vai postošu, skaļu vai uz pirkstgaliem, maigu vai kaislīgu?.. Tad ielūkojies sevī un pārbaudi savus zelta krājumus - kam to pietiks? Sīkstai mīlestībai, kas klūp, īd un no visa baidās? Vai mīlestībai bez bailēm un pārmetumiem - ar ieelpu un izelpu unisonā?
Neviens nesola, ka būs viegli. It īpaši tad, ja tev ir krietni pāri un tu jau esi izveidojusi dzelzsbetona vērtību un principu sistēmu, kurai cauri neizšmauks pat visveiklākā pele. Tu domā, ka visu jau esi piedzīvojusi un pazīsti sava pieaugušā organisma reakciju uz jebkādu kairinātāju. Un tad piepeši atveras durvis un tavā dzīvē ienāk cilvēks. Un satricina tavu dzīvi līdz pamatiem - tā, ka visas jūtas negaidīti izveļas no sev atvēlētajiem plauktiņiem kopējā kaudzē, un tu stāvi un nezini, ko ar šo haosu tālāk iesākt. Un vai vispār ir vērts kaut ko iesākt. Es, piemēram, vienkārši aizvēru acis un lēcu. Un pat nejautājiet, kurp. Man nav ne jausmas.
Mīlestība ir tava izvēle. Tu vari pateikt uzreiz: «Paldies, bet nevajag.» Pat ja brīdī, kad izrunā šos vārdus, tava mīlestība kliedz tev ausī: «Muļķe! Atjēdzies!» Bet tu arī vari pasniegt savai mīlestībai roku un piekrist iet tai līdzi pat ar aizsietām acīm, taču pirmajās krustcelēs noņemt apsēju, palūkoties apkārt un novērtēt situāciju - vai ir vērts turpināt ceļu. Tu vari visu - tu pati to zini. Taču izvēle ir apzināts solis. Tas nav impulss, ar kuru mēs, meitenes, esam nešķiramas - padod tik iespēju izstrādāt kādu neprātību. Protams, mīlestība var arī iebrāzties tavā dzīvē spēcīgāk par jebkuru cunami un atņemt tev spēju domāt racionāli. Bet pat dabas katastrofa atstāj cilvēkam vismaz pāris variantu - aiziet bojā vai izdzīvot. Tāpēc tomēr ir izvēle.
Mīlestība ir ticība. Un, lūk, šeit, kā rāda mana pieredze, slēpjas vislielākā viltība. Tāpēc ka ticēt ir nesalīdzināmi sarežģītāk nekā apšaubīt. Un vispirms tu šaubies par sevi un to, kuru šķietami mīli. Tu uzdod sev jautājumu, vai mīlestība vispār eksistē. Sāc meklēt vai pat pieprasīt pierādījumus, kurus var aptaustīt ar rokām, ievietot glītā kastītē, bet pēc tam izņemt no tās un kaifot - redz, kāda tā ir, mana mīlestība! Tā nemēdz būt. Ticību nav iespējams aptaustīt ar rokām. Ticība vai nu ir, vai arī tās nav. Un mīlestība tāpat.
Reiz, atgriežoties no Lisabonas, lidmašīnā es sēdēju līdzās padzīvojušam portugālim - ļoti izglītotam, inteliģentam un neiedomājami apburošam. Viņam bija divas pieaugušas meitas, 34 un 27 gadus vecas, kuru personīgā dzīve vēl nebija sakārtota, un kā mīlošs tēvs viņš to ļoti pārdzīvoja.
- Un kā ir ar jums? - viņš jautāja man.
- Mana meita jau ir precējusies un laimīga, - es lepni atbildēju.
- Jūs jokojat!
- Nē, goda vārds! - es aizrautīgi apgalvoju sarunbiedram.
- Es runāju par ko citu, - viņš samulsa. - Man tikai likās, ka jūs pati esat manas vecākās meitas gados, tāpēc jums pajautāju…
Protams, sirdī es līksmoju - tāds kompliments, turklāt vēl no sirds. Gribējās portugāli sabučot.
- Bet man pašai ir velnsviņzin kas! - jautri atzinos.
Viņš uzmanīgi palūkojās uz mani, acīs nozibēja viņa paša velniņi, un noteica:
- Jūs esat viegla. Mīlestībai tādas patīk. Vajag tikai pagaidīt. Jūs taču esat gatava gaidīt?
Es esmu gatava. Un tu?