Turpinājums, sākumu lasiet šeit!
Jauki, ja ģimene ir vieta, kur visi jūtas labi un komfortabli, kur ciena katra personību un veido partnerattiecības. Bet ja nu tā nav, ja ģimenē pastāvīgi notiek karadarbība, virves vilkšana kurš kuru? un tiek pārkāptas personības robežas? Tad ģimene kļūst disfunkcionāla, un tas jau ir stāsts nevis par dzīvi ģimenē, bet gan par izdzīvošanu.
Ģimenes modelis ar nosaukumu Izdzīvošanas lomas
To izveidoja psiholoģes Šārona VegšeidereKrūza un Linda Sjūiza Haneka. Viņas izdalīja sešas lomas, kas ir pārstāvētas ģimenē.
Otrādi apgriezts ģimenes trijstūris ir ārkārtīgi nestabila figūra, un tās sabalansēšanai ir jāpieliek daudz pūļu.
Augšā atrodas galvenie dalībnieki (par viņiem stāstījām pagājušajā numurā). Fanātiķis, kurš vienmēr zina, kā vajag, un absolūti neprot dot, bet tikai ņem un ņem. Un Labdaris, kurš nolīdzina konfliktus un cenšas visiem izpatikt, taču ne jau no labas sirds, bet tādēļ, lai bez viņa nevarētu iztikt. (Klasiskā situācija - vīrs alkoholiķis un upurēties gatavā sieva.)
Vislielākos pūliņus pieliek Labdaris (tāpēc viņa simbols arī ir trijstūris). Viņš neļauj Fanātiķim ievilkt visus ģimenes resursus gluži kā melnajā caurumā (simbols - aplis). Pašā apakšā atrodas Ģimenes varonis, uz kura ģimene balstās - burtiskā nozīmē. Viņa trijstūris pastiprināts ar plusa zīmi. Vēl viens ģimenes melnais caurums ir Grēkāzis (aplis ar mīnusa zīmi - tik slikti viss ir). TalismansĀksts izvietojies ārpus lielā trijstūra. Viņš vienkārši kaut kur atrodas un izraisa sašutumu ģimenes orbītā. Aplītis ar plusa un mīnusa zīmēm, tāpēc ka nekad nevar zināt, vai viņš izdarīs kaut ko labu vai kaut ko sliktu. Nu, un visbeidzot Apjukušais bērns, kurš ir atrauts ne tikai no ģimenes, bet arī no realitātes, gluži kā ieslēgts stikla kastē. Tāpēc viņa simbols ir kvadrāts.
Ģimenes varonis
Devīze: «Pionieri, tu esi atbildīgs par visu!»
Tipisks Ģimenes varonis ir Timurs noArkādija Gaidara grāmatas Timurs un viņa komanda. Viņš skaidri zina, kam jāpalīdz, un steidzas palīgā pēc pirmā aicinājuma un pat bez tā. Viņš vienmēr ir gatavs rīkoties. Pats. Vajag taču ātri un kvalitatīvi! Un viņam gandrīz nekad nepietiek pacietības pagaidīt, kamēr iemācīsies viņa komandas biedri, kas viņiem liek invalidizēties. Starp citu, Ģimenes varonim ļoti reti mēdz būt spējīgi un veiksmīgi bērni, jo arī visu ģimenes atbildību viņš sagrābj savās rokās. Un pārmest viņam to ir grūti - Ģimenes varoņa loma sabiedrībā tiek ļoti veicināta: «Tie ir mūsu skolas (augstskolas, uzņēmuma) labākie cilvēki, neaizstājami darbinieki!»
Sajūti atšķirību! Varonis dara un nesūdzas, viņš nespēj iztēloties, ka var būt citādi. Labdaris dara un žēlojas par savu «smago krustu». Varonis vienmēr ir stiprs, pat tad, kad vairs nav spēka. Labvēlis izskatās nomocīts, pat ja viņam vēl ir pietiekami daudz enerģijas, lai apgādātu ar elektrību nelielu pilsētiņu. Labdaris liek justies vainīgiem citiem, bet Varonis pats pastāvīgi tā jūtas.
No kurienes viņš radies
Iztēlojies ainu - tēvs hroniski dzer, bet mamma tikpat hroniski ir nelaimīga un regulāri nolād savu izpostīto dzīvi. Taču ļoti gribas, lai arī viņu ģimene no malas izskatītos labi, tāpēc vecāki ieaudzina bērnā bezbailīgo bruņinieku ar degošu skatienu. Viņš ir vecāku lepnums un vairogs! «Kurš teica, ka pie mums kaut kas nav kārtībā? Paskatieties - te mums ir teicamnieks (sportists, muzikants, olimpiāžu uzvarētājs)! Slikta ģimene nebūtu izaudzinājusi tādu bērnu!»
Kas raksturīgs Varonim
• Parasti šo lomu izpilda vīrietis, visbiežāk - vecākais bērns. Viņš ir darbaholiķis, strādā trijās vai četrās darbavietās.
• Viņš uztver savus panākumus un sasniegumus kā nepieciešamību: «Kas tur liels - man vienkārši nācās, ikviens tā varētu.»
• Varonim nav sajūtas, ka viņš dzīvo savu dzīvi, jo visu dara kāda labā un īsti nesaprot, kas patiesībā vajadzīgs viņam pašam.
• Ģimenes varonim ir bail riskēt. Viņš ir perfekcionists, bet, ja nav garantijas, ka viņš saņems augstāko novērtējumu, tad bieži vien pat neķeras pie darba.
• Viņš ir ļoti viegli ievainojams, un, ja kaut kas neizdodas vienā dzīves jomā (darbs, attiecības, veselība), viņš sabrūk viss.
• Viegli izdeg, pamatīgi slimo - jāuzmana uz katra soļa. Viņš pacieš sāpes un izstaigā slimības, slēpjot tās līdz pēdējam. Varoni bieži apciemo tādi nelūgti viesi kā infarkts, insults un slimības, kas pārgājušas hroniskā stadijā.
Varianti iziešanai no lomas
Pamēģini sev pateikt: «Es saprotu, ka rezultāts var būt jebkāds, jo ne viss ir atkarīgs no manis. Man nav visu laiku jācenšas gūt panākumus. Es pieņemu neveiksmi!»
Atceries un uzraksti dažus teikumus par to, kā ir izpaudusies tava Ģimenes varoņa loma. Kā tu šajā lomā juties. Kādas sekas tev tas izraisīja. Tāds darbs ļaus skaidrāk saskatīt kopainu.
Vēl palīdz ievērojamu cilvēku biogrāfiju lasīšana. Kāds ir slikti mācījies, kādam nav veidojušās attiecības ar tuviniekiem, bet citi vispār nodevušies netikumiem, sākot ar pārēšanos, tomēr tas viņiem netraucēja atstāt grandiozas pēdas vēsturē.
Vīrieti - Varoni aizvest no ģimenes ir visvieglāk. Viņš ir hiperatbildīgs par māju, bērniem, sievu. Bet, ja kāda dāma pateiks, ka bez viņa nomirs, un radīs arī bojāejas apstākļus (grūtniecība, veselības problēmas vai sarežģījumi dzīvē), Varonis metīsies dāmu glābt, pametot sievu un ticot, ka viņa ir stipra un tiks galā pati. Un te nu sākas gluži sievišķīga cīņa - kura nelaimē nonākušo jaunavu notēlos labāk.
Grēkāzis
Devīze: «Nu gan es jums parādīšu!»
Būdams pilnīgs Varoņa pretmets, viņš cenšas piesaistīt uzmanību nevis ar labiem, bet gan ar sliktiem darbiem. Viņa psiholoģiskajā portretā ir divi slāņi. Ārējais - agresīvs, izaicinošs un negatīvs. Zēni kļūst par huligāniem, pieaugot var nonākt līdz zādzībām un bandītismam. Meitenēm iespējama agrīna grūtniecība un demonstratīvi pašnāvības mēģinājumi. Iekšējais slānis - tās ir jūtas, par kurām apkārtējie reti zina. Grēkāzis dzīvo ar nerimstošām sirdssāpēm, izjuzdams niknumu, izmisumu, bailes un aizvainojumu par to, ka viņš tiek atstums, ka viņu nemīl vissvarīgākie cilvēki viņa dzīvē.
No kurienes viņš radies
Parasti tas ir enerģisks bērns, jaunākais bērns. Viņš ir gribējis ieņemt Ģimenes varoņa vietu, taču vecāki atstāja bez ievērības viņa mēģinājumus būt lieliskam. Ja ģimenē Varonis jau ir, Grēkāža liktenis ir vēl grūtāks. Lai ko viņš darītu, viņš allaž ieņem tikai otro vietu. Un tad bērns pieņem lēmumu: «Meklēšu citus ceļus, lai man pievērstu uzmanību.»
Vēl ir iespējams variants ar atbildības pārkraušanu. Vecajā Derībā ir līdzība par to, kā pilsētas iedzīvotāji nolēmuši uzkraut visus savus grēkus vienam āzim un izlaist to ārpus pilsētas, cerot tādējādi no saviem grēkiem atbrīvoties. Kopš tā laika nabaga grēkāzim arī jācieš par visiem.
Visbiežāk bērni slikti uzvedas tad, kad vecāki nespēj atrisināt problēmas savā starpā; galu galā kopīgā problēma (neizturams bērns) kalpo ģimenes saliedēšanai. Pieņemsim, ka tēvs dzer, bet mamma domā, ka viņš nedzertu, ja mājās nebūtu briesmīgās atvases, par kuru kauns cilvēku priekšā. Teiksim, bērns dabū divnieku. Mamma pārnāk no darba un viņu sabar. Tēvs ķeras pie siksnas. Vecāki, kuri varēja nesarunāties viens ar otru, uzreiz atrod iemeslu sasaukt ģimenes padomi un apspriest sodu šim divnieku karalim. Vecāki viens uz otru paklaigā, iedunkā bērnu, nolaiž tvaiku - un ģimenē atkal viss ir labi. Un nabaga Grēkāzis sāk sist logus, aizdedzina skolu, naktī nepārnāk mājās, ir rupjš pret vecākiem… Dara visu, lai tiktu ievērots. Bērnam ir mīlestības deficīts, ar savu uzvedību viņš pavēsta par savām vajadzībām, taču neveselīgā ģimenē vecāki to neredz - viņi ir pārāk aizņemti ar savstarpējiem aizvainojumiem.
Vēl viens variants - bērns būtībā nevienam nav vajadzīgs. Viņu no rīta saģērbj, aizved uz bērnudārzu vai skolu un atdod audzinātājai vai skolotājai. Vakarā stiepj mājās, pabaro, ieslēdz televizoru vai datoru, lai netraucē pieaugušajiem, bet pēc tam liek gulēt. Un tā pa apli. Līdz kādu reizi šis koferis bez roktura saslimst. Un tad mamma met visus darbus pie malas, sāk pārdzīvot un pievērst viņam uzmanību. Bērns izdara secinājumu: «Lai es būtu vajadzīgs, man jākļūst slimam.» Daudzi mani klienti terapijas gaitā kā laimīgākos bērnības brīžus atceras reizes, kad viņi gulējuši gultā ar termometru padusē, bet apkārt rosījusies mamma ar karsta piena krūzi.
Kas raksturīgs Grēkāzim
• Viņš lepni uzskaita visas savas kaites un labprāt informē pasauli par to, cik sarežģīta operācija viņam ir gaidāma un kāda bijusi narkoze.
• Viņš ir pieradis dzīvot negatīvismā. Ielaist dzīvē pozitīvo viņš vienkārši neprot.
• Viņš pamanās tā sabojāt savu dzīvi, ka nekas nepaliek pāri: sieva pametusi, no darba atlaiduši, bērni neieredz, draugi ņirgājas.
• Ģimenē vai draugu lokā viņam ir aizvainojoša iesauka (Plikpauris, Idiņš, Nejēga, Bremze).
Varianti iziešanai no lomas
Grēkāzi vajag izvest ārpus pārliecības: «Es daru visu, lai būtu vainīgs un lai tieši jūs būtu atbildīgi par to, kas ar mani notiek.» Šo darbu labāk veikt ar psihologa palīdzību.
Slavē Grēkāzi (vienalga, vai tas ir tavs bērns vai tu pati) par jebkuru daudzmaz pozitīvu rīcību. Iecel viņu par līderi tur, kur viņam būtu garantēti panākumi. Šiem varoņiem bieži vien piemīt vadoņu spējas, tikai tās netiek izmantotas.
Palīdzi tādam bērnam (vai savam iekšējam bērnam) apzināt un izpaust savas jūtas caur jaunradi, dramatisko mākslu, kopīgu grāmatu apspriešanu vai ko citu.
Stimulē tvaika nolaišanu bērniem un sev. Tas ir normāli - izrādīt savas dusmas ar kādu spēcīgu rīcību. Var palīdzēt arī sporta nodarbības.
Apjukušais bērns
Devīze: «Atvainojiet, vai es jums netraucēšu?»
Lielā bērnu pulkā bez skraidošajiem un trokšņojošajiem vienmēr ir arī tādi, kas klusi sēž maliņā un pat bez visādām planšetēm un telefoniem. Varētu padomāt, ka viņi dzīvo savā atsevišķā pasaulē, kur viņiem ir labi, bet mūsējā viņi ir apmaldījušies. Pat būdami pieauguši, Apjukušie bērni turpina dzīvot savā caurspīdīgajā kubā un pastāvīgi šaubās: «Vai tiešām es nevienam netraucēju?» Ārēji klusi, bet iekšā - sāpes, kauns, trauksme, vainas apziņa.
No kurienes viņš radies
Ēriks Berns, kurš daudz laika veltījis cilvēka dzīves scenārija programmēšanai, ir teicis, ka pastāv vecāku vēstījums bērniem. Viņa sekotāji, amerikāņu psihoterapeiti Bobs un Mērija Guldingi, izdalīja 12 galvenās vecāku direktīvas, un pirmā no tām, pati smagākā, skan - nedzīvo/neesi. Tās atvieglotais variants: tu mums traucē - ar sevi, savu dzīvi.
Piemēram, ģimenē piedzimis vēl viens bērns, un mazulis, kuram ir labi ja divi gadi, no mammas dzird: «Tu jau esi liels, padari kaut ko, kamēr es nodarbojos ar mazo. Netraucē mani!» Un bērns pašlikvidējas - zīmē stūrītī un sarunājas pats ar sevi. Visi apskauž: «Cik viņš jums labs, mierīgs, bet mūsējam kā īlens dibenā...» Cits piemērs - mammai ir depresija, pievērsties bērnam nav spēka. Bērns šo mammas stāvokli saista ar sevi: «Es esmu slikts, manis dēļ mamma skumst. Labāk manis nebūtu. Es tikai traucēju.»
Kas raksturīgs Apjukušajam bērnam
• Pieķeršanās lietām, nevis cilvēkiem. It īpaši datoram - var izveidoties pat atkarība, tāpēc ka ikvienam cilvēkam ir nepieciešama emocionāla piesaiste kādam vai kaut kam.
• Nespēja veidot dialogu - viņš nevis kontaktējas, bet gan sniedz objektīvu informāciju. Viņš nav mācījies mijiedarboties dzīvā saziņā, bet gan sazinājies ar pasauli caur grāmatām, filmām, sociālajiem tīkliem.
• Viņš visu laiku kavē, izsaka ļoti svarīgas, interesantas atziņas, taču nevietā. Bieži šķiet neiederīgs. Ar grūtībām izprot, kas ir dreskods, var ģērbties visai ekscentriski.
• Labprāt ceļo un pastaigājas vienatnē, izvēlas tādas nodarbes, kurās viņš nav atkarīgs ne no viena cita.
• Sieviete - Apjukušais bērns atstāj uz vīrieti sniega karalienes iespaidu. Viņš cer, ka atkausēs to ar savu siltumu. Velti! Pat ja viņa piekritīs apprecēties, pirmā mēbele mājā būs viņas caurspīdīgais kubs, kurā viņa apmetīsies.
• Ļoti ātri nogurst, kad no viņa tiek pieprasīta pastāvīga kontaktēšanās. Sāk slimot. Slimība ir laba iespēja, lai paslēptos.
• Allaž gaida princi baltā zirgā vai daiļo princesi, tic tam, ka kaut kur pasaulē mīt otrā pusīte, kura visu sapratīs un novērtēs, taču iekšēji ir ļoti vientuļš.
• Viņam ir tāda sajūta, ka ikviens var viņu apvainot.
• Ķermeniskā līmenī viņam ir saspringtas visas locītavas. Cieš no sāpēm krustos, ceļgalos, osteohondrozes. Tāpat kā visiem, kam ir traucēta doduņemu apmaiņa, rodas grūtības ar elpošanu.
• Apjukušajam bērnam piemīt lieliskas novērošanas, analīzes, klasifikācijas spējas, kā arī dzelžaina loģika un kontrole pār to, ko viņš runā, tāpēc daudzi kļūst par veiksmīgiem zinātniekiem.
Varianti iziešanai no lomas
Ja ģimenē vai darbā ir Apjukušais bērns, atceries - mēģinājums ātri un emocionāli aprunāties ar tādu cilvēku ir lemts pilnīgai neveiksmei. Vajag lēnām pieradināt viņu pie emocionāla dialoga. Pie katras izdevības uzdod jautājumus, precizē, ko viņš domā un jūt.
Ja Apjukušajā bērnā esi atpazinusi sevi, optimālais variants būtu pastrādāt ar psihologu. Pamēģini lēnām sākt atvērties un katrā posmā mācīties teikt - man tas nepatīk vai es to negribu. Tas palīdzēs tikt skaidrībā ar savām vēlmēm un savām robežām.
Talismans (Āksts)
Devīze: «Smejies, pajaco, par zudušo mīlu…»
Talismanam ticis sagatavots savs vecāku vēstījums: «Nekļūsti pieaudzis! Ja tu kļūsi pieaudzis, viss sabruks!» Tāpēc viņš iekšēji vienmēr paliek bērns un baidās no pieauguša cilvēka atbildības. Tas ir spēcīgs cilvēks, kurš izliekas par vāju. Jo Talismanam gluži kā kulonam ir jākarājas kādam kaklā - kādam citam ir par viņu jāatbild. Turklāt sieviete - Talismans par šo kaklu zina visu, bet par viņu pašu vīrietis zina ļoti maz, jo pretējā gadījumā viņa nespēs to kontrolēt.
Bet kāpēc Āksts? Viņam ir poga, kas ieslēdzas sarežģītā situācijā, un viņš sāk atbrīvot no spriedzes citus cilvēkus. Vajadzības gadījumā viņš var gan raudāt, gan kliegt, gan uzjautrināt apkārtējos. Vienīgais, ko viņš nekad nedara - nesmejas, kad viņam nāk smiekli, un neraud, kad ir skumji. Viņš izrāda tās jūtas, kas attiecīgajā brīdī ir vajadzīgas citiem. Taču Āksts nav nekāds klauns, tas ir draudīgs un brīvs spēks. Viņam piemīt liela vara pār cilvēkiem. Un lielas tiesības - var pateikt kaut ko ļaunu, noskaidrot situāciju, nosaukt lietas īstajos vārdos, un tajā pašā lakā viņam nav atbildības par lēmumu pieņemšanu.
No kurienes viņš radies
Iztēlojies ģimeni, kurā viss it kā ir labi, taču ne pārāk, kaut kā pietrūkst. Un ģimene izlemj, ka viņiem ir vajadzīgs bērns - vai nu pirmais, vai vēl viens, jaunākais, vai arī zēns, jo pagaidām sadzimušas tikai meitenes. Šo bērnu ļoti gaida, un, kad viņš parādās, visi viņam apgalvo, cik viņš ir lielisks. Un vēl apgalvo, ka apkārt viss ir brīnišķīgs - gan pasaule, gan cilvēki un pilnīgi noteikti viņa ģimene.
Taču te sākas problēmas. Bērns taču ir vērīgs, redz pasauli tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu viņam cenšas uztiept. Viņam rodas šaubas - visi apgalvo, ka viss ir labi, bet es redzu, ka slikti. Kāda bērnam ir izvēle? Izlemt, vai nu kaut kas nav kārtībā ar pasauli, vai arī ar viņu. Atzīt, ka viņš nav tāds, kā vajadzētu, ir traumējoši psihei, tātad atliek pirmā versija. Bet tā ir satraucoša - ja pasaule nav kārtībā, tajā ir bail dzīvot. Turklāt versija par paša neprātu nekad netiek nodota arhīvā uz visiem laikiem.
Kas raksturīgs Talismanam
• Viņš ar grūtībām iztur spriedzi - nedrīkst būt konfliktu ģimenē, nedraudzīgas atmosfēras darbā.
• Viegli saprotas ar cilvēkiem. Viņu mīl, pret viņu labi izturas, taču nekur nevirza; šķiet, ka viņš nepavilks, lai gan tas nekādi neattiecas uz viņa intelektuālajām un darba spējām.
• Viņam jau iepriekš visos sīkumos jāzina, ko darīt ikvienā situācijā. Trūkst spontanitātes un impulsivitātes.
• Darbā viņu līdz pat vecumdienām uzrunā mīļvārdiņā vai iesaukā (Lienīte, Jančuks, Saulīte).
• Viņš rūpīgi ietur distanci. Pietuvoties viņa robežām neizdosies - viņam ir mierīgāk, ja tu atrodies tālāk. Toties pārkāpt citu cilvēku robežas viņam ir nieka lieta - viņš par citiem daudz ko zina, labi tos saprot un viegli iesaistās viņu dzīvē.
Varianti iziešanai no lomas
ĀkstamTalismanam ir jāiemācās cienīt citu cilvēku telpu un atļaut pārējiem pienākt tuvāk. Lai viņu nomierinātu, vajag teikt: «Tikai tu spēsi mani saprast! Tikai tu zini, kas ar mani notiek.»
Nenāktu par ļaunu šķirties no mūžīgās sajūtas pienākumu izpildītājs, īsto vadītāju gaidot, un izbeigt satraukties par to, ka viņš neatrodas savā vietā. Un vēl mēģināt darīt visu spontāni un ātri.
Ja šis cilvēks izies no Talismana lomas, viņš gūs lielus panākumus. Viņa prasme risināt konfliktus un labās cilvēku pazinēja spējas saglabāsies, taču parādīsies arī atbildība par sevi un brīvība.
Psiholoģiskajās tipoloģijās vienmēr tiek aprakstītas galējības. dzīvi cilvēki nav nekādas galējības, bet gan tendences, turklāt tīri tipi dabā sastopami ārkārtīgi reti.