Tas ir stāsts par cilvēku, vārdā Jēzus no Nācaretes. Neatkarīgi no tā, vai mēs ticam viņa dievišķumam vai ne, par vienu nav šaubu - viņš tiešām ir eksistējis un ar savu mācību radījis pamatu mūsdienu civilizācijai. Un katru reizi, nosaucot jebkuru datumu, mēs vēršamies pie viņa, jo viņš un viņa dzimšanas gads ir mūsu pasaules sākums.
Мarija, Jēzus māte, apprecējās ar krietni vecāko galdnieku Jāzepu no Nācaretes, kur viņam bija māja un galdnieka darbnīca, jau būdama gaidībās. Viņa pavēstīja vīram, ka bērnu ir ieņēmusi no Svētā Gara, būdama nevainīga jaunava, par ko viņai vīzijā pavēstījis visīstākais eņģelis. Galdnieks sākumā sadusmojās un gribēja šķirties, taču tad apdomājās un izvēlējās laulību saglabāt; sieva viņam pārāk labi gāja pie sirds. Jāzeps pastāstīja, ka arī viņam sapnī ir parādījies eņģelis un apstiprinājis nevainīgās ieņemšanas faktu. Radi un kaimiņi viņam noticēja.
Jēzus piedzimšana
Kad Marijai tuvojās dzemdības, Hērods, Jūdejas ķēniņš, pavēlēja visiem karaļvalsts iedzīvotājiem ierasties pilsētās, kurās tie dzimuši, lai veiktu tautas skaitīšanu. Jāzeps bija nācis no Betlēmes un piederēja pie vienas no turienes Dāvida dzimtām - nabadzīgas, taču visnotaļ cienījamas. Un viņi ar sievu devās no Nācaretes uz Betlēmi. Gāja kādas piecas dienas. Nokavēja - visas iebraucamās sētas Betlēmē izrādījās aizņemtas. Viņi apmetās ārpus pilsētas robežas, kūts vajadzībām pielāgotā alā. Tajā pēc tautas skaitīšanas Marija dzemdēja bērniņu. Papriecāties par mazuli atnāca gani, kuri mita kaimiņos. Pāris mēnešu pēc dēla piedzimšanas Jāzeps un Marija ar mazuli devās uz Jeruzalemi, lai paklanītos Dievam un atstātu viņam tradicionālos ziedokļus par godu pirmdzimtajam. Bet pēc tam atgriezās Betlēmē.
Austrumu gudrie
Austrumu gudrie - slaveni burvji un astrologi - pēc zvaigznēm uzzināja par Jūdejā dzimušo mazuli, kuram lemts kļūt par visu ķēniņu ķēniņu, un nolēma doties viņam paklanīties. Viņi ieradās Jeruzalemē un sāka iztaujāt cilvēkus, kur piedzimis dižais valdnieks, kurā ģimenē. Par Austrumu gudro pareģojumu izdzirdēja ķēniņš Hērods, kurš bija sagrābis varu Jūdejā un briesmīgi baidījās to zaudēt. Viņš sodīja mīļoto sievu un abus dēlus, turot aizdomās par nodevību. Un viņam, kurš nebija pažēlojis miesīgus bērnus, nenācās grūti izdot pavēli, lai kareivji iznīcina visus mazuļus vecumā līdz diviem gadiem, neļaujot viņa ienaidniekam un sāncensim izaugt. Un pavēlēja arī gudrajiem nekavējoties viņam ziņot, tiklīdz tie būs atraduši visu ķēniņu ķēniņu.
Gudrie apsteidza Hēroda slepkavniekus, atrada Jāzepu Betlēmē, pasniedza viņa dēlam dāvanas - zeltu, mirres, vīraku. No gudrajiem Jāzeps uzzināja par Hēroda pavēli un kopā ar sievu un mazuli nolēma doties uz Ēģipti, lai pārlaistu juku laikus tur. Turklāt tagad viņam bija arī nauda, lai to izdarītu. Bet Austrumu gudrie aizgāja tuksnesī un Hērodam neko nepateica.
Atgriešanās
Pēc Hēroda nāves Jāzeps atgriezās Nācaretē - mazā pilsētiņā ar pāris simtiem māju. Viņš būvēja, nodarbojās ar galdniecību. Viņiem ar Mariju, ja ticam Bībelei, piedzima vēl četri dēli un divas meitas. Jēzus apguva pie Jāzepa amatu un vēlāk dēvēja viņu par «labāko no tēviem», kalnos ganīja avis. Bērnībā ne ar ko īpašu, izņemot zinātkāri, viņš neizcēlās.
Idilliska dzīve Nācaretē nebija, nodevu ievācēji izspieda no tautas neskaitāmus nodokļus, turklāt ļaudis maksāja gan savam valdniekam, gan Romas ķeizaram, kuram piederēja augstākā vara valstī. Laiku pa laikam notika sacelšanās pret romiešiem, turklāt dumpinieku vadoņi apgalvoja, ka Jūdejā valdīšot Dievs, nevis cilvēki, jo zemes valdnieku taisnīgumam neviens vairs neticēja.
Strīds ar mācītajiem vīriem
Jāzeps un Marija dzīvoja pārticīgi un katru gadu Lieldienās devās svētceļojumā uz Jeruzalemi. Tolaik tas bija kaut kas līdzīgs atvaļinājumam - ģimenes dzīvoja iebraucamajās sētās vai pie radiem, apmeklēja tempļus, nesa upurveltes, satikās, mielojās ar gardumiem, skatījās uzvedumus, klausījās sprediķus, līksmojās. Un, kad Jēzum apritēja 13 gadu, vecāki pilngadību sasniegušo zēnu paņēma līdzi.
Pēc pastaigas pa pilsētu vecāki apķērās, ka dēla līdzās nav. Viņi metās atpakaļ uz templi un ieraudzīja, ka zēns sēž līdzās rabīniem un grāmatniekiem uz tempļa pakāpieniem, klausās mācīto vīru runās un uzdod jautājumus. Svēto rakstu pārzinātāji bija pārsteigti par nepazīstamā, viņu skolās negājušā Galilejas pusaudža «saprātu un atbildēm».
Kad māte un tēvs pārmeta dēlam, kāpēc viņš atpalicis, kāpēc neko nav pateicis, viņš atbildēja: «Kāpēc gan jūs mani meklējāt? Vai nezinājāt, ka man nākas būt mana Tēva valdījumos?» Un vecāki apklusa. Viņi zināja, kur dēlam ir jābūt.
Jāzeps nomira, kad Jēzum bija deviņpadsmit gadu. Jēzus, kā jau pieklājas vecākajam dēlam, strādāja par akmeņkali un galdnieku, uzturēja māti, jaunākos brāļu un māsas.
Slēptie gadi - varbūt Indija?
Daži pētnieki un filozofi, piemēram, Svjatoslavs Rērihs un Helēna Blavatska, uzskatīja, ka pēc spīdošā disputa Jeruzalemē vecāki ļāva dēlam apgūt slepenās zinības esēņu klosterī, kas bija īpaši gudrs reliģisks novirziens uz jūdaisma bāzes. No turienes kopā ar jūdu tirgotājiem jaunais Jēzus devies uz Indiju un Tibetu.
Patiesi, Indijas un Tibetas teiksmās sastopami stāsti par jauno skolotāju Isu, kurš apguvis vēdas un sūtras. Saskaņā ar šo teoriju Jēzus noticējis dvēseļu pārceļošanai, iemācījies darīt brīnumus un dziedināt. Viņš iestājās pret kastu ierobežojumiem, tāpēc pret viņu nostājās vietējie garīdznieki, un viņam nācās bēgt no Indijas mājup uz Nācareti.
Pārliecinošu pierādījumu par labu Jēzus ceļojumam uz Indiju nav. Taču ceļš no Vidusjūras līdz Himalajiem mūsu ēras pirmajā gadsimtā bija labi zināms.
Grauds izdīgst tumsā un mierā
Tomēr ar Jēzus tēlu tamlīdzīga dēka īsti nesaistās. Lūk, kāpēc - skraidīt pa pasauli patiesības un savas sūtības meklējumos ir raksturīgi šaubu māktām personībām, kuras nav nonākušas pie Dieva. Jēzus patiesību zināja - viņš ar to bija ieradies šajā pasaulē. Viņam nebija īpašas vajadzības apceļot citas valstis sevis meklējumos - viņš arī par sevi zināja visu, pat to, ko nemaz nebūtu gribējis zināt, piemēram, par savu likteni. Arī viņa māte daudz ko nojauta, un tēvs Jāzeps tāpat. Viņi izturējās pret dēlu īpaši. Un no viņiem Jēzus guva ticību savai izredzētībai un milzīgu mīlestības rezervi, kas padarīja viņu izturīgu un labsirdīgu. Viņam nebija vajadzības apgūt dziedināšanu un brīnumu darīšanu; šīs prasmes bija viņa personības daļa. Viņam svarīgāk bija par to visu padomāt un atrast iespēju, kā to realizēt.
Viņu nesatrauca abstrakti filozofiski jautājumi, kuru atrisināšanai cilvēki parasti dodas klejojumos. Viņu satrauca tas, ka cilvēku dzīve ir nelaimīga. Lai atrastu savu sūtību un ar godu to izpildītu, nepavisam nav obligāti klīst pa pasauli, dzīvot alā vai kalnā, kā rīkojās daudzi svētie un pravieši. Pietiek izvirzīt sev mērķi, prast just līdzi un domāt.
Kristīšanās un ceļa izvēle
Trīsdesmit gadu vecumā Jēzus kristījās Jordānas upē pie Jāņa Kristītāja, kurš ar ūdeni attīrīja cilvēkus no sārņiem un pareģoja Mesijas - patiesā Skolotāja - atnākšanu. Viņi bija acīmredzami pretmeti - nomocītais, izspūrušais pravietis kankaros, saulē nobrūnējis, un cēla izskata jauneklis, kurš ieziež gaišbrūnos matus ar svaidāmo eļļu, zilacains, ar vieglu, mazliet izklaidīgu smaidu. Un tomēr Jānis piepeši pateica, ka viņam pašam vajag «tikt no Jēzus kristītam», un atzina viņu par savu Skolotāju.
Pēc kristīšanas Jēzus uz četrdesmit dienām aizgāja tuksnesī, klīda vientulībā un apdomāja nākamo soli. Saskaņā ar Bībeli tuksnesī viņu kārdināja sātans - ar varu, bagātību, burvju spējām. Viņš visus kārdinājumus noraidīja un kļuva par klejojošu sludinātāju.
Skolotājs
Atšķirībā no visiem pārējiem sludinātājiem Jēzus runāja ļoti krāsaini, dzīvi un saprotami, ar humoru, vienkāršā aramiešu valodā, un pat vissarežģītākie jautājumi viņa izklāstā kļuva saprotami pat ganam vai zvejniekam, jo viņš tos skaidroja, izmantojot interesantas līdzības. Izsakoties mūsdienu valodā, darbojās storytelling sistēmā. Viņš pirmais pavēstīja, ka tuvāko vajag mīlēt tāpat kā sevi pašu un ka nav ne hellēņu, ne jūdu - visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Un aicināja dalīties un būt augstsirdīgiem.
Viņš gāja turp, kur pulcējās ļaudis - uz tirgus laukumiem, lūgšanu sapulcēm, kāzām un svinībām -, un visur runāja par Dievu. Nebija ne svētulis, ne nūģis, labprāt iedzēra, gardi paēda un aprunājās par augstākām lietām labā kompānijā. Viņam uzradās pirmie mācekļi.
Viņš apmetās Kapernaumā, netālu no romiešu prosēlita celtas sinagogas, Simona - Jēzus mācekļa Andreja - brāļa mājā. Viņam patika dzīvot ģimenēs, viņš bija pie tām pieradis. No turienes Jēzus devās sprediķot uz Betsaidu, Korazimu, Magdalu, bet svētkos uz Jeruzalemi. Kapernaumā ļaudis kļuva par viņa pirmo dziedināšanu lieciniekiem un redzēja, kā viņš ar vienu vārdu aptur apsēsta cilvēka konvulsijas.
Kā Jēzus pārvērta ūdeni par vīnu
Bet radi Nācaretē nosprieda, ka puisis ir vienkārši nojucis. Brāļi ieradās pēc viņa Kapernaumā, lai ar varu aizvestu mājās, citādi viņš ar savām dīvainībām apkaunojot ģimeni. Taču cilvēki, kas pastāvīgi pulcējās pie mājas, kurā dzīvoja Jēzus, lai pēc stundām ilgas gaidīšanas paklausītos viņa vārdos, atnācējus vienkārši neielaida iekšā un padzina no pilsētas.
Māte no šiem radiem aizbrauca pie citiem radiniekiem, kuri pret viņas pirmdzimto izturējās ar cieņu. Viņi Kānā rīkoja savas meitas kāzas un uzaicināja arī Jēzu. Pašā kāzu karstumā mājās beidzās vīns. Marija to pavēstīja dēlam. Viņš nopūtās un noteica, ka «tā stunda vēl nav situsi». Viņam ne visai gribējās radīt brīnumu, bet vēl vairāk negribējās bojāt labiem cilvēkiem svētkus un sarūgtināt māti, kura skatījās uz viņu ar cerību un mīlestību. Jēzus apmazgāšanai domāto ūdeni krūkās pārvērta par lielisku vīnu un lika to izdalīt viesiem. Viesi, šo vīnu pagaršojuši, teica: «Paskat, kāds viltnieks, labāko vīnu pataupījis beigām!»
Tuvāki par ģimeni, dārgāki par radiem
Mācekļi - it īpaši divpadsmit apustuļi - viņam bija svarīgāki par ģimeni. Viņš nosauca biklo Sīmani, kura mājā dzīvoja, par Pēteri (kas nozīmē akmens), lai viņš kļūtu stiprs gribā un ticībā. Tā tas arī notika, tikai daudz vēlāk. Jēzum sekoja visnicināmākie cilvēki - ubagi, nodokļu ievācēji, publiskās sievietes. Viņš nevienu neatstūma un teica, ka ārsts ir vajadzīgs slimajiem, nevis veselajiem.
Reiz viņš iegāja Jērikā, un kā allaž viņu sagaidīja ļaužu pūlis. Mazais, līkkājainais, bārdainais nodokļu ievācēju priekšnieks Zahejs nekādi nevarēja Jēzu saskatīt. Tad viņš uzkāpa kokā. Jēzus viņu ieraudzīja un pajautāja tautai, kas tas tāds. Viņam atbildēja - nodokļu ievācēju priekšstāvis. Jēzus skaļi, tā, lai sadzird viss laukums, paziņoja: «Es ciemošos pie tevis!» Zahejs aiz lieliem priekiem nolēca no koka un metās uz mājām gatavot dzīres. Bet tauta sāka kurnēt: «Par ko nodokļu ievācējam tāds gods?» Visi gribēja uzņemt Skolotāju, bet viņš grasījās apmesties pie nicināma ierēdņa. Taču Jēzus nevienā neklausījās. Un viņa lēmums izrādījās ārkārtīgi nozīmīgs tiem, kas viņam to pārmeta. Zahejs dzīru laikā sacīja: «Kungs, pusi no tā, kas man pieder, es atdodu nabagiem, bet, ja kādam esmu ko netaisnīgi atņēmis, atlīdzināšu četrkārtīgi.» Un izpildīja solījumu.
Vairākumam ne vienmēr ir taisnība
Dzīve ir tāda, ka sākumā viens saskata patiesību, pēc tam nedaudzi, un ir ļoti grūti darīt to zināmu vairākumam. Cilvēki ir spītīgi. Ne visi par Jēzu bija sajūsmā - pat tad, kad viņš darīja brīnumus. Kādā ciemā viņš izdzina no apsēstā veselu baru ļauno garu, kurus pārsteigtā pūļa acu priekšā pārvērta par cūkām un noslīcināja jūrā, lai tie vairs nevienā neieperinātos. Cieminieki apspriedās un lūdza dziedniekam ātrāk doties projām. Viņš tomēr tāds savāds, vai mazums kas - ciemā nav vajadzīgs cilvēks, kurš izjauc ierasto kārtību.
Jēzus tā dēļ ļoti pārdzīvoja un juta, ka viņa idejas nekādi netiek līdz tautai, neiegulst cilvēku prātos.
Jēzus un Marija Magdalēna. Vai Jēzus bija precējies?
Nekanoniskā teorija piedāvā mums šādu Jēzus dzīves variantu - viņš apprecēja Mariju Magdalēnu (nākušu no
Magdalas), to pašu netikli, kuru paglāba no saniknota pūļa ar slaveno frāzi: «Kurš ir bez grēka, lai met viņai ar akmeni.» Viņa tam sekoja, ieklausījās viņa mācībā, uzturēja finansiāli, jo bija visnotaļ turīga. Kļuva ne tikai par viņa iemīļoto mācekli, bet arī par sievu. Šo stāstu popularizēja Dens Brauns grāmatā Da Vinči kods. Šīs teorijas piekritēji apgalvo, ka esot atrasts rokraksta fragments, kurā pieminēta Jēzus sieva, un atsaucas uz to, ka mācekļi bijuši greizsirdīgi Skolotāja dēļ uz kādu Mariju Magdalēnu, jo viņš to bieži skūpstījis uz lūpām. Dažas versijas pat vēsta, ka Marijai no viņa piedzimuši divi bērni un viņa ar tiem pēc Jēzus traģiskās nāves aizgājusi no Jūdejas uz Francijas dienvidiem. Arguments par labu tam, ka Jēzus bijis precējies, - tolaik neprecētus vīriešus nicināja, viņi raisīja neuzticēšanos.
Kanoniskais viedoklis - Jēzus nebija precējies. Un tajā nav nekā pārsteidzoša Jūdejai, jo precēties bija pieņemts amatniekiem, tirgotājiem, dažādu darbu darītājiem un ierēdņiem. Bet sludinātāji parasti bija neprecēti, daudzi vispār ievēroja celibātu.
Nevis cilvēks sestdienai, bet sestdiena cilvēkam
Jēzus biedēja farizejus, proti, baznīcas varu ar to, ka mierīgi pārkāpa likumus, kurus viņi uzskatīja par nesatricināmiem. Viņš dziedināja cilvēkus sestdienā, kad strādāt bija grēks. Augšāmcēla mirušos, izjaucot pasaules kārtību, lai arī «nebija pienācis laiks». Viņš zināja, ka vēl nav pienācis laiks, bet ko tur domāt, ja atraitne zaudējusi vienīgo dēlu un viņš var to atdot?
Jēzus augšāmcēla sinagogas priekšstāvja meitu, kurš bija uzcēlis templi par saviem līdzekļiem. Kristus daudz nespriedelēja par to, cik daudziem viņš nespēs palīdzēt šajā pasaulē, un glāba tos, līdz kuriem aizsniedzās. Bet trešo, Lācaru, viņš augšāmcēla, lai dotu cilvēkiem cerību uz mūžīgu dzīvošanu.
Viņš bija pārliecināts, ka ar formālu rituālu ievērošanu garīgu tīrību panākt nevar. Vajag darīt labu. Un visi baznīcas kalpi kļuva par viņa ienaidniekiem.
Ne vienmēr es būšu ar jums
Augšāmceltā Lācara mājā Jēzum un viņa mācekļiem sarīkoja dzīres. Jēzus priecājās par svētkiem, jo juta, ka viņa ceļš uz zemes tuvojas nobeigumam. Bet gala priekšnojauta parasti saasina dzīves uztveri.
Mājā ieradās sieviete un atnesa ļoti dārgu nardes eļļu, ar ko ieziest Jēzus kājas. Un viens no viņa mācekļiem, Jūda Iskariots (liels naudas mīļotājs, kurš mēdza zagt no kopējās kases), sašutis par tādu izšķērdību, teica: «Šo eļļu varētu pārdot par 300 denārijiem un izdalīt naudu nabagiem.» Jēzus paklusējis atbildēja: «Nabagie vienmēr būs ar jums, bet es nebūšu ar jums vienmēr.» Un šajos vārdos, vēlmē gūt vēl kaut mazumiņu zemes prieku bija tik daudz patiesīguma!
Svētais vakarēdiens. Nodevība
Jūda Iskariots bija vīlies Skolotājā, jo Jēzus nevienam no apustuļiem ne naudu, ne varu nebija devis. Tieši pie Jūdas vērsās farizeji un piedāvāja trīsdesmit sudraba grašus par to, ka viņš tiem atdos Jēzu un apstiprinās, ka viņš iestājies pret varu un dēvējies par Jūdejas valdnieku, Dievu un Dieva dēlu. Jūda piekrita.
Jēzus ar saviem divpadsmit mācekļiem sanāca svinēt Lieldienas. Galdā tika likts cepts jērs. Visi ieņēma savas vietas, un mācekļi sāka strīdēties, kurš kuram saskaņā ar senu tradīciju mazgās kājas. Visi uzskatīja to par sevis necienīgu nodarbošanos. Jēzus paklausījās strīdu, noskuma, novilka virsdrēbes, atnesa ūdeni un dvieļus, atrotīja piedurknes un nomazgāja kājas visiem. Mācekļi bija samulsuši, nokaunējušies un pārsteigti par viņa lēnprātību un labsirdību.
Kristus nojauta par gaidāmo nodevību - nav jābūt Dievam, lai saprastu, kā attīstījās situācija. Viņš apzināti izvēlējās moku un sāpju ceļu, lai viņš un viņa mācība paliktu ļaužu atmiņā. Uzlūkoja Jūdu un pavēlēja viņam iet un ātri «izdarīt savu darāmo». Jūda izgāja - visi nosprieda, ka dalīt žēlastības dāvanas. Bet viņš atveda sardzi. Kad Jēzus ar mācekļiem pastaigājās vīna dārzā, sardze viņu tur sagūstīja.
Pilāta izvēle
Pilāts, Romas ķēniņa vietvaldis, pieņēma lēmumus sodīšanas jautājumos. Būdams pieredzējis un gudrs cilvēks, viņš uzlūkoja Jēzu ar pārsteigumu, jo nesaprata, kāpēc uzgaidāmajā telpā sapulcējušies farizeji tik ļoti vēlas viņa nāvi. Tie apgalvoja, ka viņš esot dziedinājis sestdienā. Bet ne jau nogalinājis! Dēvējis sevi par Jūdejas ķēniņu? Ko niekus, blēņas! Noteikti gribat viņu sodīt? Tad piespriedīsim viņam rīkstes. Pēc šī soda izpildes Pilāts parādīja Jēzu farizejiem un prasīja, vai apsūdzētajam ar to nepietiks. Viņš domāja, ka tie puisi pažēlos. Bet farizeji un pūlis aiz loga kliedza, ka Jēzu vajag sist krustā. Augstu stāvoši baznīcas pārstāvji deva mājienu, ka Jēzus esot iestājies pret Cēzaru. Lūk, Jūda, kas to apstiprina.
Varbūt arī Pilāts pats iestājoties pret Cēzaru?... Vietvaldis nekavējoties parakstīja spriedumu. Un tomēr painteresējās - ja nu viņi par godu Lieldienām vienu noziedznieku apžēlos, un piedāvāja izvēlei Jēzu - dziednieku - vai Barabu - laupītāju un slepkavnieku. Tauta farizeju vadībā apžēloja laupītāju, jo galu galā pasaulē nav nekā bīstamāka par jaunu ideju. Pilāts paziņoja, ka nu viņš mazgā rokas nevainībā, proti, neuzskata sevi par vainīgu šī cilvēka nāvē. Un devās atpūsties.
Jēzus nogāja savu ceļu līdz galam - ar krustu plecos, dzelkšņu vainagā. Viņu sita krustā Golgātā, un viņš nomira, lai atdzimtu mūžīgai dzīvei, lai viņa ideja attīstītos, bet mācība netiktu aizmirsta. Ja toreiz Jēzus būtu palicis dzīvs, neviens viņu neatcerētos. Bet nāve dāvāja viņam nemirstību. Un viņš to izvēlējās apzināti - lai paliktu atmiņā.
Starp citu, Jūda pēc Skolotāja nāves ļoti pārdzīvoja, gribēja atdot naudu farizejiem. Taču tie nometa sudraba grašus viņam pie kājām. Un tad viņš pakārās.
Dzīve pēc nāves
Mūsdienu Indijā popularitāti iemantojusi šāda leģenda - it kā Jēzus, dzīvodams tur, esot daudz ko iemācījies un pēc krustā sišanas iegājis samadhi stāvoklī, palēninājis sirdsdarbību līdz dažiem sitieniem minūtē un apturējis visus organismā notiekošos procesus līdz tādai pakāpei, ka atgādinājis mirušu. Samadhi stāvoklī viņu noņēma no krusta, apmazgāja un ielika zārkā. Pēc kāda laika Jēzus augšāmcēlies, parādījies Marijai Magdalēnai un saviem mācekļiem. Un pēc tam kopā ar karavānu devies uz Indiju, lai vienkārši dzīvotu Kašmīrā.