Laikā, kad dienas gaismas kļūst arvien mazāk, bet pozitīvo ziņu plūsma neprognozējamāka, ir ļoti būtiski mācēt apzināti papildināt savu ikdienu ar gaišumu, krāsām, enerģiju. Pārbaudīts un zinātniski pierādīts veids, kā smelties iedvesmu, prieku, radošus impulsus, ir ļauties tam mākslas medijam, kas mūs uzrunā. Ne velti Beļģijā šoruden startēja valsts apmaksāts projekts, kurā cilvēkiem ar depresīvu noskaņojumu kopā ar cita veida terapiju tiek izrakstīts arī mākslas muzeja apmeklējums. Savukārt LILITA aicināja sabiedrībā zināmus radošus un uzņēmīgus cilvēkus padalīties, kas ir tie mākslas darbi, kas viņiem šobrīd vai vienmēr ļauj gaišāk raudzīties uz dzīvi.
Katrīna Gupalo, dziedātāja
Visvairāk iedvesmas, enerģijas un emociju dod mīlestība, nekam citam uz šīs pasaules vienkārši nav tādas jaudas. Pirms vēl es biju projektā un tikai lūkojos uz saviem vecākiem no mākoņmaliņas, mans tētis rakstīja mīlestības dzejoļus manai mammai. Par pienenēm, pavasari, sauli, aizelšanos no laimes, izkušanu mīlestībā, miršanu no kaifa, par to, kā vienā elpas vilcienā sakausētas lūpas un acis - kā Amedeo Modiljāni gleznās.
Parādījos es, tētis aizgāja, un ceļš mani aizveda uz Metropoles mākslas muzeju Ņujorkā, kur bija viņa - Modiljāni mīļotā un mūza Žanna Ebuterna. Tāds siltums, pārliecība un gudrība staro no viņas būtības un citplanētiešu acīm. Lai cik arī traģisks ir Amadeo un Žannas stāsts, gluži kā Romeo un Džuljetai, tas dod milzīgu ticību divu cilvēku savienības spēkam, mīlestības spēkam, mākslas spēkam un tam, ka visam šeit notiekošajam tomēr varētu būt kāds turpinājums un lielāks konteksts. Jau vēlāk ar šo pašu tēta dzejoli es uzrakstīju dziesmu, un nu šie emocionāli tik atkailinātie vārdi skan caur mani un par mani, kad lūkojos sava citplanētieša acīs.
Guna Zučika, mūzikas menedžere
Esmu piefiksējusi, ka no vizuālajām mākslām visvairāk mani uzrunā fotogrāfija. Ikreiz, kad esmu Tallinā, ceļojuma neatņemama sastāvdaļa ir muzeja Fotografiska apmeklējums, un nereti pēc tam man līdzi uz mājām vai biroju ceļo kāds darbs no Roberta Mepltorpa ziedu kolekcijas.
Plānojot ceļojumu, vienmēr pārbaudu, vai gadījumā kādā muzejā nav šā mākslinieka izstādes. Esmu tādās pabijusi Parīzē un Ņujorkā. Pats Roberts Mepltorps ir teicis, ka savās ziedu kolekcijās vienlaikus jūt gan labo, gan ļauno. Mani gan, tajās raugoties, lielākoties pārņem tā labā un gaišā sajūta, kaut arī nereti fotogrāfijas ir melnbaltas. Vēl man patīk stāsti, kā pa tādu kā ķēdīti var nonākt no viena mākslinieka pie cita. Es līdz Mepltorpa fotogrāfijām nonācu caur Petijas Smitas mūziku un dzīvesstāstu, kurā viņš ir neatņemama sastāvdaļa. Petijas dziesmas, īpaši Grateful, ir manas spēka dziesmas, un viņas grāmata Just Kids, kurā stāstīts par laiku, kad viņa ar Robertu ieradās iekarot Ņujorku, ir brīnišķīga un dvēseliska.
Andrejs Osokins, pianists
Mani iedvesmo Sandro Botičelli glezna Primavera jeb Pavasaris. To pirms daudziem gadiem redzēju Ufici galerijā Florencē. Vienmēr, kad ir grūti un ir izmisums, atgriežos pie šīm atmiņām un pie šīs gleznas, jo tā man dod cerību, ka dzīve turpināsies, neskatoties ne uz ko. Dzīves ritumu nevar apstādināt - katru pavasari plauks ziedi, dzims cilvēki, un skaistums, mīlestība un enerģija vienmēr būs mums blakus.
Una Taal, fotogrāfe, mūziķu menedžere
Katru reizi, kad raugos uz Antana Sutkus fotogrāfiju Mātes roka (1966), tā man liek domāt. Pirmo reizi šo darbu ieraudzīju pirms 15 gadiem, kad veidoju nelielu izstādi kādam korporatīvam pasākumam. Tagad man mājās ir šīs fotogrāfijas reprodukcija, kas atrodas goda vietā - viesistabā.
Jūtu, ka šis darbs mani iedvesmo meklēt, atrast, notvert savā dzīvē un arī fotogrāfijās, kuras pati veidoju, stāstus, vienkāršību un īstumu. Tās ir arī vērtības, ko ļoti augstu vērtēju cilvēkos neatkarīgi no viņu statusa vai amata. Un šādi cilvēki ir. Mātes roka ļauj domāt par mīlestību, siltumu, uzticēšanos un paļaušanos, par vērtībām un saknēm, kas mūs veido. Par to, cik tīras var būt attiecības.
Agnese Zeltiņa, aktrise, rotu zīmola Soulstones by Agnese Zeltina izveidotāja
Siksta Madonnas eņģeļi sākotnēji bija daļa no slavenās gleznas Siksta Madonna. Šo, manuprāt, šedevru radīja Rafaēls (Raffaello Sanzio da Urbino) laikā no 1513. līdz 1514. gadam, un divi jaukie eņģeļi šajā gleznā, iespējams, ir slavenākie mākslas vēsturē, kas jebkad uzgleznoti. Ir aizkustinoši rūpība un cilvēcība, kas vērojama abu acu skatienā, kuru gleznā, saprotams, abi vērš uz Madonnu ar mazo Jēzu Kristu rokās.
Oriģinālo Siksta Madonnu pasūtīja pāvests Jūlijs II, šis ir fragments no izcilā darba, kas manu uzmanību piesaistīja no pirmā brīža, kad to ieraudzīju. Un dzīves laikā šī glezna man bijusi līdzās vienmēr - reprodukcijās pie sienas, spilvenu pārvalkos, mazās tekstila gleznās virs ikvienas manas guļvietas, lai kurā pasaules malā es atrastos. Blociņos, uz pierakstu kladēm un galvenais - manā sirdī. Šie divi mazie mani mierina, sargā, iedrošina un ir blakus tik ļoti, ka jūtu viņu fizisku klātbūtni, esmu saaugusi ar tiem. Mans atbalsts un spēks, mierinājums un prieks.
Lolita Neimane, ārste, dietoloģe
Mājās pie sienas man ir divi mākslinieces Elitas Patmalnieces darbi. Pirmo no tiem Elita personiski uzdāvināja, atnesa bez rāmja, burtiski pasistu padusē. Šī kailā dāma atrodas manā guļamistabā un ļoti labi tur iederas. Otro darbu nedaudz vēlāk mēs nopirkām paši. Tajā ir sieviete ar unikālu acu skatienu, kas, liekas, burtiski tev seko, lai uz kuru pusi tu pagrieztos. Bet mazmeitiņa viņā redz savu mammu, iespējams, kaut kāda līdzība abās arī ir.
Abi darbi ir bez nosaukuma, koši, skaisti - kā jau pati Elita. Tie dod man krāsu enerģiju Diezgan bieži, ejot garām lielās gleznas meitenei - jo glezna ir izmēros ļoti liela -, apstājos, ieskatos viņas acīs, sasveicinos un tā sāku savu jauno krāsaino dienu.
Kristīne Krauze-Slucka, māksliniece
Lai kur es atrastos savos radošajos un garīgajos meklējumos, visbūtiskāk manu darbību ir ietekmējis Arte Povera mākslas virziens, kas burtiskā tulkojumā no itāļu valodas nozīmē nabadzīgā māksla, taču nenozīmē pašmērķīgu materiālu izmantošanu to trūcīgo kvalitāšu dēļ, bet drīzāk ideoloģijas un priekšstatu apslāņotas cilvēka pieredzes noplicināšanu, lai atbrīvotos no tiem kā no šķēršļiem.
Tādi virzienam radniecīgi mākslinieki kā Jozefs Boiss, Roberts Moriss, Eva Hese, Roberts Smitsons un daudzi citi mēģināja radīt subjektīvu izpratni par matēriju un telpu, izjust primāro enerģiju, kas atrodama visos dzīves aspektos un dzīvo tieši, nevis ar reprezentācijas, ideoloģijas vai kodificētas valodas starpniecību. Šī enerģija, no vienas puses, bija paredzēta, lai atbilstu dabas pamatspēkiem, piemēram, gravitācijai, elektrībai, laika apstākļiem, un, no otras puses, lai atsauktos uz cilvēka dabas pamatelementiem, piemēram, atmiņām, emocijām.
Lai atklātu, nevis virzītos uz iepriekš noteiktu plānu, Roberta Smitsona darbs Karte Divkāršai nevietai. Kalifornija un Nevada (1968) un viņa rakstu krājums ir tas, pie kā es visbiežāk atgriežos savu pārdomu un meklējumu procesā. Kā viņš pats raksta - lietas uzrodas ceļojot.
Ieva Danieljana, McCANN Grupas partnere un biznesa direktore
Mēs satikāmies tieši pirms gada Erevānā. Ceļš uz pilsētas mākslas centru veda caur vairākiem maziem parkiem, un vienā no tiem izstādes formā bija izvietoti mazpazīstamu mākslinieku darbi. Šis darbs bija vienīgais, pie kura uzkavējos ilgāk. Bija sajūta, ka laiks ir apstājies un mani ir pārņēmusi nepazīstama enerģija. Gleznu neiegādājos uzreiz, dienu pavadīju, baudot pilsētas kultūru, bet domas par mākslas darbu neatstāja mani ne sekundi.
No sirds ticu, ka katrai gleznai ir savs pircējs, jo, skatoties uz mākslas darbu, katrs tajā redzam un jūtam kaut ko savu. Es, skatoties uz mākslinieka Šahena darbu The girl with roses, redzu, jūtu mīlestību, spoži izstarotu mieru un sievišķību, kuras reizēm pietrūkst ikdienas skrējienā. Tā mani tur skaistā balansā. Novēlu katram atrast savu enerģijas avotu!
Inese Dābola, Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles organizatore
Māksla ir nozīmīga manas dzīves sastāv daļa, īpaši kopš 2016. gada, kad sākām Rīgā organizēt laikmetīgās mākslas biennāli - RIBOCA.
Šoreiz vēlos pievērst uzma nību Fernando Botero satīriskajai fres kai Itālijas pilsētiņas Petrasantas baznīcā. 1993. gadā Botero pabeidza divas freskas - Porta Paradiso (attēlā) un Porta Dell’Inferno.
Man šovasar izdevās tās apskatīt klātienē, jo, atgūstot spēkus un smeļoties iedvesmu, nedēļu ilgo atvaļinājumu izvēlējos pavadīt saulainajā Itālijā. Kolumbiešu mākslinieks Fernando Botero plaši pazīstams ar savām skulptūrām, kurās parasti attēlo cilvēkus, dzīvniekus vai objektus pārspīlējot to formas. Mākslas pasaule ir bijusi gan ļoti kritiska pret Botero, gan arī augsti novērtējusi viņa stilu. Nenoliedzami, viņa darbos ir daudz emociju, mīlestības, dzīvības, arī trausluma. Man patīk viņa darbu pilnība, dāsnums, arī tajos manāmais humors. Mēs visi kaut kam kalpojam, un Botero ir teicis - es nekalpoju realitātei, es kalpoju mākslai. Vienlaikus māksla jau top no ikdienas, dzīves. Māksla mums māca dzīvi. Māca ieraudzīt, saprast, ļauties un novērtēt.
Kaspars Zemītis, ģitārists, komponists
Runājot par mākslu, kas mani iedvesmo, es labprāt pastāstītu par vienu skaņdarbu, kas man liekas ļoti svarīgs gan kā ģitāristam, gan personiski, gan kā pasaules mūzikas šedevrs. Tas ir komponista Hoakina Rodrigo Aranhuezas koncerta otrās daļas adadžo. Tā ir mūzika, kuru katrs pasaules ģitārists vēlētos kādreiz nospēlēt, bet nav daudz, kas to spētu.
Tomēr visspilgtākais šeit ir stāsts. Vispirms jāpiemin fakts, ka Hoakins Rodrigo, kas kļuva par Spānijas nacionālo varoni, sacerot šo mūziku, ir akls un mūziku pierakstīja Braila rakstā. Viss koncerts Concierto de Aranjuez ir veltīts Aranhuezas pilij, kas arī ir viens no lieliem skaistuma simboliem Spānijā, bet manis pieminētais adadžo, koncerta otrā daļa - viņa nedzīvi dzimušajam bērnam. Tā ir ārkārtīgi skaista, dziļi izjusta un, saprotams, sāpju piepildīta mūzika. Lai atspoguļotu skaistumu, kādam iet cauri cilvēks, kurš jau tā ir zaudējis vienu maņu - redzi - un tagad pazaudē arī bērnu, Rodrigo skaņdarbā ielicis daudz smeldzes, ģitāriskas virtuozitātes, tomēr pašā noslēgumā mūzikā ienes nepārspējamu apgarotu gaišumu. Un, manuprāt, tas ir labākais veids, lai parādītu, kā mūzika caur līdzpārdzīvojumu, caur sāpju izjušanu, varbūt pat caur izraudāšanos sniedz katarsi, pēc kuras mēs atkal varam ieraudzīt dzīves gaišumu, skaistumu un prieku.
Vēl viens interesants fakts par šo koncertu - Rodrigo piedāvāja to pirmatskaņot Andreasam Segovijam, tolaik pasaulē atzītākajam ģitāristam, bet viņš atteica, sakot, ka motīvs esot pārāk spānisks un čigānisks, un tādā veidā sev atņēma prieku būt pirmajam, kas atskaņo slavenāko un cilvēku mīlētāko koncertu ģitārai. Man šī mūzika ir patiesi kaut kas ļoti, ļoti īpašs. Manuprāt, tā ir ārkārtīgi uzrunājoša un dziedinoša. Savā mūžā visu šo koncertu esmu nospēlējis vienu reizi, bet adadžo vairākas. Un ārkārtīgi izbaudīju katru no tām.
Un, manuprāt, viens no interesantākajiem un spēcīgākajiem adadžo izpildījumiem ir Pako de Lusijas izpildījums; viņš nepazina notis, bet iemācījās to spēlēt pēc dzirdes.
Rēzija Kalniņa, aktrise, režisore
Man vienmēr svarīgs ir stāsts, kas slēpjas aiz katra mākslas darba, vai tas būtu skaņdarbs, izrāde vai glezna. Tā ir tā pievienotā vērtība, kas bijusi nozīmīga autoram, kuru pavēstīt pasaulei bijis nozīmīgi. Un tas vienmēr ir jūtams. Personiski man dvēseliski tuvs vienmēr ir bijis Amedeo Modiljāni radošais devums, bet realitātē tie ir cilvēki, kurus sastopot uzreiz izjūtu gaismas esību.
Viens no šiem cilvēkiem ir māksliniece Kristīne Kutepova un veids, kā viņa redz pasauli un dzīvi, parādot to savās gleznās. Glezna, kuru izvēlējos parādīt, ir viņas dāvana mākslas un mūzikas telpai Oratorio, kas tapusi, iedvesmojoties no izrādes Tagad un tad; tas ir tik aizkustinoši un vienlaikus apliecinoši! Ik dienu skatos uz šo mākslas darbu un iedvesmojos. Un katram, kas vēlas, ir iespēja to apskatīt un izjust tās enerģiju, dodoties uz izrādi vai pēc tās. Manuprāt, šis mākslas darbs paver iespēju ieraudzīt citas dimensijas, jaunas iespējas un perspektīvas. Zinu, ka pie mākslinieces darbnīcā arī cilvēku, kurš nekad nav turējis rokā otu, viņa ar savu maigumu iedvesmo izgleznot katra iekšējo, noslēpumaino pasauli, par kuru, iespējams, pat pašam nav bijis ne jausmas… Pati vēl neesmu pamēģinājusi. Bet tas ir manos plānos.