Kāpēc tieši viņš?
Ir uzskats, ka dzīvnieki tiek izvēlēti pēc ārējās un iekšējās līdzības principa. Citiem vārdiem, mēs neapzināti dodam priekšroku tiem, ar kuriem saskatām (izjūtam) vai nu rakstura, izskata vai uzvedības nianšu kopību. Reizēm redzi suni un viņa saimnieku, un, jā - viņi ir kā divas ūdens lāses. Tas ir kaut kas tāds netverams - iespējams, stājā vai skatienā. Vai arī it kā vienkāršs jautājums, kam cilvēks dod priekšroku, kaķiem vai suņiem, un uzreiz skaidrs, kas šim cilvēkam ir svarīgāks - brīvība vai pienākums. Bet, protams, tas viss ir daudz nopietnāk un dziļāk…
Ezoteriķi uzskata, ka dzīvnieki nāk pie mums ar dažādiem uzdevumiem (misijām) vai arī ieņem dažādas lomas, nereti arī tās, kuras patiesībā būtu paredzētas cilvēkiem. Pirmajā gadījumā tas nāk no Dieva, Visuma - sauciet, kā tīk. Otrajā - runa ir par cilvēka paša pārprastiem lēmumiem un greizu pasaules uztveri.
Pavērojot dzīvnieku īpašniekus, var ieraudzīt interesantu likumsakarību - daļa attiecas pret mājdzīvniekiem tikai kā patērētāji. Suns ir, lai sargātu māju, kaķis, lai ķertu peles, kāmis un jūras cūciņas - bērnu priekam. Tāda attieksme ir ierasta lauku ciematā, kur šodien sivēns Pēteris ir mīļākais draugs, bet rīt ēdiens uz galda. Bet netrūkst arī cilvēku, kuriem dzīvnieks ir ģimenes loceklis. Viņiem mājdzīvnieka slimība vai zaudējums nozīmē tuvinieka ciešanas vai zaudējumu. Un dzīvnieki, kas atnāk pie viena un pie otra tipa cilvēkiem, ir absolūti dažādi. Pie pirmajiem parasti sastopamas zemāk attīstītas radības, pie otrajiem - dzīvas, saprātīgas dvēseles, kas iemiesojušās četrkājainā būtnē. Bet kas ir primārai - attieksme vai dvēseles atnākšana? Kurš no mums to var pateikt?
Tas viss arī rada nebeidzamos strīdus par to, ir vai nav dzīvniekiem dvēsele. Tomēr neapšaubāmi ir tas, ka ikkatrai dzīvai radībai ir raksturs.
Dzīvnieki - misionāri
Lielākā daļa dzīvnieku (visbiežāk kaķi un suņi) ienāk mūsu dzīvē ar noteiktu misiju. Kādas mēdz būt šīs misijas?
Glābēji. Šie dzīvnieki uzrodas vissmagākajos cilvēka dzīves periodos, lai ar savu siltumu un nepieciešamību par tiem rūpēties burtiski izvilktu saimnieku no izmisuma.
Visbiežāk tie ir atradeņi vai pieklīst, uzrodas uz sliekšņa, vai arī draugi tos atstāj uz laiku, bet viņi paliek pavisam.
Šie dzīvnieki ir ārkārtīgi pateicīgi, ar sirdi un dvēseli piesaistīti saimniekam un kalpo uzticīgi. Pat kaķi nekad netieksies demonstrēt savu no dabas neatkarīgo raksturu. Viņi jutīs, ja saimniekam draudēs briesmas, mēģinās brīdināt, ja varēs, paņems slikto uz sevi. Tādēļ šāds dzīvnieks var pēkšņi saslimt un pat nomirt, bet saimnieks sapratīs, ka ne jau nejauši tas noticis. Glābēji ienāk mūsu dzīvē, sniedzot uzticības un nesavtīgas mīlestības mācību. Reizēm viņi mūs izglābj no mums pašiem, dažreiz vienkārši atgādina, ka šāda mīlestība pastāv un uz to ir vērts tiekties.
Dziednieki. Viens no dzīvniekuglābēju veidiem ir dziednieki. Bieži parādās ģimenēs, kur kāds regulāri un nopietni slimo, vai blakus cilvēkam, kurš pats palīdz citiem. Pacietīgi, gudri, laipni un nesavtīgi. Bieži vien viņi mazina citu cilvēku negatīvo ietekmi uz saimnieku un to neitralizē vai paņem sev, parasti labi tiekot ar to galā. Reizēm var dienu neēst, pāris dienu būt kā bez spēka, ja saskārušies ar īpaši smagu nastu, bet tad atkal atgriežas ierindā. Ar šādiem dzīvniekiem labi doties ilgās pastaigās pa mežu. Pat mājas kaķi, ja viņš ir dziednieks, vajag biežāk izvest dabā, kur viņš atradīs kādu dziedniecisku zālīti vai akmeni, koku, kas spēs atbrīvot no negatīvās enerģijas. Ja runa ir par saimnieka veselības problēmām, šāds dzīvnieks, parasti guļ līdzās saimniekam, nekļūdīgi atrodot slimo vietu, vai arī ieņem saimnieka krēslu, dīvānu, gultu, kad viņš piecēlies, tīrot cilvēku caur viņa bioloģisko nospiedumu.
Zinu ārstu, kuru kaķis pat neielaiž mājā, kamēr nav kārtīgi notrinies gar kājām un saņēmis savu dienišķo glāstu porciju. Jā, var teikt - visi kaķi tā dara. Bet šis kaķis tā rīkojās tikai pēc saimnieka dežūrām slimnīcām. Vienmēr. Savukārt, ja saimnieks atgriezās no ikdienas gaitām, pat ausi nepacēla.
Būtiski zināt, ka dzīvniekidziednieki barojas no tā, ko mēs dēvējam par negatīvo enerģiju, līdz ar to tā viņiem nekaitē. Bet, ja darbs padarīts, dzīvniekam nepieciešams atjaunot spēkus. Ja šajā laikā, piemēram, bērns viņu sāks ķerstīt, saprotams, ne jau bērnam viņš atdos to sliktumu, bet var ielaist sevī un saslimt. Tāpēc, ja mājās ir dzīvnieki, tie ir pelnījuši uzmanību, rūpes un saprotošu attieksmi.
BĒRNI. Šā tipa mājdzīvnieki parasti ir selekcionēti ļoti retu dekoratīvu šķirņu pārstāvji. Visbiežāk tiek iegādāti par milzu naudu ar mērķi kompensēt trūkstošos ģimenes locekļus - meitas vai dēlus. Tā arī rodas šī vecāku un bērnu rotaļa. Psiholoģiski tāda suņu meitiņa visādā ziņā ir ļoti ērta - raksturu īsti nerāda, mammas drēbes nevilks un 15 gadu vecumā tēti nepametīs, izvēloties kaut kādu ne tādu puisi. Faktiski viņa nekad nemainīsies un nepieaugs, vienmēr būs jauka un ērta. Ar viņu var pavadīt laiku un darīt visu, ko vien vēlies. Zināmā mērā tas ir veids, kā apturēt laiku un izdzīvot visu mātes emociju kompleksu tiešsaistē. Tomēr šā tipa mājdzīvnieki ir jūtīgi, ļoti bieži slimo, līdz ar to prasa daudz rūpju un, loģiski, izdevumus.
Ezoteriķi uzskata, ka šādos dzīvniekos iemiesojas dvēseļu elementi, proti, tie ir tikai vienu soli līdz tam, lai iemiesotos par cilvēku. Jo dvēsele pastāvīgi pārdzimst, un tas notiek saskaņā ar evolūcijas ķēdi. Tas nozīmē, ka nav iespējams iepriekšējā dzīvē būt izcilam zinātniekam, bet šajā - analfabētam.
Pēc citas versijas, mākslīgi veidotiem dekoratīvo šķirņu pārstāvjiem dvēseles nav, jo tie ir cilvēka egoisma un vēlmes valdīt pār dabu produkti. Šāds dzīvnieks tiek iedots kā tukša matrica, un viņa vaibstus iezīmē saimnieks. Piemēram, ja gribi, lai tev būtu likumīgs iemesls nerisināt īstas problēmas, ieprogrammē sunīti slimībai, un viņš visu laiku slimos, bet tavā reālajā dzīvē situācijas būs spiesti risināt citi - vīrs, kolēģi, bērni… Tāds kā biorobots darbībā. Nezinu, kā tev, bet man šķiet, ka arī šai domai ir jēga.
Maģiskie dzīvnieki, spēka pavadoņi
Misionāri gandrīz vienmēr ir vai nu kaķi, vai suņi, bet dzīvnieku, kas var sniegt mums maģijas pieskārienu, ir krietni vairāk. Tie ir plēsoņas, putni un pat rāpuļi. Daudziem mistiķiem mājās dzīvo pūces vai vārnas, un tāda prakse ir visai bieža parādība - nostāšanās uz garīgās prakses ceļa sakrīt ar putna ierašanos mājā.
Reizēm rodas jautājums - vai maģisks ir pats putns un dzīvnieks, vai arī viņa gars, spēks? Atbilde - gan, gan. Dzīvnieks ir forma, gars - saturs. Nepiemērotā formā īsto saturu nevar ievietot. Gars piepilda, dzīvnieks vai putns pārraida. Bet, lai to saprastu, cilvēkam ir jāpielāgojas. Lūk, tāpēc arī viņš izvēlas sev atbilstošu dzīvnieku.
Pie vienas manas paziņas, varētu teikt - raganas - dzīvo kaķis. Jau 15 gadus. Kad pēc padoma nāk cilvēks bez ļauna nolūka, kuram var palīdzēt, kaķis inerti guļ atzveltnes krēslā. Bet, ja kāds ierodas ar mērķi piekrāpt, izsūkt spēku vai zināšanas, kaķis sāk uztraukties - griežas apkārt, šņāc vai slēpjas. Un mana draudzene zina - jābūt ļoti uzmanīgai.
Citai paziņai - arī energopraktiķei, kura izliek Taro kārtis - bija vārna. Cilvēki pie viņas nāca reti, lielākoties visi pazīstami. Bet kādu dienu dzīve viņu saveda kopā ar burvi.
Viss sākās ļoti romantiski. Meitene uzaicināja vīrieti ciemos, pagatavoja vakariņas, uzklāja skaistu galdu ar svecēm. Viņš atnāca. Bet vārna uzreiz šķita ļoti noraizējusies un tad vienā brīdī metās vīrietim virsū, uz galvas, ieķērās, savainoja viņu un nekādi nebija dabūjama prom. Protams, vakars un visa romantika pagalam. Bet notikušais lika meitenei aizdomāties - kas ir tas, ko redz vārna, bet ne viņa? Mēnesi vēlāk viņa saslima, strauji sāka zaudēt spēku un skaistumu. Burtiski novecoja. Bet vārna pēkšņi nomira. Tobrīd meitene nobijās pa īstam un palūdza palīdzību. Tā atklājās, ka vīrietis ir burvis, kurš pievilināja sievietes, liekot tām strādāt viņa labā. Manai paziņai bija nepieciešams pusgads, lai atbrīvotos no šīs enerģētiskās sasaistes. Te sadarbojās vairāki cilvēki, un viņiem izdevās izraut meiteni no nāves. Bet sākās viss ar viņas putnu. Kur viņa būtu bez vārnas aizsardzības?
Kā vēl mēdz būt?
Gadās, ka dzīvnieki mums blakus it kā ir vienkārši, bez speciālas misijas, bet eksāmens ir viņu parādīšanās apstākļi mūsu dzīvē. Caur to mūs pārbauda, un jo īpaši tas attiecas uz atradeņiem vai pieklīdeņiem. No tādiem dzīvniekiem nedrīkst atteikties. Pagāji garām, atteicies, atdevi kādam citam to, kas tika uzticēts tev - skaidrs, šo dzīves pārbaudījumu neesi nokārtojusi. Arī tāpēc, ka smalkajā enerģētiskajā pasaulē caur atradumiem bieži vien pasniedz veltes. Tā var būt reiz zaudēta vai atņemta veiksme, atslēga uz kādu ceļu vai iespēju. Mēdz būt arī dzimtas talanta aktivizēšana. Tajā pašā laikā nav jādzenas pakaļ katram dzīvniekam. Satiki - pasaki labu vārdu, novēli satikt ar savu cilvēku. Cilvēki, kuri pieņēmuši no ielas mājdzīvniekus, labi zina šo sajūtu - mans, pie manis, jāņem! Citos gadījumos tāda vienkārši nerodas. To sajaukt nav iespējams.
Ļoti slikta rīcība ir pamest savu dzīvnieku. Nav pat obligāti viņš jāizdzen ārā (tas skaidrs), bet pat vienkārši atdot. Reiz uz konsultāciju atnāca sieviete un stāstīja: “Iepazinos ar vīrieti, viss labi, sauc dzīvot pie sevis, bet manu kaķi viņam nevajag, saka - atdod kādam.” Bet es skatos un saprotu, ka nebūs abiem labas kopdzīves - kad apniks, novecos, tad viņš arī šo sievieti kādam atdos. Cits atbrīvojas no saviem aizbilstamajiem, kad pārceļas uz jaunu mājvietu. Bet ļoti apšaubāmi, ka šādā gadījumā jaunajā dzīvesvietā būs iespējama laime un siltums. Principu, ka tev jāatbild par tiem, kurus esi pieradinājis, neviens nav atcēlis.
Vai dzīvnieki iemieso mirušu cilvēku dvēseles?
Jā, tā mēdz gadīties. Tās ir to cilvēku dvēseles, kuras tika turētas uz pasauļu robežas ar egoistiskām ciešanām, sāpēm, aizvainojumu, dusmām vai alkām pēc atriebības. Gadās, ka dvēsele pati izvēlas palikt un vēl kādu laiku sekot tuvam cilvēkam, biežāk bērnam. Nereti pie zemes cenšas palikt mirušie, kas īsti neapzinās savu nāvi. Viņus tā vien velk atgriezties savā mājā un pabeigt lietas. Daži nezina, kā un kurp doties, iespējams, nāve ir bijusi nejaušas notikumu ķēdes rezultāts, patiesībā viņu stunda vēl nav pienākusi, durvis vēl nav atvērtas. Tā nu šie tranzīta pasažieri ir spiesti kaut kur būt un kā vienu no variantiem izmanto dzīvniekus.
Tranzīta variants īpaši neatšķirsies no iepriekš aprakstītā, lielā mērā atgādinot atradeņa stāstu. Viņš ieradīsies, sēdēs uz sliekšņa vai grozīsies apkārt mašīnai. To nebūs iespējams nepamanīt. Ja stāsts ir par iemiesošanos, skaidrs - nesen ir miris tuvinieks. Ja no viņa nāves brīža ir pagājušas vairāk nekā 40 dienas, diez vai šis ir tas gadījums. Kas pēc tam mainīsies mājā, kā izturēsies dzīvnieks? Gandrīz kā parasts dzīvnieks, izņemot spēcīgu un ātru pieķeršanos. Dažreiz var rasties sajūta, ka viņš, zaudētais tuvais cilvēks, ir šeit, blakus, skatās uz tevi. Tu jūti viņa silto skatienu, pagriezies - tikai kaķis. Un tā daudzas reizes. Iespējams, sāksi ar dzīvnieku sarunāties kā ar cilvēku. Bet nedrīkst šo situāciju kultivēt līdz paranojai, piemēram, barot dzīvnieku no aizgājušā tuvinieka mīļākā šķīvja. Tas ir lieki! Un tas nav kā kino, kad cilvēks pēkšņi nonāk citā ķermenī un nevar no tā izkļūt, jo šeit nav tieša dialoga, drīzāk tāda dežavū sajūta, kaut kādu emociju izdzīvošana, saskarsme ar vibrācijām.
Vērts zināt, ka šādi dzīvnieki (tos sauc par sūtņiem) var pēkšņi nomirt vai aiziet, pazust. It kā logi bija ciet, un, izejot no mājas, jūs skatījāties zem kājām, varat galvot, ka neizskrēja, bet atgriežoties kaķa mājās nav. Un vairs nebūs. Bija pienācis laiks doties prom. Protams, vajag pameklēt, bet, ja tas ir sūtņa gadījums, neatradīsiet.
Ja šāds dzīvnieks atnācis atriebības dēļ, tad loģiski, ka atriebsies pēc pilnas programmas - tā, kā spēj savā kaķa vai suņa ādā. Variantu nav daudz, bet visi ir skaidri nolasāmi.
Zinu gadījumu, kad ģimenē nomira vectēvs - cilvēks, kuram bija smags raksturs un sarežģīta daba. Ar sievu dzīvoja kā kaķis ar suni, un, lūk, tieši kaķī viņš iemiesojās, ticiet vai ne. Kaķis pieklīda un kļuva par vecmāmiņas acuraugu un mīluli. Savam vīram kopdzīves laikā neviena mīļa vārda nepateikusi, kaķēnu viņa loloja, mīļoja un pārbaroja kā sivēnu. Un izlutināja. Un tad šis sešus kilogramus smagais brīnumbērns piepeši sāka joņot kā prātu zaudējis. Apgāza plauktus ar ievārījumiem, norāva aizkaru stangas, nokārtojās visur, kur pagadās, arī saimnieces gultā, šņāca uz viņu un metās ar nagiem un zobiem kājās. Absolūta elle. Līdz, paklausot kaimiņienes padomam, vecenīte pieaicināja mācītāju nosvētīt dzīvokli, un kaķis piepeši atguvās. Tiesa, zinātāji pieļauj, ka kaķī bija iemitinājusies nevis vectēva dvēsele, bet viņa dzeršanas rēgi - pārāk bieži viņš dzīves laikā bija iecienījis baudīt sīvo. Bet kurš gan to zina…
Kāpēc dzīvnieki slimo?
Daļēji jau atbildēju uz šo jautājumu, tomēr ir arī citi iemesli. Viņi slimo greizsirdības un skumju dēļ. Aizvainojuma dēļ. Piemēram, ja mājā ir parādījies jauns dzīvnieks un tam tiek pievērsta lielāka uzmanība, suns vai kaķis var sākt slimot. Tā var būt reakcija ne tikai uz citu dzīvnieku, bet arī uz cilvēku. Ja jūsu mīlulis ir mainījies, padomājiet, vai jūsu tuvākajā lokā nav ienāciskāds jauns cilvēks.
Dzīvnieki labi jūt, ja saimnieks maina darbavietu. Citi cilvēki, cita teritorija vai apkārtne. Dzīvnieki jūt (it kā lasītu domas), ja plānots tos atdot, atstāt; tad viņiem kļūst pavisam slikti.
Ja mājās kāds smagi slimo vai tuvojas kāda aiziešana, dzīvnieks ne vienmēr spēs paņemt slimību. Ja tā ir dabiska, likteņa lemtā aiziešana, tad nevar, bet daļu ciešanas tik un tā atvieglos. Bet - vai visi dzīvnieki ir dziednieki? Nē! Bet visi ir daudz neaizsargātāki par cilvēkiem, un bieži viņu saslimšana ir signāls, ka tie (un tātad arī jūs) dzīvo ļoti neveselīgā vidē. Tas var būt vides, ūdens, kaimiņu, pārtikas kvalitātes jautājums. Arī emocionālās vides. Daudz variantu, par ko vērts padomāt.
Tādēļ vienmēr pievērsiet uzmanību dzīvnieka pašsajūtai, jo viņi ir indikatori. Cilvēks tiecas domāt un rīkoties gribasspēka ietekmē. Pat ja sāp, bet vajag iet, mēs celsimies uz iesim. Dzīvnieks, šī unikālā dzīvā būtne, jums parādīs, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpēc viņu veselība vienmēr ir signāls un sava veida situācijas pastiprinātājs.
Mēdz gadīties, ka kādam dzīvnieki nepārtraukti slimo un pazūd. Tādiem cilvēkiem emocionāli ir grūti. Vai varat iedomāties, ko nozīmē zaudēt vairākus dzīvniekus pēc kārtas? Bet, ja tā ir, vērts aizdomāties par tā saucamo ļauno aci un lūgt zinošus cilvēkus pārbaudīt - vai man viss ir kārtībā ar enerģētisko aizsardzības lauku?
Un vēl - par mīļajiem četrkājainajiem var un reizēm arī vajag lūgties. Radot komfortu sev, padomāt par viņu komfortu. Nelieciet viņiem ēst un gulēt tur, kur viņiem nepatīk. Sarunājieties ar viņiem vairāk, bet necilvēciskojiet - tas viņiem uzliek papildu nastu. Kaķis vai suns nav ne tavs vīrs, ne draugs. Ja to atcerēsies, tad arī slimos viņi mazāk un ar raksturu, psihi viss būs kārtībā.