Parunāsim par šo sarežģīto jautājumu! Mēs dzīvojam tik interesantā laikā, kad pat ieminēties par ko tādu šķiet neētiski. Taču fakts ir tāds, ka eidžisms kā sociāla parādība ir viena lieta, bet absolūti cita, ja tavs mīļotais vīrietis vai vīrs ar savu izskatu un uzvedību liek tev aizdomāties - vai tiešām viss? Vai tiešām viss labais, visa romantika ir pagātne, un vienīgais, kas gaidāms, ir iespēja iemasēt viņam mugurā kādu sildošu smēri? Tad varbūt tomēr paskatāmies taisnībai acīs un izrunājam, kā tas notiek?
Kāpēc jātrenē smadzenes?
Sievietēm par robežu, kad var godīgi runāt par pirmajām novecošanas pazīmēm, tiek uzskatīta menopauzes iestāšanās, bet vīriešiem tā ir dzimumtieksmes zaudēšana. Reizēm ir tā, ka faktiski spēks un varēšana vēl ir, bet vēlmes vairs nav. Un tad arī tas ir klāt - no šā brīža vīrietim sākas lejupslīde, novecošana, pastiprinās hroniskās kaites. Dažreiz vīrieši, to sajūtot, instinktīvi tiecas būt kopā ar gados jaunām sievietēm, tā cerot vēl kaut ko saglābt šajā dzīvē. Tomēr viņi ne vienmēr aptver kādu patiesību - nepietiek ar to, ka esi ieguvis vai nopircis jaunu sievu, arī tev pašam būs viņai jāatbilst. Bet ar to ir pavisam švaki. Visās nozīmēs.
Arī intelektuālajā ziņā mūsdienu vīriešiem ir, kur augt. Viņi maz lasa grāmatas, maz studē. Ja vēl pievienojas alkohols un tā saucamā miera osta, kādu daudzas sievas rada saviem vīriem, sakot “sēdi, es pati to izdarīšu”, loģiski, ka rezultāts ir tāds, ka daudzi tiek sāpināti. Reizēm cilvēki brīnās, ka kādam ir demence 60 gados, bet šāda diagnoze arvien vairāk sastopama arī četrdesmitgadniekiem.
Demence ir nevis vecuma, bet kognitīvā diagnoze. Smadzenes ir tāds pats muskulis kā citi, tas ir jātrenē. Ja cilvēks nelasa, neraksta, nedomā, neapgūst jaunu informāciju (tas, ka lasa svešus viedokļus internetā un izvēlas tos, kuri viņam patīk, nedarbojas), nepraktizē nopietnu intelektuālu un fizisku darbu, kas prasa prātu, loģiku, izdomu, viņš neizbēgami degradē. Ir tāds jēdziens kā pakāpeniska degradācija. Izpētīts - ja cilvēks nenodrošina sev būtisku, pieaugošu kognitīvo slodzi, tad ik pēc trim gadiem viņš nolaižas vienu intelektuālo pakāpi zemāk. Un te mums jāatbild uz jautājumu - no kurienes pusmūža vīriešiem rodas, piedodiet, tāds kā buļļa dullums, kad acis izbolās, pats pietvīkst sarkans un aizelsies kliedz uz pieaugušo dēlu, kurš jau ir beidzis kādu Anglijas universitāti: “Pieprasu, lai tu cieni savu tēvu! Es pats visu esmu sasniedzis, un tev arī pašam viss būs jāsasniedz! Neko tev nedošu, nekā nebūs!”
Ne jau viņš tur bauro - tā ir tā viņa degradācija kopā ar vājprātu. Un ne jau vecuma problēma tā ir, bet tas, kā šis vīrietis ir nodzīvojis savu dzīvi, rūpējies par sevi, savu organismu un, protams, savām smadzenēm.
Pamest vai palikt?
Nav noslēpums - un to pierādīju-ši arī fiziologi savos pētījumos -, ka vīrieši noveco ātrāk nekā sievietes.
Sievietes ātrāk nobriest un vēlāk noveco. Iespējams, tas saistīts ar sieviešu paradumu dzīvot emocijās, kas pieprasa būtiski attīstīt emocionālo intelektu, reflektēt un ātrāk mācīties. 30-40 gadu vecumā šī starpība nav redzama, bet pēc 40 sāk izpausties arvien uzskatāmāk. Un gadās tā, ka vēl 40 gadu vecumā viņi ir pāris, kas spridzina, bet 50 gados viņai ir kaudzēm pielūdzēju vecumā 30+, savukārt viņš knapi kustas un pat uz kino nav aizvelkams. Kas notika? Vienkārši viņa ir cīnītāja pēc dabas, bet viņam jau viss - viņš ir atslābinājies, padevies.
Te, lūk, rodas dilemma. Šķiet, ja mīli vīru, palīdzi viņam nenovecot. Bīdi, dīdi, organizē, ierosini, dzen laukā no komforta zonas, visu laiku kaut ko pieprasi - ceļojumus, kino, piknikus, velosipēdus, briljantus… Bet reizēm ir tā, ka ne un ne. Nu negrib tas vecis, un viss. Un reizēm arī sieviete vairs nevēlas. Nogurusi pa šiem gadiem. Pietiekami piestrādājusi par dažādu pasākumu organizatori, ģimenes svētku animatori, Šeherezādi… Un arī sirds ir nocietinājusies no dažādiem nē un aizvainojumiem - gan izrunātiem, gan tādiem, kur abas puses izliekas, ka tur jau nekā tāda nebija. Un tā sieviete izvēlas vairs neko nedarīt un dzīvot savu dzīvi, līdz kādu rītu pamostas blakus vecam vīram, kurš šļūkā kājas un pastāvīgi uzlej kečupu uz krekla. Lai gan pēc vecuma... Pēc vecuma daži viņa gados iekaro Everestu. Ko nu? Te rodas ētiskas dabas jautājums - atstāt šo veco, neko negribošo vīru, kuram faktiski arī sieva īsti nav svarīga kā personība, bet tikai kā apkalpojošais personāls, vai tomēr sagaidīt, līdz nāve mūs šķirs? Kā tad būtu pareizi? Un tā, lai pēc tam nebūtu nožēlas?
Kad katram ir sava guļamistaba
Katram ir sava dzīve un sava taisnība. Var pateikt tikai to, ka nepamest nenozīmē būt tuvumā. Nepamest nenozīmē būt uzticīgai sievai, kura vienmēr ir blakus un piekārto segu.
Ir daudzi pāri, kur laulātie, izaudzinājuši bērnus, vienkārši katrs sāka dzīvot savā mājoklī savu dzīvi, savā nodabā, reizēm draudzīgi satiekoties ar draugiem un bērniem. Un tā vīrietis beidzot ir spiests par sevi parūpēties pats, nevis sagaida, ka viņu aprūpēs strādājoša sieva, pēc darba gatavojot vakariņas. Bet viņa iemācās nedomāt par to, kur viņš ir, ar ko. Un kāpēc, ja ēdiens jau uz galda, joprojām sēž telefonā. Izrādās, ka arī tā var dzīvot, un pat ļoti mierīgi. Katrs atradis sevi, bet gulēt vienā gultā vairs negribas, savukārt parunāties pie tējas tases, kopā apmeklēt kādu pasākumu - kāpēc ne?
Ir arī cits variants, kur viens no pāra ir maksimālists. Kad sieviete aptver, ka attiecības ir izsmeltas, ir palikusi tikai radniecība, bet vienalga cenšas no sava večuka uztaisīt mačo. Visu laiku viņam kaut kādas grāmatiņas liek lasīt, aizvelk uz jogu, mūsdienu režisoru izrādēm, pēc kurām viņš spļaudās un klaigā pa visu Vecrīgu, ka apkārt ir vieni... Vai tas tiešām viņai bija vajadzīgs?
Savukārt viņš: “Kur ej, kāpēc šito uzvilki, nu kam tev visi šie kosmetologi - šarlatāni, naudu tikai velti tērē, labāk būtu man atdevusi! Vai meitai mašīnu jaunu bū-tu nopirkusi!” Starp citu, daudzi pirmspensijas vecuma vīrieši pēkšņi kļūst par labiem tēviem, cenšoties kompensēt jaunības gadus, kad pat lasīt grāmatu bērnam bija vai nu slinkums, vai ne līdz tam, jo dzīve sita augstu vilni. Un, lūk, te parādās nebijusi interese - viņi sāk sazināties ar bērniem, interesēties, kā viņiem iet, pat par mazbērniem, stāsta par savas dzīves varoņdarbiem, gaidot novērtējumu un apbrīnu, var pat apdāvināt ar dārgām dāvanām. Un tad bērni jautā: “Mamm, ar tēti viss kārtībā?” Jo, ja bērnībā šis kontakts nav nodibināts, nekādas dāvanas te nelīdzēs.
Nenorakstīt sevi par agru
Kur tad ir tā robeža, kā saprast, kad ģimene jāsaglabā? Vai tomēr vērts atlaist vīrieti un pamēģināt atvēlētos gados pavadīt vērtīgāk?
Uzskatu - ja ir vēlme, dziņa, vienmēr ir jāmēģina. Nav vērts sevi ne ierobežot, ne ieslodzīt, pamatojot ar “visi tā dzīvo” vai arī “citiem ir vēl sliktāk”. Kuru interesē, kā ir citiem? Un kurš vispār to zina? Ja viss iepriekš aprakstītais ir pazīstams, bet nav iekšējas vēlmes cīnīties par savu sievietes laimi, vērts izpētīt, saprast, kāpēc tā. Varbūt pie vainas ir liels nogurums, izdegšana, varbūt dzīvesprieka zudums, varbūt šīs attiecības ir burtiski izsūkušas visu pārliecību par sevi, iespējams, kāds - vīrs, ģimene, draudzenes - ir piekārušas tev zīmīti tante vai ome, un tu ar to esi samierinājusies. Bet, iespējams, pie vainas ir svārstīgais hormonu fons, un tad pirmais solis ir ginekologs/endokrinologs. Jebkurā gadījumā ir vērts godīgi ar sevi izrunāties. Un sadzirdēt savu dvēseli, nevis miljoniem svešu balsu.
Iebilstams ir tikai pret vienu lietu - pret to, ka cilvēks tiek pamests viens nelaimē. Nelaime ir slimība, nabadzība, trauma. Palīdzība šajos gadījumos mēdz būt pastāvīga vai īslaicīga. Daudzi šīs lietas jauc un pārvērš nebeidzamā procesā. Ja cilvēks ir zaudējis darbu vai salauzis kāju, viņam ir jāpalīdz. Bet, ja cilvēks nestrādā gadiem, un ne tāpēc, ka viņu neņem darbā, bet tāpēc, ka nenovērtē, tad palīdzēt tu viņam vari, tikai, pārstājot uzturēt. Un vērts atgādināt, ka bez tevis vēl ir radinieki, bērni no iepriekšējās laulības, draugi… Nevajag visu atbildību uzkraut saviem pleciem. Un nekad nevajag un pat nedrīkst uzplīties nelūgtai ar savu palīdzību tur, kur tā nav gaidīta.
Cits jautājums, kuru nereti līdz galam piemirst izpētīt, - kurš no abiem pārī ir vājš un nespēcīgs, pamests un nelaimīgs. Reizēm vīrietis, kas dzīvo kaut kur vasarnīcā vai vecpuiša dzīvoklī un kuru it kā pametusi sliktā sieva, ļoti ātri atrod sev vientuļu dāmu, iegūst viņas uzticību un ļauj sevi izglābt. Sākumā šāda sieviete no sirds žēlo nabaga nenovērtēto zelta gabaliņu, cep pīrāgus, appuišo, kā nu māk, domājot, ka beidzot liktenis ir pasniedzis viņai dāvanu - ilgi gaidīto mieru. Līdz ātri vien tiek iejūgta bezmaksas kalpones lomā, pretī nesaņemot neko.
Lai no tā izvairītos, sievietei jāatvadās no mocekles oreola, jāsāk cienīt sevi, izslēdzot galvā sistēmu - mani mīl tad, ja es kaut ko daru, dodu. Pārī jābūt līdzsvaram. Viens dod, otrs dod. Ja tā nav, tas nav pāris. tas, ko vērts pašai sev pateikt: pārstāj cerēt, ka partneris mainīsies, vēl jo vairāk - atbilstoši tavām vajadzībām un vēlmēm. Ja viņš to nedarīja agrāk, viņš to nedarīs arī tagad. Atvēli vīrietim to vietu savā dzīvē, kuru viņš ir nopelnījis un vēlas ieņemt pats. Bieži vien tas ir viens un tas pats, tikai sieviete iemanās pati ar sevi spēlēt paslēpes. Un padari sevi par savas pasaules centru.