Psihologam ir grūti strādāt tieši nenoteiktības apstākļos, kad cilvēks saka vienu, bet fakti stāsta pavisam ko citu. Un nav skaidrs, vai klients mānās, vai apstākļi neskaidri, vai arī vispār nostrādājusi kaut kāda notikumu maģija. Vienkārši parādās kaut kāds vienādojums, kurā visi saskaitāmie ir nezināmi. Šādas bieži vien ir situācijas, kad no sievietes aiziet vīrietis. Kad fiziski it kā viņš joprojām ir blakus, bet viņa ar visu savu būtību jūt - viss ir beidzies. Un jautājumi, kas tiek uzdoti, tā arī paliek bez atbildes.
Mums nepastāv aiziešanas kultūra. Kādreiz bija. Vecvecāku laikā. Kad nebija cita varianta, kā vīrietim tapt brīvam, kā vien atstāt visu savu man-tu un tad ar pauniņu, kurā iesaiņota viena maiņas veļas kārta, pārkāpt pā-ri slieksnim uz neatgriešanos. Un tad līdz pat pēdējai stundai godīgi maksāt alimentus.
Bet dzīve mainījās. Vīrieši kļuva viltīgāki, sievietes - stiprākas un neatkarīgākas. Laulība vairs neilgst visu mūžu, daudzas savienības tiek radītas, kad abiem jau ir pieklājīgs bekgraunds un pat vairāki bijušie partneri. Vēl arī tas, ka mums vairs nav pieņemts otram uzticēties. Cilvēki gadiem ilgi var dzīvot kopā, un katram būs ne vien maksājami dažādi rēķini un te-lefoni ar parolēm, bet arī personiska, pat slepena dzīve, kur otram nav ieejas. Tāpēc arī viens otru esam pārstājuši izprast. Bet pieprasām joprojām tikpat daudz un pat vairāk.
Vēl būtiski atzīmēt, ka esam apguvuši melīgu taktiskumu. Nerunājam patiesību, bet ar skaistām frāzēm no grāmatām, vairāk uzticamies psihologam nekā vīram. Un visu laiku baidāmies kaut ko palaist garām, neuzminēt.
Tāpēc, kad runa ir par aiziešanu, daudzi vīrieši - un to var attiecināt arī uz sievietēm - sāk spēlēt dīvainu spēli, kuras mērķis ir izvairīties no sev nepatīkamām sarunām un lēmumiem. Un reizēm arī no galīgā norēķina. Jo cilvēku (bet dažreiz arī tiesas) apziņā joprojām ir tā, ka tas, kurš pirmais gatavs no attiecībām aiziet, arī ir vainīgs.
Kā tas parasti notiek? Apskatīsim dažus tipiskus vīrieša aiziešanas piemērus.
Psiholoģiskā izolācija. Cilvēks arvien biežāk klusē, ieiet sevī, arvien mazāk laika tiecas pavadīt kopā, sa-vus nodomus un jūtas neskaidro, uz jebkādiem jautājumiem labākajā ga-dījumā atjokojas.
Atteikšanās no kopīgiem plāniem. Cilvēks pārstāj plānot un piedalīties kopīgos pasākumos, veic tikai aktuāli nepieciešamos darbus. Uz jautājumiem par svētkiem, atvaļinājumu klusē vai atsaka - parunāsim vēlāk. Un tad piepeši atnāk ziņa no kopīgiem draugiem, ka viņš atcēlis tradicionālo tikšanos, vai pēkšņi izrādās - garāžā vairs nav viņa motorlaivas. Vai nejauši tu printerī atrodi izdrukātu, bet aizmirstu biļeti uz Parīzi. Ja pajautāsi, riskē uzklausīt rupjību, bet ne godīgu atbildi.
Daļējā aiziešana. Visi šie “padzīvošu vasarnīcā”, “pie mammas”, “pie drauga”. Kaut kādi negaidīti komandējumi, retrīti, darbs brīvdienās… Piepeši parādās frāzes “man jāpadomā par nākotni” un “runa nav par tevi”. Šis stāvoklis var būt saistīts ar alkohola pārmērīgu lietošanu vai ar depresīviem stāvokļiem - bet vai no tā ir vieglāk?
Gribam mēs to atzīt vai ne, bet patiesībā lielākā daļa cilvēku kopīgai dzīvei nav derīgi. Un, jo vecāks vīrietis, jo vairāk šī atziņa ir reāls fakts. Ir liela atšķirība, tikties ar vīrieti, būt par viņa romantisko draudzeni vai organizēt ar šo pašu vīrieti sadzīvi. Reizēm tā ir liela laime, ka vīrietis vismaz kādam (kādai) ir vajadzīgs. Tāpēc, lai kā viņš mēģinātu aiziet un izveidot kaut ko jaunu, nekur nav teikts, ka viņam tas izdosies. Un dvēseles dziļumos viņi to labi zina, tāpēc velk laiku. Ja nu pats par sevi pāries - tāda ir filozofija cilvēkam, kas atrodas starp diviem krēsliem.
Dubultā dzīve - visneptīkamākais scenārijs. Reizēm nekā no iepriekšminētā attiecībās nav vai arī tas parādās vieglā, sadzīvošanai pieņemamā formā, pēc principa - visi tā dzīvo. Bet tad kā zibens no skaidrām debesīm - izrādās, tavs vīrietis noīrējis dzīvokli. Un ne jau viens. Tā bieži gadās attiecībās, kur pāris ilgstoši satiekas vai atrodas tā saucamajās viesattiecībās. Un nezin kāpēc reizēm vīrietim ir grūtāk pamest tieši ilgstošu draudzeni vai mīļāko, pat ne sievu. Tik grūti, ka reizēm vienkāršāk šķiet sākt dzīvot dubulto dzīvi.
Bieži vien vīrieši aiziet nevis pie citām sievietēm, bet paši pie sevis. Jo kļūst neiespējami un neciešami dzīvot melojot, nebūt godīgam pašam pret sevi. Reizēm vīrietis jūtas nespējīgs attaisnot savas sievietes cerības - vairāk pelnīt, saglabāt vai sasniegt augstu sociālo stāvokli, nodrošināt konkrētas emocionālās vai seksuālās vajadzības. Pēdējā laikā aktuālas kļuvušas bailes neatbilst sievietes garīgajai dimensijai - paldies mūsdienu ezoterikas trendam! Tajā, kā cilvēks sevi var iedzīt baiļu zonā, robežu nav. Un, ja pāra starpā nav pieņemts godīgi un patiesi vienam ar otru sarunāties, neaizbēgami būs aizvainojumi un neapmierinātība.
Šeit arī vieta bieži piesauktajai pusmūža krīzei, kas pieklauvē pie durvīm 40-45 gadu vecumā. Tad cilvēks piepeši apjēdz, ka dzīves laiks nav bezgalīgs un ka visu, ko gribētos, sasniegt nav iespējams. Un sākas mētāšanās starp atslābt vai saspringt; sākt dzīvi no sākuma vai pieņemt to, kas ir. Krīzes stāvoklī vīrietis ir uzticīgs kā bērns, maigs kā kūstošs saldējums. Viņu ir viegli kontrolēt, pārliecināt par viņa nespēju vai arī pretēji - ģenialitā-ti. Pazīstu sievietes, kuras savus ideālos vīriešus satikušas tieši krīzē; var teikt, viņas ir specializējušās uz šāda tipa vīriešiem. Visas šīs burves un guru burtiski apvārdo vīrieti, tādā veidā nezināmos augstumos paceļot ne vien viņa auru, bet arī visu pārējo. Un vīrietis tic, seko kā nomaldījies kucēns, jo tieši tāds arī ir. Bet - ne ilgi. Jo krīzi (tā ir arī bioenerģētikas īpatnība) gandrīz vienmēr pavada spēcīga libido paaugstināšanās un līdz ar to spēja atdot. Tāpēc cilvēks šajā laikā kļūst par saldēdienu jebkurām enerģētiskā vampīrisma formām. Jā, vīrietis uzplaukst, uzlabo sportisko formu, nomet svaru, staro un jūtas kā pasaules karalis. Virsotne ilgst vairākus mēnešus, bet pēc tam iestājas straujš kritums un atgriešanās pie sākotnējām programmām. Bet tāds viņš guru meitenēm vairs nav vajadzīgs - visa viņa spēcīgā vīrieša enerģētika ir prom uz neatgriešanos. Un vīrietis atgriežas pie savas pastāvīgās draudzenes vai sievas.
Vērts izprast dažas psiholoģiskas patiesības
• Visi grib izvairīties no nepatīkamām sajūtām un sarunām.
• Cilvēki bieži pieņem lēmumus apstākļu ietekmē, nevis apzināti, tāpēc daudzu situāciju iznākums ir atkarīgs no tā, kas un ko pateiks pirmais.
• Ja cilvēks saka, ka nevar pieņemt lēmumu, tad viņš tiešām nezina, ko darīt. Kad lēmums ir pieņemts, viņu nekas nespēs apturēt.
• Vīrieši (un sievietes) patiešām var mīlēt divus, trīs, daudzus partnerus vai nemīlēt nevienu. Vienkārši mīlestība šādā gadījumā ir atšķirīga.
• Izvēloties starp vairākām, vīrietis izvēlas nevis sievieti, bet to, kā pats jūtas blakus konkrētajai sievietei.
• Jebkurš lēmums un tam sekojošā rīcība prasa enerģiju. Ja tās ir maz - un tieši tādā stāvoklī patlaban atrodas vairums cilvēku -, tad arī lēmu-mu pieņemt nav iespējams.
• Mēs visi bieži pārspīlējam savu partneru vērtību, īpaši posmā, kad cīnāmies par viņu uzmanību.
Gadās, ka vīrietis principā neprot pieņemt lēmumus. Ir tādi vīrieši-zēni, labi dēliņi, kas kā karogs tiek nodots no rokas rokās - no mātes draudzenei, no draudzenes sievai. Viņi pat var staigāt pa malām tik ilgi, kamēr tas iederas shēmā, bet, ja tiek pieķerti vai arī piedzīvo piepešu kaisli un tiek nostādīti dilemmas priekšā - pa labi vai pa kreisi -, lēmumu pieņemt patstāvīgi nav spējīgi. Tas saucas - atdot sevi uzvarētāja žēlastībai. Reizēm viņi tā arī savām sievietēm saka - pacīnieties par mani, gribu redzēt, kurai no jums esmu vairāk vajadzīgs.
Šķiet, padoms un rīcība tev būtu absolūti skaidra - necīnīties par šādu vīrieti, nepazemot sevi, iet prom. Bet lieta tāda, ka šāds vīriešu tips burtiski pielīp sirdij kā tāda sasodīta pirtsslotas lapa. Viņi kļūst ne par vīriem un pat ne par mīļākajiem, bet par radiniekiem. Un, kā zināms, labas meitenes ģimeni nepamet. Un parasti mēs redzam, ka sieviete, visbiežāk sieva, tā vien raujas starp sievišķo aizvainojamu un mātisķām jūtām pret vīreli, visu attiecību laiku izdzīvojot sāpju elli un cenšoties izpatikt kaprīzajam laulātajam. Bet reizēm nonāk līdz absurdam, kad sievietes šo dārgumu vienojas sadalīt - to tev, bet šo man - un pat tādā veidā sadraudzējas. Kā citādi - abām taču kopīgs bērns. Kopīga nelaime. Bet, veidojot attiecības ar bērnu, jāsaprot galvenais - pat ja viņš aizies pilnīgi un negrozāmi, visticamāk, pēc kāda laika, cerību pilns, atkal grozīsies kaut kur tuvumā. Sēdēs ar vainīgu sejas izteiksmi virtuvē uz soliņa, parādīsies ar dāvanām kā labais tētuks vai piedzēries dziedās serenādes, pamodinot visu pagastu. Bērni nekad neiet prom no saviem vecākiem, viņi tikai laiku pa laikam aizbēg. Tāpēc, ja ir vēlme pēc attiecībām, kur uzsvars uz ilgi un mūžīgi, šāda tipa vīrietis ir īstais.
Un beidzot vissarežģītākais scenārijs - kad cilvēkus izšķir pati dzīve. Tā kļuvusi par mūsu laika realitāti - pandēmija, krīzes, kari un daudz kas cits sāk nežēlīgi izšķirt cilvēkus. Ģimene pārstājusi būt par sabiedrības pīlāru, un reti kuras biznesa struktūras, piedāvājot savam darbiniekam relaksāciju vai ilgstošu komandējumu, ir gatavas uzņemties arī izmaksas, kas saistītas ar viņa ģimeni. Bet mēs esam iekārtoti tā, ka tad, kad mums ir iespēja realizēt savu sapni, mēs tam sekojam. Un, ja attiecības prasa pārāk daudz saspringt… Bet vēl taču atrunas, ka ir skaips, zūms, vatsaps…
Man nav atbildes uz jautājumu, vai ir vērts gaidīt cilvēku, ja viņš labprātāk izvēlas darbu, nevis attiecības. No vienas puses, tas ir saprotams, no otras - kā tikt galā ar zaudētās vērtības izjūtu? Ar to, ka ģimene nav prioritāte? Ka priekšroka tiek dota karjerai, darbam? Un, saprotams, šeit būs virkne argumentu par to, ka tas ir šīs pašas ģimenes interesēs un rēķini jāapmaksā, bet - vai tiešām stāsts ir par to?
Veselīga šķiršanās principā iespējama tikai cilvēkiem, kuri nezaudē savu pilnvērtības izjūtu. Līdz ar to, lai kā rīkotos vīrieši (un sievietes) un kādā veidā kurš no mums aizietu, svarīgi šajās situācijas saglabāt cieņu pret sevi. Tieši tas ir galvenais, kas turpmāk ļaus staigāt taisnu muguru.
Mans stāsts. Es pati esmu pārdzīvojusi līdzīgu stāstu ar otro vīru. Tas man maksāja lauvas tiesu veselības - tieši toreiz nobruka vielmaiņa, tika palaista novecošanas programma un izauga parāds kredītkartē.
Kaut gan es, no malas skatoties, piedzīvoju vienkāršāko no aiziešanas variantiem. Viņš mani nepameta citas sievietes dēļ - viņam piedāvāja sapņu darbu. Bet šis darbs prasīja visu vīra laiku, vismaz 80 procentu! Un vēl viņš pastāvīgi bija izbraucienos: ASV, Austrālija, Ķīna... Saprotams, nedēļas nogalē kafiju kopā nepadzersi.
Pirms tam mēs jau tā pavadījām maz laika kopā, daudz strādājot, bet iepriekš tas vienmēr bija mūsu reģiona robežās - ja sailgojāmies, varējām ieplānot romantisku randiņu un uz diennakti kaut kur satikties. Tagad saprotu, ka arī to īsti nevar saukt par normālu ģimenes dzīvi, bet mums tā bija, un tas turēja mūs kopā. Bet vēl vairāk mūs kopā turēja mūsu kopējā lieta, mūsu skola, studenti, tajā brīdī skaitā pāris simtu. Un, protams, pieņemot lēmumu, viņš nevarēja nesaprast, kādu triecienu tas nesīs man un visam mūsu izveidotajam kopumā, cilvēkiem, kuri mums ticēja, sekoja.
Un tādēļ kā daudzi apzinīgi vīrieši viņš sāka griezt pa daļām. Toreiz tikko bijām nopirkuši dzīvokli Rīgā, tur bija remonts, un viņš palūdza mani padzīvot pie vecākiem, bet pats pārcēlās pie draugiem. Es dzīvoju pie vecākiem mēnesi, divus, bet mūsu jaunais dzīvoklis ir maziņš - vai tiešām tur joprojām remonts? Jā, esot gan. Bet es jutu - kaut kas nav.
Un tad viņš pazuda. Jautāju - kur esi? Esmu aizbraucis. Uz kurieni? Klusē. Vēlāk izrādījās, viņš toreiz jau bija Amerikā. Vēlāk paskaidroja - neteicu, jo tu būtu apskaudusi. Protams, ka būtu. Bet kā tad tā, vai tad mēs neesam ģimene? Kā šāda situācija vispār ir iespējama?
Un tad mums veselu gadu bija kaķa un peles spēle. Patiesību saņēmu dozēti. Man piedāvāja... es domāju... vēl neesmu devis atbildi... Bet patiesībā jau bija parakstījis līgumu. Viņš neatbildēja, it kā nemeloja, bet taisnību tā arī nepateica.
Dabiski, es toreiz burtiski juku prātā. Meklēju izskaidrojumu. Citu sievieti. Rīgā dzīvoju viesnīcā. Gribēju, lai viņš redz, ka ciešu. Godīgi sakot, es pat tagad nezinu, bija vai nebija tur iejaukta kāda cita. Viņam apkārt vienmēr ir bijis daudz sieviešu. Izskatīgs, treneris, rehabilitologs, publiska persona… Bet zinu, ka nevienu īsti neatradu. Kaut izdomāju.
Tagad saprotu, ka viss vispār nebija tā, kā man toreiz likās, un ka patiesībā man vajadzēja rīkoties citādi. Nomierināties, mierīgi pārcelties uz izremontēto dzīvokli un dzīvot, it kā nekas tāds nebūtu noticis, sazināties tikai ar labu, nevainot, pieņemt situāciju, atbalstīt. Nu, bet pēc kaujas mēs visi esam gudri...
Bet kā toreiz izpaudās draugi? Tagad es visiem saku - Dieva dēļ, ja jūs nonākat šādā situācijā, centieties neiesaistīt apkārtējos! Jums nav vajadzīgi šie pārrunu vedēji un advokāti. Vispār nerunājiet ne ar vienu par to, kas notiek. Katram pašam ir jāizlemj. Bet tas ir ļoti grūti, tāpēc ideālais variants ir terapeits, nevis draudzenes, vecāki un, protams, ne viņa draugi. Citādi viss izjuks pa vīlītēm un vispār vairs nebūs iespējams saprast, kas ir kas un ko ar to darīt.
Bet, runājot par manu situāciju - tādā ārprātīgā režīmā mēs nodzīvojām gadu. Un tas bija šausmīgi. Tajā laikā es paspēju padzīvot Ēģiptē, aizbraukt kaut kādā svētceļojumā, uz Baikālu... Man bija sāpīgi, es nevarēju sēdēt uz vietas un gaidīt. Bija tikai viens jautājums: “Vai tu mani pamet? Mēs šķiramies?” Man bija nepieciešama skaidrība. Bet viņš neko neteica. Ne jā, ne nē.
Tad manī kaut kas mainījās, un es teicu: “Tu zini, šāda situācija mani neapmierina. Nevaru tā dzīvot, mani tas nogalina. Ja tu nevari izlemt, izlemšu pati. Tāpēc es tev tagad godīgi saku, ka no šī brīža uzskatīšu sevi par brīvu sievieti. Un, ja kādu satikšu - lai tā arī būtu. Lai gan speciāli nevienu nemeklēšu.”
Tā arī notika. Burtiski. Es nemeklēju, bet satiku savu tagadējo vīru jau mēnesi pēc šiem vārdiem. Bet bijušais, kas interesanti, tieši pirms tam centās mani atgūt. Man bija izvēle, aizbraukt ciemos pie viņa vai doties kalnos, kur satiku tagadējo vīru. Es intuitīvi izvēlējos otru variantu. Un nenožēloju, kaut tajā brīdī bija ļoti biedējoši, un tikai vistuvākie zina, ko tas no manis prasīja.
Bet savu bijušo vīru es vēlāk sapratu. Pati un kopā ar speciālistiem sadalīju viņa uzvedību pa molekulām. Sapratu, kā darbojas šī sasaiste - vīrietis, kurš nevar pieņemt lēmumu, un sieviete, kura nevēlas redzēt patiesī-bu. Kādam vajadzētu uzdrošināties pārraut šo apli, citādi tas ilgtu gadiem. Bet cilvēkam nav nekā vērtīgāka par laiku.