Mani (un ne jau mani vien) jau sen interesēja jautājums, vai tiešām ar Tinder starpniecību reāli var iepazīties un izveidot tādas attiecības, lai ir pa īsto - balta kleita, jāvārds un gredzens pirkstā. Tad Dabas zirgos es satiku skaisto, maģiski par sevi pārliecināto Sigitu Puronu-Sidu un viņas vīru Alehandro. Meksikāni. Un uzzināju, ka viņi ir iepazinušies tieši Šādā veidā.
Projekts
It kā jau sākumā tas nebija par manām attiecībām. Vienmēr, visu mūžu esmu mācījusies, studējusi. Arī tagad studēju doktorantūrā, man ir maģistra grāds vides komunikācijā, bet aizraujos ar vides pārvaldību.
Pandēmijas laikā LU izsludināja hakatonu ar mērķi strādāt pie inovatīviem virzieniem, kā uzņēmējiem pārvarēt krīzi, izstrādājot jaunus produktus. Pieteicos. Mūsu komandas darbs bija saistīts ar sociālās uzņēmējdarbības projektu Dabas zirgi,
kas palīdz no vardarbības cietušiem zirgiem. Tēma ir aktuāla, jo Latvijā vien ir ap 500 zirgu, kuriem šāda aprūpe ir nepieciešama. Tā radās ideja izveidot lietotni, kurā piedāvāt šos zirgus adopcijai un vākt ziedojumus barībai. Sākām pētīt prototipus, un izrādījās, ka eksistē tikai dažas uz dzīvniekiem fokusētas lietotnes. Un ka, iespējams, būtu nepieciešams izstrādāt tādu kā Tinder zirgiem.
Lai saprastu, kā tas strādā, loģiski šķita izpētīt pašai, kā šāda sistēma darbojas cilvēkiem, tāpēc 2020. gada pavasarī ielādēju Tinder bezmaksas versiju. Sākumā, protams, šaubījos, kā tas būs, ka tagad visi paziņas mani redzēs, jo Tinder nosaka lietotāja atrašanās vietu. Jo es biju precējusies, man ir trīs bērni. Arī bilde, saprotams, bija jāievieto. Sameklēju tādu, kas bija uzņemta no sāna, mazliet izpludināju, lai nevarētu skaidri saprast, un augšupielādēju. Arī turpmāk izvēlējos tikai neitrāla satura bildes - dabā, ar kaķi un tamlīdzīgi. Un, protams, iereģistrējos ar segvārdu Niko, ne savu īsto vārdu. Kurš vispār to dara ar savu vārdu?
Pirmie soļi
Sākumā bija ļoti garlaicīgi, nekas īsti nenotika. Tinder bija ielādēts, bet īsti netika lietots. Tad sākās pandēmija, un vīrs ierosināja padzīvot šķirti - es ar bērniem Līgatnē, viņš Rīgā. Sajutos nodota un nodomāju - nu labi. Dzīvoju mazā miestā, šķīrusies neesmu, bet vīra arī īsti blakus vairs nav. Jāvirzās tālāk. Ko darīt? Tinder!
Pirmais impulss bija aprunāties ar kādu ārpus mana loka. Pluss bija tas, ka mācēju komunicēt angliski un bija arī mērķis paplašināt valodas zināšanas. Jau sākumā skaidri zināju - nevēlos komunicēt ar Latvijas vīriešiem. Par to man nebija intereses.
Sākumā jutos nedroši, bija bailes no krāpniekiem. Lietotne piedāvā dažādas ikonas, un sapratu - tātad ir varianti aktivitātēm. Sākotnēji labi izpētīju, kā viss darbojas - kāda ir kultūra, etiķete komunikācijā, kā rīkoties, lai viss būtu maksimāli droši atpazīstamības jautājumā.
Iespējas
Secināju, ka Tinder piedāvā plašumu un jaunas perspektīvas. Ieguvu fantastisku pieredzi vīriešu pasaules iepazīšanā. Skaidri sapratu - mana situācija nebija unikāla, to piedzīvo daudzi un daudzas. Esot Tinder vidē, komunicējot ar dzīviem cilvēkiem, tās situācijas saslēdzas, tu paskaties tā kā no malas, ieraugi un pamazām apjēdz, ka vīriešiem daudzas uzvedības formas atkārtojas un ir situācijas, par kurām nav vērts apvainoties, vienkārši pašai jāsāk reaģēt citādi. Galvenais - saprast, ka visas lietas ir risināmas. Daudz ko attiecībā uz sevi un arī par vīriešiem esmu sapratusi, tieši pateicoties Tinder.
Komunicēju ar daudz un dažādiem puišiem no dažādām valstīm: Meksikas, Francijas, Indijas, Norvēģijas. Mums, sievietēm, ir tendence lietas sarežģīt, bet vīriešiem bieži vien viss ir daudz vienkāršāk. Un viņi to skaidri pasaka. Mēs tikai negribam dzirdēt.
Mana starta pozīcija bija nemēģināt atrast precinieku, bet iepazīt vīriešu pasauli, komunicēt. Līdz ar to ieguvums bija tajā, ka ļāvos, lai otrs vada sarunu. Tiklīdz sākās kaut kas par seksuālām tēmām vai meklēju sievu, parasti atslēdzos, paskaidrojot, ka nebūšu labākā kandidāte, man tas nav interesanti. Pāris mēnešu laikā manā Tinder kontā apgrozījās ap 200 pretendentu, bet tāda stabila komunikācija izveidojās ar piecpadsmit. Sarunu intensitāti noteicu es pati - ar dažiem vairāk, ar dažiem mazāk. Šeit ir tāpat kā reālajā dzīvē - bija brīži, kad viss notiek ļoti aktīvi, bet tad iestājas apsīkums. Un tad vai nu ir nākamais cēliens, vai nav. Jebkurā gadījumā man Tinder komunikācija paņēma daudz laika un enerģijas.
Jāņem vērā, ka Tinder sarunu laiks ir īss, tas ir pats sākums - starts. Ja kontakts notiek, jābūt gatavai tam, ka komunikācija pārslēdzas uz WhatsApp, Viber, Telegram. Svarīgi ievērot drošību, nedot tālruņa numuru, tikai lietotājvārdu. Tehnoloģijas ir attīstījušās, tāpēc ir iespēja slēpt savu informāciju, nedalīties ar to.
Pirmais jautājums, ko parasti uzdod - ko tu šeit meklē. Mana atbilde vienmēr bija - superīgu un foršu komunikāciju, vēlos iepazīt cilvēkus un kultūras. Interesanta komunikācija uz pāris dienām var izvērsties ļoti bieži. Tāda ir visa pasaule, un tas ir cilvēks. Par to nevajag kautrēties un justies slikti.
Būtiski jautājumi
• Par ģimeni - kādā vidē esi audzis, kāds ir viedoklis par dažādiem globāli svarīgiem jautājumiem. Tas atklās vīrieša pasaules skatījumu.
• Katram, kurš ir Tinder komunikācijā, jābūt skaidriem saviem filtriem, jautājumiem, tēmām, tā saucamajiem sarkanajiem karogiem, kad saproti - tālāk es neeju.
• Vienmēr ir jāizvērtē, kādu informāciju tu dod par sevi, kādas bildes sūti. Tas vienmēr ir risks.
• Svarīgi izprast kultūras atšķirības - ar kādas mentalitātes pārstāvi notiek komunikācija.
• Arī pārslēdzoties uz WhatsApp, Viber, Telegram, svarīgi ievērot drošību - nedot tālruņa numuru, tikai lietotājvārdu.
Alehandro
Starp tiem, ar kuriem komunicēju, bija latvietis no ASV, kurš dzīvoja Rīgas rajonā. Tinder ir algoritms, ka tev piesaista tos reģionus, ar kuriem esi komunikācijā. Domāju, pateicoties tieši šim kontaktam, arī nonācu saskarsmē ar savu tagadējo vīru
Alehandro.
Viņš bija nolēmis komunicēt ar sievietēm no Baltijas valstīm un nejaušības pēc kā vēlamo valsti norādījis Latviju. Tā viņš mani ieraudzīja un uzrunāja. Kad vēlāk jautāju, kā-pēc es, teica - man patika, kā tu biji raksturojusi savas intereses. Viņš ir pievērsis uzmanību detaļām. Sākotnēji esot šaubījies, vai es vispār esot sieviete, jo mana bilde bija miglaina un vārds Niko…
Pievienoties Tinder Alehandro pamudināja ģimene. Iepriekš viņš bija piedzīvojis divas sāpīgas šķiršanās, nebija īsti motivēts attiecībām un neticēja, ka tur kaut kas sanāks. Viņš nebija aktīvs aplikācijas lietotājs. Kad mūsu otrajā sarunā viņš atklāja, ka pēc profesijas ir psihoterapeits, nodomāju - nu nē! Un uzrakstīju - nebūšu tavs eksperimentālais trusītis. Viņš pasmējās.
Attiecības
Jau sākotnēji starp mums veidojās īpaša saikne. Bija tādas mazās lietiņas un sajūtas, kas sāka aizķert mani arvien vairāk. Reiz runāju ar viņu pastaigas laikā, un Alehandro teica - man ir tāda sajūta, ka eju kopā ar tevi.
Sākotnēji pati savas sajūtas neatpazinu un domāju - nu nē, nevar būt, ka viņš var izvēlēties mani! Dzīvoju ar dalītām jūtām - man ļoti patika šis vīrietis, bet es taču attiecības nemeklēju. Skatījos jau, kā tas būs beigu fāzē - būs salauzta sirds. Kam tas viss vajadzīgs… Tagad saprotu, ka centos vairīties no emocijām. Jo Tinder komunikācijā tāpat kā reālajā dzīvē šķiršanās ir sāpīgas, biju arī tādām jau izgājusi cauri. Tur ir sava veida romantika, bet tas sāp.
Pirmās bildes, ar kurām mēs apmainījāmies, bija ar zirgiem. Esmu aukstumpeldētāja, tādēļ otrā bija bilde āliņģī. Tad sekoja pirmais videozvans - baiļu un nedrošības pārvarēšanas mirklis. Sarakstoties tu tomēr ļoti apdomā, ko, kā teiksi, bet sazvanoties tas nav tik vienkārši. Tādēļ bieži šis mirklis tiek novilcināts, jo ir ļoti personisks.
Atceros, gatavojoties sarunai, ļoti pievērsu uzmanību, kā ģērbties, kā uzkrāsoties, kādas ir gaismas, kāds gaismas leņķis, ko vēlos parādīt.
Man bija svarīgi, lai esmu viena pati mājās, lai neviens neiztraucē. Un arī Alehandro uz mani skatījās, it kā aizslēpies aiz savām rokām, un es redzēju, ka viņš ir neticamā sajūtā. Tas bija milzīgais prieks, kas no viņa strāvoja, kad viņš mani pirmo reizi ieraudzīja. Nereālas emocijas!
Jau desmitajā mūsu komunikācijas dienā viņš man atzinās mīlestībā.
Šķiršanās
Attiecības ar Alehandro strauji attīstījās, un es nolēmu, ka laiks sakārtot savu juridisko statusu ar pirmo vīru, izšķirties. Paziņoju par to vīram, bet viņš nebija gatavs. Tad viņš pieprasīja tikšanos ar Alehandro. Alehandro piekrita un pateica viņam - es mīlu tavu sievu, vēlos ar viņu veidot attiecības. Tas bija drosmīgs solis visām pusēm. Man gan bija bažas, kā tas viss izvērtīsies.
Alehandro izrādīja lielu cieņu pret manu bijušo vīru, saprotot un respektējot, ka mūs vienmēr vienos bērni un kopā nodzīvotie gadi.
Sajutu spēcīgu plecu, atbalstu, ka par mani iestājas. Mēs trīspusēji cits citu atbalstījām. Un mans pirmais vīrs mani atlaida.
Ceļš
Daudz diskutējām par to, kas mums dzīvē patīk, kādas ir mūsu atmiņas, piedzīvotie notikumi. Sapņojām par tikšanos Parīzē, pastaigu pa Monmartru. Tā radās doma par Eiropas ceļojumu.
Esmu daudz karstasinīgāka un spontānāka nekā Alehandro. Ieraudzīju, ka ir labas cenas lidojumam uz Parīzi, un nopirku. Aizsūtīju viņam ziņu - braucam! Visu skaisto domu izbojāja vakcīnas. Meksikā tā ir liela problēma, jo viņš nevarēja dabūt otro vakcīnu, lai varētu izceļot. Protams, pamazām viss sakārtojās, bet pa to laiku es jau divas reizes biju mainījusi biļešu datumus. Mēs 24/7 bijām tiešsaistē. Visi radi, draugi, ģimenes bija nokaitinātas. Alehandro darba grafiks tika pakārtots mūsu laika joslu atšķirībām, arī es savu grafiku nemitīgi pārkārtoju.
Vasaras beigās sapratām - Eiropas ceļojuma nebūs. Vēl arī Alehandro mammai pasliktinājās veselība, un bija skaidrs, ka viņam jāpaliek un jāpalīdz viņai sakārtot dažādas juridiskās nianses. Tobrīd viņš dzīvoja pie-cu stundu brauciena attālumā no mammas. Alehandro likvidēja savu privātpraksi un pārcēlās dzīvot pie viņas.
Kad tas kļuva skaidrs, es sapratu - nav variantu, man jābrauc uz Meksiku. Alehandro ievilka elpu un atbildēja - labi, brauc! Bet es redzēju, ka viņam ir dilemma, bija jāizšķiras, vai nolikt malā mūsu attiecības un veltīt sevi mammas aprūpei. Sākumā es nesapratu, kāpēc, bet, esot Meksikā, reālajā situācijā, es to visu apjautu - tās nebija ar mani saistītas lietas. Alehandro pēc rakstura ir pedantisks, rūpīgs, viņš vienmēr gādās par saviem cilvēkiem. Lai arī ģimenē viņi ir pieci bērni, tajā mirklī viņš bija vienīgais, kas varēja par mammu parūpēties. Mūsu attiecības Alehandro ģimenē bija katalizators daudzām lietām, arī tam, lai ģimene sāktu savā starpā sarunāties.
Bija vienošanās - es nopērku biļeti, bet viņš apmaksā visu, kamēr uzturos Meksikā. Biļetes iegāde pašai par saviem līdzekļiem savā ziņā atstāja brīvību pieņemt lēmumu, ja gadījumā kaut kas noiet greizi. Tā bija pareizi. Un, lai gan draugi Latvijā mani mēģināja dažādi atrunāt, apsvērām dažādus riskus, es sapratu - sliktākajā gadījumā būs labs ceļojums. Paralēli man bija izvērtusies laba komunikācija ar vēl vienu Tinder kontaktu Meksikā. Domāju - ļaušos, kā būs, tā būs!
Izaicinājums
Pāris dienu pirms mana brauciena situācija aizgāja neparedzētā gultnē. Alehandro mamma bija jāved uz neplānotu vizīti pie ārsta, un brauciens no pilsētas, kur dzīvo Alehandro mamma, līdz Mehiko, kur es ielidoju, ir sešas stundas. Tiku nostādīta fakta priekšā - es tevi lidostā sagaidīt nevarēšu. Ko darīt? Teicu, ka šo situāciju kaut kā pati atrisināšu, man taču ir vēl viens Tinder kontakts, sarunāšu viņu. Un mums izraisījās konflikts, ka es vispār kaut ko tādu ierosinu. Rezultātā mani sagaidīja Alehandro māsīca, bet viņam bija plānots ierasties pēc diennakts.
Kad tas mirklis tuvojās, es kļuvu nemierīga. Alehandro piebrauca kopā ar mammu, un man bija sajūta kā pirms svarīga eksāmena. Biju sagatavojusi ziedus mammai, par ko viņi bija ļoti pārsteigti, jo Meksikā šādas tradīcijas nav. Un tad es viņu ieraudzīju - ar ziediem rokās, kas bija domāti man! Zināju, ka viņš ir par mani augumā īsāks, bet tam nebija nozīmes. Mūsu pirmajā tikšanās reizē pats svarīgākais mirklis bija tas, kad mēs saskārāmies ar rokām. Sapratām arī caur ādu, ka jā - ir, tas ir mans cilvēks! Man nekad nebija radušās šaubas, un mūsu pieskārieni bija kā ēst kaut ko garšīgu. Kā liela bauda!
Pirmajā tikšanās laikā klātienē mēs viens uz otru skatījāmies un sēdējām, rokās sadevušies. Tā pavadījām kādas divas stundas. Nekā seksuāla, bet vienlaikus pilnīga miera sajūta.
Pirmā reize
Bija plānots, ka mēs īrējam dzīvokli Airbnb un paliekam ar Alehandro tur, bet izrādījās, ka viņam bija jāved mamma pie savas māsas. Paciemojies Alehandro ar mammu aizbrauca, un es otro nakti paliku nakšņot pie viņa māsīcas. Tīri cilvēciski man tajā brīdī bija vilšanās. Tikai tagad, zinot viņu tradīcijas, spēcīgās un stingrās katoļu paražas, man tam ir izskaidrojums. Mammas izpratnē neatkarīgi no ve-cuma mēs esam bērni - puisis un meitene, kuriem līdz kāzām nav iespējams nekāds tuvāks kontakts. Tajā brīdī man bija viņam jāuzticas, un tas arī bija vienīgais, ko es varēju darīt.
Alehandro pēc manis ieradās nākamajā rītā. Mēs dažas dienas īrējām Airbnb Mehiko, paralēli Alehandro arī strādāja. Sajūtas, protams, bija divējādas. No vienas puses, esi ar mīļoto, no otras puses, tas viss ir pilnīgi svešs.
Zemeslodes otra puse. Nav iespējams sevi turēt tonusā visu laiku. Jutos diezgan vientuļa, bet tajā pašā laikā bija paļaušanās un ticība mūsu attiecībām. Mēs daudz runājām.
Tiešsaistes attiecībās ir mirklis, kad ir vēlme pāriet pie erotiskām spēlēm. Mēs pieņēmām lēmumu to nedarīt. Zinājām - kad satiksimies, tad ļausimies tuvībai. Man bija sava vīzija, kā es izskatīšos - balta kleita, veļa. Biju tam sagatavojusies. Mūsu pirmā kopīgā nakts - tas bija organiski, dabiski, bez kādām šaubām. Tieši ticība, paļaušanās un atvērtība ir svarīgs priekšnoteikums, lai viss izdotos.
Un manas sajūtas bija sirreālas - it kā mēs būtu pazīstami jau sen.
Mammas māja
Tālāk mūsu ceļš veda pie viņa mammas, kas tolaik bija arī Alehandro mājas. Tad viss sākās kā īstā meksikāņu seriālā. Mēs ieradāmies Sanluisā Potosi, ģimenē ar spēcīgām katoļu tradīcijām. Vēl neieejot mājā, no mammas puses tika izvirzīti noteikumi - Sigita, tu dzīvosi otrajā stāvā, Alehandro pirmajā. Man tika piešķirta mazītiņa istabiņa ar krustiņu virs gultas. Bijām šokā, bet citu variantu nebija.
Pie katras iespējas kā pusaudži lavījāmies viens pie otra. Mamma visu saprata, pieskatīja; viņa bija skarba pēc dabas. Strīdi, kas notiek meksikāņu mājās, nav salīdzināmi ne ar ko! Viņa taisīja scēnas, bija atsevišķas epizodes, kad mamma aktīvi nostājās pret mani. Meksikāņi ir skaļi, emocionāli, emocijas nekontrolē, strīds var ilgt vairākas dienas. Saka visu, ko domā, tieši sejā. Tas ir kaut kas! Esmu pateicīga, ka sākumā nesapratu spāņu valodu.
Vienu reizi viss aizgāja tik tālu, ka es krāmēju koferi, lai brauktu prom. Mamma mūs nosēdināja sev pretī un tieši acīs teica - tu te kaut kāda esi atbraukusi, manā mājā, ne es tevi saucu, ne aicināju, bet es saprotu, ka jums ir attiecības, viņš tevi mīl, bet es esmu veca, tev arī mani ir jāsaprot. Alehandro iestājās par mani un noteica mammai striktas robežas. Brīžiem man likās, ka par daudz, teicu, lai viņš pret mammu ir maigāks. Jo es sapratu arī viņu.
Kad meksikāņu strīds beidzas un iestājas miers, mamma sāk rosīties pa virtuvi un gatavot kopīgu maltīti. Un tās vienmēr ir gardas. Tātad mamma ir pieņēmusi lēmumu tikt uz samierināšanās takas. Mīlestības apliecienājumi šeit vienmēr notiek caur ēdienu, un strīds noslēdzas.
Zināju, ka jebkurā mirklī varēju doties prom, bet bija skaidrs - aiziet konflikta laikā nozīmē neatgriezeniski visu pārtraukt.
Kādudien es izvārīju boršču. Alehandro raudāja. Viņš teica - pirmo reizi dzīvē sieviete par mani rūpējas. Mammai tas viss likās aizdomīgi, gaidīja, kad es beigšu tēlot. Viņiem bija grūti noticēt, ka es pati par sevi esmu rosīga un rūpīga un ka tas nebeigsies, jo tāda ir mana daba.
Meksikā nodzīvoju sešas nedēļas. Tas nebija atpūtas brauciens, bet gan ar mērķi padzīvot ģimenē, saprast to un atbalstīt Alehandro dažādos viņam svarīgos jautājumos.
Būt kopā
Mēs nezinājām, kas un kā būs tālāk. Skaidri zinājām vien to, ka vēlamies būt kopā, bet - kā? Man nebija ne jausmas, kad tiksimies nākamo reizi. Daudz runājām par to, ko vēlamies no dzīves. Manas emocijas bija dažādas, arī Alehandro bija jāizvēlas, palikt dzīvot kopā ar mammu un ziedot savu dzīvi viņai vai dzīvot pašam savu dzīvi. Bet man bija neticams Meksikas piedzīvojums, iepazinu fantastisku cilvēku, tālāk gan neko nezināju. Tolaik man bija saglabājušies kontakti ar vīriešiem no Francijas, Norvēģijas. Bija visas iespējas. Arī man bija jāpieņem lēmums - būt brīvai vai attiecībās.
Ziemassvētku laikā Alehandro nopirka vienvirziena biļeti uz Latviju. Biju laimīga.
Tomēr Alehandro neizlaida ārā no Meksikas pēdējās lidostas. Nenoticēja, ka viņš dodas uz Latviju pie manis, kaut gan visi dokumenti bija kārtībā. Ar tūrisma firmu ir iespējams izbraukt, vienatnē gandrīz nereāli. Mani pārņēma nenormāls stress - kā tas viss būs, kā iegrozīsies? Latvijā viņš ielidoja 7. februārī. Lai cik tas paradoksāli būtu, arī man nebija iespējams viņu sagaidīt lidostā, jo bija jābūt slimnīcā. Mēs satikāmies slimnīcas gaitenī.
Kāzas
Lai šeit strādātu profesijā, Alehandro jāiegūst ārsta diploms, bet uzturēties viņš var tikai 90 dienas. Ko darīt? Teicu - nu labi, tad tev būs mani jāprec. Viņš bija atvedis vēsturisku gredzenu ar zaļiem smaragdiem no Kolumbijas - bildināšanas, ar 200 gadu senu vēsturi. Un teica - piemēri to! Kā ar to jūties? Un es sajutos tā, ka gredzens ir ar mani.
Sarežģīts un izaicinājuma pilns ceļš bija dokumentu sakārtošana, bet mēs tikām ar visu galā. Kāzu rītā jutos satraukusies, bet viss bija ļoti romantiski. Skaidri zināju, ka gribu baltu kleitu, princešu kleitu, un man tāda bija. Kopā ar mums bija mani bērni, arī bijušais vīrs. Tiešsaistē Meksikas radi, mani radi, draugi - vairāk nekā 40 cilvēku. Jutos pacilāta un piepildīta. Miers un paļaušanās.
Tagad
Dzīvojam pilnasinīgi. Dzīve kūsā - tā ir galvenā mana šābrīža sajūta. Reizi pusotrā mēnesī Alehandro ļauj vaļu savai latīņamerikāņa dabai, un tad mums ir strīds. Nav varianta neiesaistīties - ir jāiesaistās, jāizrunājas, jo klusēšana visu paildzina. Savā ziņā tas ir veselīgi - šajos brīžos ir iespēja atbrīvoties no uzkrātajām emocijām. Joprokām mēs runājam daudz, par visu un atklāti. Jāsaprot, ka, ienākot ģimenē ārzemniekam, mainās draugu loks. Alehandro man saka - neuztver personīgi, tas ir izaicinājums. Es mācos.
Mums ir vienošanās par savstarpējo uzticēšanos. Tik lielās kulturālās atšķirībās reizēm nav iespējams ātri izskaidrot vienu vai otru lietu, notikumi risinās ļoti strauji. Šī vienošanās ļauj rīkoties un izskaidrot pieņemtos lēmums pēc tam, pat ja otrai pusei tajā brīdī kaut kas nav saprotams.
Galvenais ir nemelot sev, būt godīgai un drosmīgai.