Reizēm tas absolūti negaidīti notiek šķietami labi pārdomātā dzīves ceļā, bet citreiz tad, kad pienācis konkrēts vecuma posms. Bērni izauguši, mazbērnu nav vai arī vecāki ar viņiem lieliski tiek galā… Vai arī rodas situācija, kad gadiem uzstrādātā autoritāte darbā piepeši tiek apdraudēta. Bet enerģijas un entuziasma ar katru dienu kļūst arvien mazāk, nemaz nerunājot par ienākumiem. Ko darīt? Absolūti neko. Automātiski gribas skriet, ķert, grābt, izbļaut pasaulei savu sāpi, kaut ko pierādīt vai arī, ja spēka nav, klusi nolīst stūrītī un pagaudot. Bet pareizāk būtu atlaist. Ne sevi, bet visu pārējo pasauli. Kaut uz brīdi. Lai pieaugušie bērni dzīvo savu dzīvi, lai kolēģi dara savu darbu. Iespējams, beidzot ir pienācis laiks, kad tev nevienam nekas nav jāpierāda. Arī sev ne.
Oda krēslam
Tev taču ir dīvāns? Vai labs krēsls? Ja nav - izdomā! Tad iekārtojies ērti, varbūt vispirms paklāj apakšā kādu pledu vai audumu un saliec spilvenus - tā, lai skaisti. Ja prasās, izdomā soliņu, kur pacelt kājas. Kad parādīsies par kripatu vairāk iedvesmas, ap šo krēslu soli pa solim sakārto vidi - gaismu, smaržu un telpu. Tā lai tev, mīļajai, jau ieraugot šo vietu, ap sirdi paliktu silti.
Un tad iekārtojies ērti. No sākuma iemācies nedarīt neko. Minūtes desmit, piecpadsmit - līdz tev tas neliksies muļķīgi. Vienkārši ērti esi, elpo un sajūti sevi. Tad ļauj rasties darbībai - lasi, raksti, zīmē, plāno sev skaistu un interesantu dzīvi, dziedi, ja gribas, adi vai pagatavo kaut ko garšīgu. Dari to, kam mūžīgi nebija pieticis laika.
Būt dzīvē
Kā nākamo soli aicinu tevi pamazām pamodināt sevī ziņkārību pret dzīvi. Pētot cilvēku ieradumus un subjektīvo laimes izjūtu, secināts, ka visvairāk apmierināti ar dzīvi ir nevis cilvēki, kuri neko nedara, vai tie, kuriem apkārt ir apjūsmotāju vai laikotāju pulks, bet gan tie, kuri dara to, kas sagādā gandarījumu. Ideālā variantā - cilvēks iet no rīta uz darbu, kas viņu interesē, patīk vai aizrauj, un pēc darba atgriežas vidē vai starp cilvēkiem, kas viņam ir patīkami. Protams, jebkurā darba procesā un jebkurās attiecībās mēdz būt sarežģījumi, bet runa ir par pamata nostādnēm.
Tātad, lai mēs justos komfortā ar sevi un dienas plūdumu, ļoti būtisks elements ir tieši tās saturs - darbības un personāži. Un to tu vari mainīt. Jebkurā savas dzīves posmā tu vari mainīt to, ar ko nodarbojies, un cilvēkus, ar kuriem sadarbojies. Nevienam nav jācieš. Iedomājies, kāda būtu pasaule, ja visi cilvēki ar prieku dotos uz darbu un pēc tam ar labsajūtu uz mājām!
Sekot sapnim
Vēl viens būtisks aspekts, kuru svarīgi paturēt prātā, iesēžoties dīvānā, - neiegrimt tajā pārāk dziļi. Reizēm fokusēšanās uz lietām, fizisku komfortu un baudām, kas neapšaubāmi lieliski darbojas kā plāksteris emocionālu sāpju mazināšanai, pārvēršas par ie-radumu. Bet, lai cik mēs aplīmētos ar plāksteriem, tie ir un paliks vienīgi plāksteri. Protams, vieglāka nobrāzuma gadījumos tie palīdzēs. Patiesībā tie nobrāzumi sadzīs paši. Bet kā būs ar nopietnām sirdssāpēm? Līmē, cik gribi, plāksterus ar sirsniņām, ūdensnecaurlaidīgus, rozā, mazus, lielus, zilus, sarkanus, šampanieša krāsā vai pat ar briljantiem - nebūs. Protams, tā ir katra paša izvēle, kā un kad pieķerties tam, kam patiesībā nemaz negribētos skarties klāt.
No savas puses tikai piebildīšu - pats būtiskākais ir nezaudēt interesi par dzīvi. Turpināt kaut ko gribēt, par kaut ko degt, ilgoties, sapņot. Katru dienu būtu jātrenē sevī šī dzīvības uguns - kas man šķiet interesanti? Varbūt tas ir pistāciju gelato vai zemeņu sorbets, varbūt - ak, kā gribu sarkanu, vējā plīvojošu kleitu ar polka dot rakstu! Bet varbūt iestādīt rožu dārzu vai uzrakstīt grāmatu, aizlidot uz Grieķiju, vēlreiz apprecēties vai… izšķirties. Plāni var būt visdažādākie - mazi un lieli, reāli un šķietami absurdi. Tas nav svarīgi - tie ir kā dzirksteles, kas šodienai piešķiļ prieku un tev acīs iededz mirdzumu. Un to pamanīs visi - gan tu pati, gan apkārtējie un arī dzīve, kas tā vien tiecas mūs izaicināt. Bet, no otras puses, ir taču interesanti dzīvot mūsu laikos - galīgi nav iespējams iesūnot, vai ne?