Reiz mēs ar draugiem miermīlīgi baudījām kādu klasisku operu Vīnē, bet tad saķērāmies par tēmu, kāpēc tās varone neatdevās galvenajam varonim. Viņa taču acīm redzami izjuta gan alkas, gan emocijas. Viss tur bija, viss pa īstam. Nu un, ka precēta, vīrs tik un tā neko nebūtu pamanījis. Kaislīgi strīdi nerimās līdz pat pusnaktij; izrādījās, uzticības jēdziens daudziem no mums ir svarīgs princips. Un es izlēmu izpētīt šo jautājumu no psihes konstruktu puses. Mans sarunas biedrs ir psihoterapeits Andrejs Minčenkovs.

No kurienes radusies šī absurdā ideja - būt uzticīgam vienam partnerim?
Agrāk, resursu deficīta laikmetā, uzticība savai mīlestībai bija izdzīvošanas jautājums. Sieviete gribēja, lai vīrietis rūpējas tikai par viņu un viņas bērniem, bet vīrietis bija apņēmies nodrošināt tikai savus pēcnā-cējus, nevis kaimiņu. Tagad mēs dzīvojam diezgan turīgi, un, lai izaudzinātu jaunāko paaudzi vairs, nav obligāti nepieciešama abu vecāku aprūpe. Līdz ar to šis uzticības solījuma pamats vairs nešķiet būtisks.

Varbūt uzticība ir pagātnes palieka?
Tagad sabiedrība ir sadalījusies divās daļās. Vienai šī klasiskā vērtība - uzticība - ir tikai pieaugusi, to vairs nediktē izdzīvošanas instinkti vai materiāls aprēķins, bet drīzāk tās pamatā ir ētika un morāle. Savukārt citi mūsdienās uzticību tiešām uzskata par absolūti bezjēdzīgu un pat muļķīgu ideju. Personīgi es uzticību laulāto starpā vērtēju kā stipras savienības garantiju. Apliecinājumu, ka šā pāra kopā esamība, kas noslēgta starp diviem pašpietiekamiem un atbildīgiem cilvēkiem, ir stipra ģimene ar tālejošiem mērķiem. Protams, ar noteikumu, ka šāda uzticība ir pāra apzināta un brīva griba, nevis uzspiests uzvedības modelis. Jo, skaties, no kuras puses gribi, protams, mēs mūsdienu kultūrā un tradīcijās visi teorētiski esam brīvi cilvēki, arī diezgan brīvi savās partneru izvēlēs.
Bet jebkurš uzticības pārkāpums ir enerģijas noplūde no attiecībām uz ārpusi. Un to nekad nevar noslēpt. Un nekad nevar pagriezt atpakaļ, padarīt par nebijušu, izdzēst vai kompensēt. Otram cilvēkam vienmēr intuitīvi būs sajūta, ka viņam ir kaut kas atņemts, it kā kaut kā pietrūktu. Jā, varbūt viņš nezinās, iespējams, neko neatradīs, ja partneris būs slīpēts, vai arī pats nemaz negribēs meklēt, jo, kā mēdz teikt, pirms jautā otram, vispirms pajautā sev, vai tiešām vēlies zināt atbildes… Bet reakcijas neizbēgami sekos. Panikas lēkmes, neizprotama trauksme, neskaidras problēmas ar veselību, kaut kādas bailes. Bet no pastāvīga saspringuma vienmēr cieš veselība - te jums būs gan migrēna, gan sirds ritma traucējumi, bezmiegs, muguras sāpes… It kā tik nevainīga lieta - partneris, uz kuru mēs līdz galam nevaram paļauties. Bet tā bagāža, ko tas mums var atnest līdzi…

Mūsdienu cilvēks savā būtībā ir racionāls un neatkarīgs, viņš vada atoma uzbūves dzīvesveidu, un ne vienmēr viņam ir nepieciešama ģimene tās tradicionālajā izpratnē.

Manuprāt, cilvēkam ir ļoti svarīgi būt kādam īpašam, unikālam. No tā mūsu dzīve, pašvērtējums ceļas spārnos. Un mīlestība dod mums šo lidojuma sajūtu. Taču, ja izrādās, ka partneris tevi krāpj, rokas nolaižas, šķiet - tas tāpēc, ka neesi nekā vērta, bet tā otra… Tā gan ir labāka, gudrāka, skaistāka…
Tā ir. Mirklī, kad mēs zaudējam sajūtu - esmu unikāla savam partnerim -, tas būtiski maina attiecību raksturu. Bieži garīgo jeb intelektuālo nodevību (to, kurā nav seksa, bet sarunas) sievietes pat uztver asāk, sāpīgāk nekā fizisko.
Sieva var pievērt acis, ka vīrs ar kādu pārgulējis biznesa braucienā, atgriezies, iegājis dušā un visu aizmirsis. Bet, ja viņam ar citu sievieti ir patīkami un interesanti un tas ir ilgstoši, iespējams, pat paliekoši - lūk, tur ir iebrukuma un arī ģimenes sabrukuma briesmas. Izrādās, ka šis otrs cilvēks partnerim ir interesantāks, svarīgāks, tuvāks nekā tas, ar kuru viņš dzīvo. Saprotams, ka rodas jautājums - un ja viņš izvēlas doties pie viņas pavisam? Kas tad būs ar mani? Vai es būšu interesanta vēl kādam? Ja nederu pat šim partnerim, kuram esmu sevi atdevusi, parādījusi visu labāko, kas manī ir?
Šeit sarežģītību pastiprina arī tas, ka garīgā nodevība daudzās ģimenēs ir tabu. To nevar apspriest, par to nerunā. Pat tad, ja sieva iekustina šo jautājumu, pretī saceļas sašutuma vētra - ko tu iedomājies, mēs esam tikai draugi, kolēģi! Tam nereti seko apvainojumi, ka viss ir viņas galvā, ka viņa ir greizsirdīga un ļauna, bet viņš - eņģelis. Jā, teorētiski viņš taču neko tādu nav izdarījis, viņam fiziski nav mīļākās, jo eksistē stingrs iekšējais aizliegums fiziskai nodevībai, bet viņš ir emocionāli un intelektuāli saistījies ar citu cilvēku. Un skatīsimies patiesībai acīs - viņš vairs nav ne ģimenē, ne mājās, ne esošajās partnerattiecībās. Un vairs nav vīrs savai sievai, pat ja fiziski abi joprojām ik nakti guļ vienā gultā. Un sieva tur neko nevar padarīt… Ja pieķertu viņu fiziskā nodevībā, sarīkotu skandālu, viņš nožēlotu, un, iespējams, abi būtu samierinājušies. Bet tā… strupceļš. Ja vien viņa pati nepieliks tam punktu. Jo kāpēc lai to darītu viņš, kuram viss ir labi un ērti?

Ko darīt, ja pārī viss it kā ir labi, izņemot seksu? Vienam vajag trīs reizes nedēļā, otram - reizi pusgadā. Ciest? Iet pa kreisi? Parūpēties par sevi pašai?
Ģimene ietver seksuālo dzīvi, bet tas nav viens un tas pats. Mēdz būt, ka pārī ir brīnišķīga saziņa, labi bērni, bet seksa ziņā viņš un viņa nesakrīt. Tad būtu ideāli, ja šis jautājums tiek izrunāts un piedzīvojumi pēc abpusējas vienošanās un bez greizsirdības tiek realizēti ārpus ģimenes. Drošā veidā un abiem atceroties, ka ģimene ir prioritāte. Zinu gadījumus, kad tas labi strādā. Tas nav bieži, bet ir.
Mūsdienās eksistē daudz dažādu variantu, kā veidot attiecības. Jauniešu vidū strauji pieaug aseksāļu skaits. Viņi precas, veido attiecības, izjūt visu jūtu spektru, bet tieši seksuālais kontakts te nav ļoti interesants un būtisks, lai gan emocionālās tuvības pakāpe ir tuvu atkarībai. Viņi visur iet kopā, nevar aizmigt, ja otra nav mājās, pastāvīgi raksta viens otram, ir greizsirdīgi, lai gan faktiski viņu starpā neuzticība mēdz būt tieši garīgā.

Starp maniem paziņām divi precēti pāri praktizēja brīvas attiecības. Viens pāris izšķīrās pēc pieciem gadiem, otrs - pēc septiņiem. Tā ir nejaušība vai likumsakarība?
Par poliamoriju tiek sauktas attiecības, kurās partneriem ir arī citi mīļākie un mīļākās. Bet es izņemtu vārdu amors no konteksta, jo šeit patiesībā neviens nevienu nemīl. Draivs, ieguvums, piedzīvojums, sekss - jā. Mīlestība - nē. Ziniet, tiklīdz svingeru grupās starp partneriem no dažādiem pāriem rodas emocionāla saikne, viņi aiziet no šīs sabiedrības. Jo tad, kad cilvēkam pret otru rodas īstas jūtas, tu negribi viņu ne ar vienu dalīt. Tā ir atbilde par nejaušību vai likumsakarību.
Kad attiecībās nav šo pilnvērtīgo jūtu, poliamora forma ir ļoti ērta. No vienas puses, stabilitāte, jo partneris uzņēmies konkrētas saistības, no otras puses - ir brīvība izjūtu asumam un dzīves pilnības baudīšanai.
Lai gan, jāatzīst, ne visiem ir nepieciešams un ne visi ir gatavi pilnīgām un pilnvērtīgām mīlestības jūtām. Ne visiem ir vajadzīga cieša tuvība ar citu cilvēku. Reizēm mēs apzināti izvairāmies no mīlestības un uzticības - lai nepiesaistītu. Jo mīlestība - tas vienmēr nopietni. Tā ne vien daudz dod, bet arī daudz pieprasa.

Vai patiešām ir cilvēki, kuriem nav vajadzīga tuvība attiecībās? Neticu.
Ja mēs runājam par šo tēmu godīgi, tad jā. Viena no lielākajām mūsdienu problēmām ir nepārtrauktā pretrunībā: no vienas puses, bailes no tuvības - un tieksme, ilgas pēc tās; bailes no pieskārieniem - un vajadzība pēc ķermeniska kontakta. Šeit runa pat tik daudz nav par seksu, cik par apskāvieniem un glāstiem. Zināms, ka Stokholmā 60 procenti iedzīvotāju dzīvo vientulībā, bez pāra, un tas atstāj nopietnu iespaidu gan uz psihi, gan dzīves kvalitāti.

Bet kas gan tik briesmīgs slēpjas divu cilvēku tuvībā, no kā tur būtu jābaidās?
Bailes zaudēt brīvību. Sieviete man saka: “Esmu visu sasniegusi pati. Man ir dzīvoklis, mašīna, labs amats, iespēja ceļot pa pasauli. Tā ir milzīga vērtība, nekas no tā man nav nācis viegli, un es baidos to visu pazaudēt, ja apprecēšos.” Un viņai ir taisnība. Jaunībā, sekojot kaislīgai mīlai, viņa tika pakļauta svešām interesēm un atteicās no savām. Tad kaislība pārgāja, viņa palika pie sasistas siles. Saņēmās, savāca sevi, reanimēja personīgās intereses, atklāja, ka spēj dzīvot arī viena un ka tā ir labi. Pat ja bez mīlestības un glāstiem, lai gan joprojām to visu, šīs taktilās izjūtas, gribas. Bet kaisles nav. Un katrs vīra kandidāts tiek uzskatīts par potenciālu draudu viņas labklājībai. Tāpēc - lai vīrietis ir, bet paliek tur, drošā distancē, kamēr viņa ir šeit. Un durvis visu laiku ir puspavērtas, lai vieglāk aizbēgt, ja kas. Kāda te laulība vispār iespējama? Vai uzticības solījums?
Mūsdienu cilvēks savā būtībā ir racionāls un neatkarīgs, viņš vada atoma uzbūves dzīvesveidu, un ne vienmēr viņam ir nepieciešama ģimene tās tradicionālajā izpratnē.

Izrādās, ka uzticība mūsdienās ir veids, kā radīt pārī īpašas attiecības, stiprināt savstarpēju nozīmīgumu. Tāda kā īpaša mīlestības valoda?
Jā, ļoti precīzs formulējums. Abpusēja, labprātīga uzticības praktizēšana mūsdienās ļauj uzbūvēt kaut ko vairāk par 1+1. Neesmu morālists un nevienu neplānoju audzināt par to, kā pareizi dzīvot un kā mīlēt. Mums katram ir sava dzīve, savas attiecības un pieredze, savas mācību stundas. Tā ir mūsu izvēle. Būt vai nebūt uzticīgam partnerim - tā ir katra cilvēka izvēle. Bet, kā zināms, jebkura izvēle nes līdzi arī konkrētu atbildes reakciju.

Vai ir kādas personības kvalitātes, kas palīdz būt uzticīgam?
Tam nepieciešams gribasspēks. Mēs visi, gan vīrieši, gan sievietes, pēc dabas esam poligāmi. Reakcija uz pievilcīgu pretējā dzimuma pārstāvi visiem rodas uzreiz, tas notiek instinktu līmenī, neatkarīgi no mūsu gribas. Bet, lūk, kā ar šo reakciju rīkoties, tas jau ir atkarīgs no katra paša. Kāds reaģē - nepalaidīšu taču garām tādu vīrieti/sievieti! Un nepalaiž arī, tādā veidā paaugstinot savu pašvērtējumu vai vēlreiz pārliecinoties par savu sievišķību/vīrišķību, vai pierādot sev - es esmu brīvs, es vēl varu! Bet kāds ar gribasspēku apspiež šo impulsu, pataupa un aiznes savu seksuālo enerģiju mājās, jo viņam ir savs partneris, un ar šo sev tik svarīgo cilvēku arī to visu realizē. Vai arī sublimē to darbā vai mākslā, bet tā jau cita tēma.
Uzticības saglabāšana noteikti ir izdevīga ģimenes sistēmai. Jā, tu kā cilvēks kaut ko upurē, bet ieguvums ir nesalīdzināmi lielāks - stabilitāte, drošība un cieņa.

Tātad visas tās romānu varones, kas cēli atsaka kvēlam mīlniekam, to dara ar mērķi stiprināt savas laulības saišu nozīmīgumu?
Tas, kurā mēs ieguldāmies, kā vārdā ziedojam, vienmēr iegūst papildu vērtību, bet uzticība kaut kam - vai tas būtu cilvēks vai ide-ja - viennozīmīgi ir ieguldījums.

Uzticības pretinieki deklarē, ka tā ir bezgala garlaicīga. Piekrītat?
Katrs pāris, katra laulība nepatraukti un cikliski balansē starp rutīnu un eksploziju. Gan viens, gan otrs attiecībām ir nāvējoši stāvokļi. Mīlestība, attiecības, laulība - tie ir dārzi, kas pieprasa nepārtrauktu kopšanu, ikdienas darbu. Jārūpējas, lai jums nebūtu garlaicīgi ne gultā, ne ārpus tās. Meklējiet, domājiet, rīkojieties! No attiecībām brīvi cilvēki uzvedas, kā vēlas, un pieņem savas rīcības sekas. Jā, iespējams, var deklarēt, ka uzticība kā tāda ir garlaicīga, bet foršā, aizraujošā, adrenalīnu sološā nodevība garantēti nodrošinās attiecību pārrāvumu, un abās situācijās būs jādomā, kā tikt galā ar sarežģījumiem. Nav tā, ka pēkšņi viss kļūs forši un interesanti un atrisināsies pats no sevis.

Teicāt, ka uzticība ir stipras ģimenes garants. Tā tiešām ir?
Pilnīgi noteikti. Tas, ka šajā neprātīgi nestabilajā pasaulē vari par 100 % paļauties kaut uz vienu cilvēku, no pleciem noņem pusi dzīves smaguma. Uzticība padara stiprākas jebkādas attiecības - ne tikai mīlas, bet arī draugu, profesionālās un lietišķās. Uzticība nav tikai fizioloģijas jautājums. Kā jau teicu, te var runāt par uzticību cilvēkam, idejai, mērķim, savam vārdam, principiem…
Uzticams cilvēks jūs nenodos. Saprotams, ka pat ilgstošas uzticīgas laulības attiecības negarantēs, ka kāds no partneriem kaut kad savas dzīves laikā piepeši neiemīlēs citu cilvēku, bet viņš jūs nenodos. Izredzes, ka šī situācija tiks risināta pēc iespējas korekti, būs iespējami augstas. Te nebūs situācija sieva visu uzzina pēdējā; tieši pretēji.
Interesanti, ka uzticība nemīl skaļas frāzes, tā nekliedz: “Es nekad, nekad mūžā! Tu, man esi tikai tu, mana vienīgā, mīļotā!” Uzticība ir klusa, apzināta, vienmēr klātesoša. Un ļoti skaidri jūtama. Skaļi bauro kaisle - un izkliegusies vienmēr pazūd tulkojumā. Uzticībai ir ļoti būtiski nesabojāt, nesagraut to, kas tik rūpīgi un gadiem ilgi ir veidots. Jauniem pāriem tāda īsta, patiesi dziļa uzticība ir vērojama ļoti reti. Ne jau tāpēc, ka viņi negribētu, bet vienkārši ar to nav nemaz tik viegli tikt galā. Uzticība ir nobriedušu personību specialitāte. Kad par tavu attiecību centru kļūst otrs cilvēks, viņa emocionālā veselība, un tu domā - tas nekas, ja man mazliet jāpiekāpjas, lai tikai viņam drošāk. Un no tā vien tev pēkšņi kļūst labāk.

Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus par izdevīgām cenām šeit!

Uzticības saglabāšana noteikti ir izdevīga ģimenes sistēmai. Jā, tu kā cilvēks kaut ko upurē, bet ieguvums ir nesalīdzināmi lielāks - stabilitāte, drošība un cieņa.