Laikmets, kurā dzīvojam, pieprasa savu. Cits pēc cita dzīves eksāmeni kā no zila gaisa iekrīt dienas plānā pat tad, kad ir sajūta: tūlīt tiešām viss beidzot būs labi, mierīgi - zāle būs zaļa, putni dziedās, pumpuri izplauks. Un tā arī būs. Zāle, putni un puķes. Bet citādi - nav ko gaidīt citus, labākus vai mierīgākus laikus, ir pēdējais brīdis parūpēties par sevi tagad. Tas nu ir skaidrs. Bet kā?
Sērkociņa liktenis
Parunāsim par izdegšanu. Iespējams, interesantākais fakts tajā ir tas, ka visbiežāk cilvēks, kurš izdeg, pats to līdz galam neapzinās - līdz brīdim, kad ir jau par vēlu. Viņš ir tik ļoti iestidzis savā amoka skrējienā, ka šī nenormālība šķiet diezgan normāla. Jā, ir grūti. Bet - kam tagad ir viegli? Tāds parasti skan spriedums. Bet tici vai ne - ne tikai zirgu, arī sevi var nodzīt līdz nāvei. Japānā pat eksistē termins karoshi, ko var tulkot kā nāve pārstrādājoties. Tu to gribi?
Novērots, ka izdegšana biežāk ir raksturīga tādu profesiju pārstāvjiem, kas palīdz citiem, - ārstiem, medicīnas māsām, policistiem, sociālajiem darbiniekiem, žurnālistiem… Tiem, kuru ikdiena ir cieši saistīta ar citiem cilvēkiem, līdz ar to ir nepieciešama krietna deva empātijas. Starp tiem, kas neiztur un izdeg, bieži vien ir arī radošās jomas pārstāvji. Šādi cilvēki mēdz būt perfekcionisti, viņi vēlas būt labākie, pirmie, un no tā izriet arī nepārtraukta sevis salīdzināšana ar citiem, bet rezultāts - mazvērtības izjūta, kompleksi, pesimisms… Reizēm rokas burtiski nolaižas...
Taču tā vietā, lai atļautos pauzi, viņi paņem pātagu un uzšauj, jo mērķis taču vēl nav sasniegts - kā tad apstāsies? Līdz ar to šādu cilvēku ikdiena ir nebeidzami smags darbs, multi-
virzienu darbošanās, neprognozējams režīms, ekstremāli darba apstākļi, regulāra saskarsme ar cilvēkiem, kuriem ir dažādas grūtības. Viņi vienmēr ir uz robežas, vienmēr ar pārāk augstu atbildības izjūtu. Un, lai cik tas izklausītos paradoksāli, lielākoties šie superdarbīgie cilvēki saņem neatbilstoši mazu atalgojumu. Bet tas viņu acīs tikai apstiprina pašu nevērtību - jā, es neesmu nekā vērta; jā, man jādara vairāk; jā, man jāsaņemas…
Absolūts elles loks. Un tad visbeidzot neizbēgami galvā rodas jautājums - kāda velna pēc es vispār šo visu daru? Kāda vispār tam visam ir jēga?
Pievērs uzmanību, ja: tu regulāri strādā vakaros, brīvdienās, bet jēdziens atvaļinājums tev šķiet mistērija; parādās regulāras galvas vai vēdera sāpes, miega traucējumi u. c.; nepārtraukti jūtams nogurums, samazinās darbaspējas; izlaužas dusmas, ironija, sarkasms un ciniskas replikas arī pret tuvākajiem; sāk gribēties alkoholu, cigareti vai kaut ko tādā garā.
Citi spēles noteikumi
Kā iegriezt šo karuseli pretējā virzienā? Sāc ar sevis apzināšanos. Būtiskie jautājumi, par kuriem jāaizdomājas - kas es esmu un ko es gribu? Kas patiešām man manā dzīvē ir svarīgākais? Kas ir manas vērtības? Ja mana dzīve būtu filma, kāds būtu tās sižets un kādu lomu es tajā spēlētu? Vai galveno? Vai vienmēr līgavas māsa, bet nekad līgava?
Nākamie soļi ir sakārtot prioritātes, iemācīties likt sevi pirmajā vietā, aizstāvēt robežas, pateikt nē - arī tuviniekiem, arī darbā. Iemācīties parūpēties par savu fizisko, emocionālo un mentālo veselību. Tad pamazām nāk atklāsme, kas man sagādā prieku un kādi ir mani ilgtermiņa mērķi. Iespējams, tikai tad līdz galam arī atveras atbilde, ko es īsti vēlos.
Bet varbūt šis ir brīdis, kad kļūst skaidrs - nepieciešams profesio-nāls atbalsts. Un tā vienmēr ir pareiza izvēle!
Pēc tam - lietu un faktu pieņemšana, kurus nav iespējams mainīt un ietekmēt, sava sociālā loka detokss jeb atbrīvošana no paziņām, kuri patiesībā nav draugi, bet lieki patērē tavus resursus, jaunu, kvalitatīvu sociālu un emocionālu kontaktu dibināšana, sava radošuma attīstīšana. Visbeidzot vēlams atlaist nepārtraukto sevis vērtēšanu un iemācīties nesalīdzināties ar citiem - tik vien kā ar sevi, ja joprojām ir palikusi vēlme kaut ko salīdzināt. Lai gan, ja cilvēks patiesi ir aizrāvies ar kādu procesu, viņš neko nevērtē un nesalīdzina, bet gan bauda. Tātad galvenais spēles noteikumu maiņas mērķis ir iemācīties baudīt šeit un tagad mirkli.
Pamēģini! Atrodi savu kustību plānu: dejo, ej uz pilatēm, jogu… Un dari to regulāri. Ēd kvalitatīvi un ar cieņu pret sevi. Pieskati savu miega higiēnu - ja pilnvērtīgi negulēsi, nelīdzēs nekas. Izvēlies, kas ir tavs - relaksācijas tehnikas vai autogēnais treniņš -, un praktizē to katru dienu. Ievies reizi nedēļā pirti vai pilnu ķermeņa masāžu. Sakārto savu dzīves un darba vidi sev ērtā un patīkamā veidā. Ja nepieciešama profesionāla palīdzība, vērsies pēc tās. Nepaliec viena, atrodi cilvēkus, kas priecājas tevi satikt.
Pateikt paldies
Mūs visus jau kopš bērnības māca pateikt paldies. Un tas ir pareizi, jo šis burvju vārdiņš palīdz integrēties sabiedrībā, tikt pieņemtiem, reizēm vieglāk sasniegt to, kas mums nepieciešams. Bet interesanti ir tas, ka mums aizmirst iemācīt - lai cik reižu mēs ik dienu arī kādam pateiktu paldies, vismaz vienreiz mums
tas būtu jāpasaka arī sev. Ir diezgan skumji noskatīties, kā pieauguši, ārēji pašpietiekami cilvēki visu mūžu gaida, kamēr kāds viņus novērtēs, lai gan patiesībā šiem kādiem par viņu gaidām nav ne mazākās nojausmas. Un tātad tās nekad arī netiks piepildītas. Ja mēs kaut reizi dienā, bet vislabāk, saprotams, katru reizi pēc kāda veiksmīga darījuma, labas sarunas, veiksmīga pirkuma vai laba loma domās sev uzsistu uz pleca un pateiktu: “Bet tu gan esi malacis!” - mūsu acis mirdzētu, pleci iztaisnotos, elpot būtu vieglāk un pasaule mirklī kļūtu par daudz patīkamāku vietu. Nemaz nerunājot par to, ka vairs nebūtu tik lielas iekāres ne pēc jauna, sarkana Ferrari, vai septītā izmēra krūtīm, jo pazustu tas milzu izmisums, ka tu nepārtraukti centies, bet tevi tik un tā neviens neredz.
Cits būtisks jautājums ir godīgi pajautāt sev, vai es tiešām no citiem - saviem tuviniekiem un kolēģiem - pieprasu tieši to pašu, ko no sevis? Vai mums visiem ir līdzvērtīgi noteikumi? Bieži vien atbilde uz šo jautājumu ir šokējoša, un sākas attaisnojumi, tāds kā iekšējais dialogs - bet viņa ir jaunāka, mazāk izglītota, ne tik talantīga, ne tik čakla, bet es pati to varu. Tās visas ir atrunas, tas ir jāsaprot. Un jāparokas dziļāk - kas tad par emocijām tur sēž pašā apakšā un neļauj tev sabalansēt režīmu.
Uz paldies tēmu attiecas arī visi mūsu kaitīgie ieradumi, kad ar kūciņu, cigareti vai vīna pudeli sevi mierinām tā vietā, lai pieprasītu korektu attieksmi vai atalgojumu. Šeit arī aktualizējama tēma par laiku sev un jautājums - kad es pēdējo reizi biju pie ginekologa, kad pie zobārsta? Kad apmeklēju kosmetologu? Vai es reizi pusgadā veicu analīzes? Un vispār - kā ir ar regulārām medicīniskām un citām pārbaudēm? Vai savas veselības labā esmu izdarījusi visu? Vai arī mans (un visi sētas arīdzan) kaķis ir aprūpēts labāk par mani? Ir, par ko aizdomāties. Un salikt visu pa plauktiņiem.
Vēl vērts aizdomāties par mūsdienu perfektā cilvēka tendenci, kas sliecas būs veiksmīgs visās jomās - gan mājās, gan darbā, gan labi nopelnīt, gan labi izskatīties, gan arī instagramā ielikt skaisti izcepta pīrāga bildi. Tieši sociālie tīkli kultivē šo visu varošā supercilvēka tēlu. Bet patiesībā mēs taču visi ļoti labi zinām - tas ir tikai un vienīgi tēls. Tad kāpēc joprojām uz to uzķeramies? Nemaz nerunājot par to, ka nepamatotas gaidas un nepiepildāmas cerības vienmēr patērē ievērojamus enerģijas resursus, laupot prieku un radot neapmierinātību. Daudz svarīgāks ir reāls, dzīvs, vesels un priecīgs cilvēks, pat ja viņš ir realizējies tikai vienā jomā.
Praktizē! Vairākas reizes dienā sev izvērtē - kā jūtas tavs ķermenis? Vai tev ir ērti, vai esi paēdusi, padzērusies, bijusi uz tualeti, vai jūties ērti šajā apģērbā un apavos? Vai izjūti visas sava ķermeņa daļas? Vai mana organisma pamatvajadzības ir nodrošinātas? Piefiksē atbildes uz šiem jautājumiem un nodrošini ķermenim to, kas tam nepieciešams. Ideālajā variantā paņem pauzi, izkusties, izstaipies izvingrini ķermeni, parūpējies par to - ķermenis parādā nepaliks.
Piepildīt resursus
Kad ir sadzirdēts ķermenis, sakār-totas prioritātes, iepriekš saspringtajā laika ritumā atradusies pauze (un nav iestājies pasaules gals), beidzot vari pajautāt sev - kas man ir vissvarīgākais? Šobrīd. Vai ir kaut kas tāds, ko es tiešām ļoti vēlos, iespējams, pat esmu aizmirsusi, ka vēlos, vai arī tam jau sen esmu atmetusi ar roku? Jo tikai cilvēks pats zina atbildi uz šo jautājumu. Nevajag nekam atmest ar roku, vismazāk jau tam, ko vēlas sirds un dvēsele. Vienmēr vērts uzdrošināties ļauties. Vislabāk pamēģināt, esot sasaistē ar dabu. Pastaigā, baudot šeit un tagad, jūtot, kā smaržo pavasara gaiss, ieklausoties, kā šņāc koku galotnes vai jūra, ļaujot saulei un liegam vējam glāstīt ādu… Nekur nesteidzoties, neko no sevis nepieprasot, nekur sevi nedzenot, ne par ko īsti nedomājot, vienkārši izbaudot esamības brīdi. Un atbilde atnāks.
Jo tieši tāpat, kā mēs paši sevi ieslogām, varam sevi arī atbrīvot. Metode ir vienkārša - pauze, atelpa un elastība dzīves un darba grafikā. Uzdāvināt sev brīvību! Kad vēl, ja ne tagad?
Ņem vērā! E vitamīns uzlabo smadzeņu darbību, savukārt B grupas vitamīni stiprina nervu šūnas, novēršot depresīvu noskaņojumu un hronisku stresu. Uzkodām noderēs svaigi augļi, dārzeņi un rieksti. Pētījumi liecina, ka, sportojot trīs reizes nedēļā, stress samazinās līdz pat 34 procentiem. Zaļie telpaugi attīra un bagātina gaisu ar skābekli, pozitīvi ietekmējot cilvēka labsajūtu. Ielaid dabu telpās! Migrēna, sāpes mugurā, muskuļu saspringums… Uzlabo darba un dzīves vides ergonomiku! Ar atbilstošu apgaismojumu un telpvidi var uzlabot ne vien veselības stāvokli, bet arī emocionālo dzīves kvalitāti. Kvalitatīva informācija, informācijas detokss, mūsdienu tehnoloģijas - tas viss spēlē ļoti būtisku lomu, ietekmējot emocionālo, psiholoģisko un mentālo veselību.