Katrā pasakā tāpat kā dzīvē ir pagrieziena brīdis, kurā, ja varone vai varonis rīkotos citādi, arī sižets izvērstos pavisam atšķirīgi. Aplūkojam mums visiem zināmus sižetus.
Pelnrušķīte. Par sprinta un patiesības lietderību
Ja vien princis pelnrušķīti būtu panācis brīdī, kad pulkstenis sāka sist divpadsmit… Mirklī visi stāstā iesaistītie izvairītos no problēmu gūzmas! Visas tās nesaprašanās, ar kurām dzīvē saskārās gan princis Harijs, apprecot Meganu Mārklu, gan viņa tēvs princis Čarlzs, izvēloties jauko, bet emocionāli nestabilo Diānu… Ne viena, ne otra tā arī nevarēja pieņemt, ka dzīvot pilī ir atbildīgs darbs, nevis privilēģija. Abas nepārtraukti šokēja kalpotājus ar savām prasībām, mēģinot ar viņiem sadraudzēties, bet pret jaunajiem radiem izturoties tā, it kā tie viņām būtu kaut ko parādā. Un visus tracināja ar savām ambīcijām un tēriņiem.
Iedomājieties balli! Princis vada Pelnrušķīti dejā, abi flirtē. Tad pulkstenis sāk sist pusnakti. Pelnrušķīte spēji izraujas no prinča rokām un skrien uz izeju. Princis metas viņai pakaļ pa pils kāpnēm, lecot pāri diviem pakāpieniem, līdz beidzot notver meiteni aiz elkoņa, bet viņas skaistais tērps mirklī pārvēršas skrandās. Jā, viņa joprojām ir skaista meitene, bet statuss ir izkūpējis gaisā. Domājat, princis būs ļoti vīlies? Diez vai. Šādā situācijā jauns, aizrautīgs vīrietis bieži uzvedas ar vētrainu kaisli - meitene joprojām pieejama! Bet pieejamība uzbudina, lai ko arī teiktu tētis, mamma vai vecmāmiņa. Ja Pelnrušķīte nav princese, viņa nav jāprec, bet mīlas augli tik un tā var noraut, ja tas kairina. Tā kā viņš meiteni nav pazaudējis, nav arī nekādas panikas, nav lieka adrenalīna, nav nekas un neviens jāmeklē pa visu pilsētu, princis joprojām spēj domāt ar vēsu prātu. Un arī šajā scenārijā Pelnrušķīte kļūst par viņa mīļoto. Vai, precīzāk sakot, mīļāko. Viņa priecājas - gan gods, gan laime, gan ienākumi. Pusmāsas ir zaļas no skaudības - Pelnrušķīte vizinās zelta karietē, valkā brokātu un samtu. Visiem skaidrs - ja viņa labi uzvedīsies,
tad pēc tam, kad princim apniks un viņš sev atradīs īstu princesi.Pelnrušķītei tiks piemeklēts labs vīrs. Bet, ja viņa paliks grūta un dzemdēs bērnus, arī viss būs kārtībā - bērni skaitīsies it kā no vīra, bet nākamais karalis viņiem būs krusttēvs.
Protams, pastāv arī pavisam neliela iespēja, 1 % no 100, ka princis tiešām pieķersies Pelnrušķītei no visas sirds un tad, daudzus gadus vēlāk, kad viņa apgūs galma dzīves etiķeti un pierādīs, ka ir gatava karalienes lomai, viņu apprecēs.
Dusošā skaistule. Par izstumšanas nelietderīgumu
Ja vien bruņinieks, kas jāja garām pamestajai pilij, būtu izlauzies cauri aizaugušajam mežam un, ieraugot aizmigušo skaistuli, sasparojies… Būsim reāli - ar skūpstu nekas tur nebūtu beidzies. Jo viņš ir stūrgalvīgs un ziņkārīgs, pilns jauneklīgas kaisles. Jebkurš noslēpums viņam ir izaicinājums, kur nu vēl kaut kāda neizpētīta pils viņa paša valstī. Aizmigusi skaistule šķiet loģiska balva, kura tā vien prasās tikt noplūkta. Jā, viņa pamostas no skūpsta, bet joprojām izliekas guļam, līdz notiek Viss. Un tikai tad meitene atver acis.
Viņi pavada dažas neaizmirstamas naktis, bet tad bruņiniekam jādodas tālāk, jo mājās viņu gaida līgava. Lai viss neizskatītos tik slikti, viņš skaistulei atstāj gredzenu kā zīmi - es atgriezīšos. Ir tāds vīriešu uzvedības tips - nekad līdz galam nepazūd, laiku pa laikam uzpeld un tad atkal izgaist tālēs zilajās.
Deviņus mēnešus vēlāk piedzimst mazulis. Tā viņi dzīvo - bruņinieks ierodas svētkos un zvēr skaistulei, ka viņa ir īstā dzīves mīla, bet tā otra tikai garlaicīgs pienākums. Periodos, kad vīrietis ilgstoši nerādās, sieviete iegrimst miegā, bet dēls tikmēr aug savā nodabā. Tā pamazām viņas dzīve paiet - pa pusei nomodā, pa pusei sapnī, jo miegs labi darbojas kā problēmu izstumšanas veids. Negribi kaut ko redzēt - aizver acis un paguli. Arī tad, kad mēs izvēlamies dzīvot savās fantāzijās, tas ir kā dzīvot sapņu pasaulē. Jā, situācija skaistuli neapmierina, bet viņa reāli neko nedara, lai to mainītu. Viņas iedomātajā ideālajā pasaulē bruņiniekam nav citas sievas un bērnu, viņš ir tikai devies ceļojumā vai uz brītiņu izgājis. Vienīgais, kas traucē baudīt idilli, - bērns, kurš aug nepieklājīgi ātri.
Mūsu vidū ir daudz sieviešu, kas atkārto dusošās skaistules likteni. Un tad nožēlo un sūdzas, ka ticējušas vīrieša mīlestībai, cerējušas - tūlīt, tūlīt viņš sapratīs, atgriezīsies, paliks, rīkosies pareizi, izvēlēsies viņu… Bet realitātē tā arī noguļ dzīves labākos gadus. Dažas pat pamanās priecāties - labi, ka tā, ka vismaz kāds ielauzās manā aizaugušajā pilī, man vismaz ir bērns, citādi es tā arī būtu viena nodzīvojusi visu dzīvi. Tomēr - vai ar to pietiek?
Būtība slēpjas tajā, ka visas guļošās skaistules savas pasivitātes dēļ un arī tāpēc, ka izvēlas neredzēt problēmas, nenosaukt lietas īstajos vārdos, necīnīties par sevi, savām tiesībām, savu mīlestību, galu galā tiek tam, kas pirmais trāpās ceļā, nevis vīrietim, kurš patiešām būtu viņu Īstais.
Skaistule un briesmonis. Par to, ka tavs mīļotais ir mīlestības cienīgs
Un ja nu briesmonis tā arī paliktu briesmīgs, nevis pārvērstos par skaistu princi? Ja tā notiktu, skaidrs, ka patiesībā skaistule neģībtu un prom neskrietu. Viņa joprojām būtu laimīga. Meitene jau no paša sākuma skaidri zināja, ka iet par sievu pie briesmoņa, nevis prinča. Tā nu viņa dzīvo kopā ar savu izvēlēto, pieņem viņa uzmanību, mīlestību un rūpes. Viena nelaime - briesmonis pats slēpjas no viņas, raizējoties, ka ar savu šausmīgo izskatu nobiedēs un atgrūdīs. Līdz ar to nav nekādas tuvības. Nav nekādu kāzu. Nekāda seksa. Bet skaidri zināms - briesmonis mīl meiteni tik ļoti, ka, palicis bez viņas, neizturētu ne nedēļu. Skaistule, ieraugot briesmoņa ciešanas, apskauj viņu, apmīļo, un re - viņi dzīvo kopā ilgi un laimīgi. Kāpēc ilgi un laimīgi? Tāpēc, ka meitene skaidri saprot - viņa ir apprecējusi briesmoni, ne princi. Viņai nav nekādu ilūziju. Tātad nebūs arī vilšanās.
Galu galā mēs bieži vien apprecamies ar brīnumainiem personāžiem, kas reti kad izrādās prinči. Ja tas ir skaidrs jau attiecību sākumā, tad viss tiešām var izvērsties ilgi un laimīgi. Jo, godīgi sakot, satiekot kādu, kas uzvedas kā princis vairākas dienas pēc kārtas, ir nevis jāsāk no prieka zvanīt kāzu zvanus, bet aizdomāties. Ja nu tavā ceļā ir trāpījies psihopāts vai laulību afērists? Tā ka reizēm pazīstams briesmonis ir daudz drošāk par nopulētu, mākslīgu princi.
Sniega karaliene. Par to, ka cīņā par mīlu uzvarētāju nav
Ja nu kaja sirdī ledus lauska neizkustu un viņš tā arī paliktu kopā ar sniega karalieni? Gerda būtu nelaimīga visu mūžu, bet Kajs lielākoties būtu laimīgs, kaut arī tas šķistu netaisnīgi. Jā, maģiskā spoguļa lauska Kaju pārvērta par Narcisu, atverot viņā filozofisku personību, kas tiecas pēc estētiskas pilnības. Ar jauniem vīriešiem bieži tā mēdz notikt, kad viņi izkāpj no bērna vecuma, bet vēl neko īsti nav sapratuši no dzīves. Un ko tādam viszinim var piedāvāt Gerda? Divas rožu kastes? Bet Sniega karaliene? Visu pasauli! Protams, karaliene uzvar. Jā, viņa nespēj dot viņam emocionālu siltumu, bet to kompensēs izsmalcināta kaisle un prāta spēles. No tādām sievietēm kā Sniega karaliene nav iespējams novērst skatu un prātu, pat ja dzīvot ar viņām šķiet neiespējami grūti. Jā, Kajam pietrūks Gerdas laipnības un sirds siltuma, bet, kamēr viņa sirdī valda ledus lauska, karalienes priekšā tas viss vienkārši nobāl.
Kaja atstumtā, skumju pārņemtā Gerda atgrieztos savā dzimtajā pilsētiņā. Pēc kāda laika apprecētos, jo viņa nevar dzīvot viena, viņai ir par kādu jārūpējas. Tāpēc viņai būtu vīrs, bērni. Bet sirdī joprojām būtu Kajs. Un apzināti vai ne Gerda savam vīram riebtu par to, ka viņā nav nekā no viņas pirmās mīlestības tēla. Bet vīrs sāktu dzert. Un visi apkārt runātu: “Svēta sieviete tā Gerda, bet ar vīru gan viņai nav paveicies - dzērājs…”
Reiz garāmbraucot Kajs piestātu dzimtajās ārēs. Viņi nejauši satiktos, varbūt pat Gerda aizvilinātu viņu paskatīties uz rozi, kuru visus šos gadus būtu rūpīgi lolojusi kā piemiņu. Bet Kajs nodomātu - cik zemi griesti namā, cik te, šajā pilsētā, viss ir garlaicīgi un šauri, un roze vispār bez smaržas... To, kurš pieskāries lielumam, redzējis pasaules mērogu, vairs neatgriezt bērnības klusajā mājoklī. Un šajā brīdī Kajs atkal aiziet no Gerdas, tagad jau uz visiem laikiem, absolūti pārliecināts, ka izdarījis pareizo izvēli. Bet Gerda atgriežas pie dzērāja vīra un bērniem. Pie sasistas siles. Vai viņa spēs atrast sevī spēku izravēt Kaju no sirds un beidzot pieaugt? Sākt dzīvot?
Andersens savai pasakai uzrakstīja labas beigas, bet reālajā dzīvē tā notiek reti. Ne vienmēr ir vērts ķert aiz astes prom lidojošu pirmo mīlestību un cīnīties par to, ziedojot sevi, kā to darīja Gerda. Vai gadiem pacietīgi gaidīt kā Solveiga Pēru Gintu Ibsena lugā. Dzīvē iespēja, ka mīļotais atgriezīsies, ir minimāla, bet tas, ka labākie gadi būs pagājuši - fakts. Ja nu tomēr pareizi šķiet kādu gaidīt, tad vismaz aktīvi dzīvojot savu dzīvi, nesnaužot, neguļot, bet gan piepildot to ar krāsām, mērķiem, idejām, darbībām - visu, kas ir interesants un aizraujošs. Un ja šajā ceļā blakus soļos kāds cits vīrietis, nevis tas, kurš šķita vienīgais un pareizais, kāpēc gan nedot viņam iespēju?