Izrādās, ka pagātne var nebūt nemainīga. Atmiņas var pārrakstīt - neveiksmi pārvērst uzvarā, bezizejā atrast izeju. Te darbojas tauriņa spārnu efekts - izmainot smacējošas atmiņas, mainās emociju ķēdīte tagadnē. Par savu pieredzi stāsta regresologs Jurijs Starčenko.
Enerģētiskā ķirurģija
Tas ir darbs ar traumatiskām atmiņām, ar pieredzi, kas reiz ir aizsākusi pašreizējo problēmu ķēdi. Regresologs savu klientu iegremdē pagātnē un atrod tajā sāpīgo posmu - notikumu, kas ir neveiksmes cēlonis. Tad tiek pārrakstītas atmiņas - no jauna izdzīvota pieredze, bet jau ar citu scenāriju, līdz ar to senās atmiņas zaudē enerģiju un izbalē. Sāpes aiziet, traumas tiek sadziedētas, esošā situācija tiek atrisināta.
Jaunajam scenārijam jābūt ekoloģiskam - pārrakstot pagātni, jārīkojas ar mīlestību pret apkārtējiem.
Pirmais stāsts: akceptēt vai mainīties
Tas notika pirms piecpadsmit gadiem, kad es tikko sāku regresijas praksi. Ieradās jauns, simpātisks indietis, kurš studēja vienā no mūsu augstskolām, un jau no sliekšņa paziņoja: “Esmu sieviete!” Es viņam atbildēju: “Okei. Mums Rīgā ir klubi gejiem, varbūt labāk dodieties turp?” Bet viņš: “Jūs nesaprotat, tur vīrieši satiekas ar vīriešiem, bet es neesmu vīrietis, kurš mīl vīriešus, esmu sieviete vīrieša ķermenī. Palīdziet man! Paskaidrojiet, no kurienes manī ir šī sajūta!” Tad es ierosināju veikt regresīvās terapijas sesiju, lai ieskatītos viņa iepriekšējos iemiesojumos. Viņš piekrita.
Puisis apgūlās uz grīdas tā saucamajā līķa pozā - uz muguras, rokas izstiepis un iespējami atslābinājies, rokas 15 -20 cm attālumā no ķermeņa ar plaukstām uz augšu, galva uz grīdas bez spilvena. Viņš nemirkšķināja, nerija siekalas, centās nekustēties. Noturēt šo pozu ir grūti - cilvēks vai nu aizmieg, vai pagriežas uz labo vai uz kreiso sānu, jo ik pēc minūtēm četrdesmit mainās elpošanas veids un kanāls. Kad mēs ieelpojam caur kreiso nāsi, tiek aktivizētas emocijas, iztēle; šajā stāvoklī var rakstīt grāmatu vai zīmēt. Kad ieelpojam caur labo, darbojas loģika, mums ir vieglāk veikt aprēķinus, plānot, vadīt mašīnu, arī diskutēt, strīdēties un cīnīties. Ja ilgi guļ uz muguras un elpo ar abām nāsīm, atveras trešais - centrālais kanāls, tiek stimulēta atmiņa, paceļas zemapziņas dziļumi - tie, kur piedzimst sapņi un glabājas informācija par iepriekšējiem iemiesojumiem. Tāpēc šī poza ir ideāli piemērota regresīvajam transam.
Kad puisis iegāja transā, es jautāju, ko viņš jūt. “Es krītu ūdenī, upē, ar muguru uz leju, man ir auksti, trūkst gaisa, man ir sievišķīgs ķermenis, domāju - es mirstu.”
Es viņu aizvedu tālāk atpakaļ pagātnē, un viņš pastāstīja, ka redz sevi kā jaunu sievieti, kas dzīvo kādā Indijas ciemā. Regresijas laikā dvēsele var novērot pagātnes notikumus it kā no malas. Šī jaunā sieviete ir nesen precējusies, bērnu vēl nav. Mīļotais vīrs strādā plantācijā, atklāj kaut kādu krāpšanas afēru, tiek nogalināts kā bīstams liecinieku, bet sieviete izmisumā metas upē no klints. Tātad viņa nebija izdzīvojusi savu sievietes dzīvi. Nākamajā dvēseļu iemiesojumā bija paredzēts risināt vīrieša uzdevumus, tādēļ tika saņemts vīrieša ķermenis, bet apziņa joprojām ir palikusi sievietes. Tā arī ir visu šā jaunā indiešu vīrieša tagadnes identitātes problēmu sakne.
Es izvedu jauno cilvēku no regresijas. Viņa gadījumā nebija iespējams izmantot atmiņu pārrakstīšanas tehniku - viņa stāstā varone pati apzināti pārtrauca savu dzīvi. To nevar pārrakstīt, var tikai apzināties un pieņemt.
Regresoloģijair metode, kas ļauj izvest cilvēku cauri viņa pagātnei, ieskaitot arī iepriekšējos iemiesojumus, lai atrastu iemeslu tam, kas viņu satrauc tagadnē. Šī metode palīdz iespējami saudzējošā veidā tikt galā ar traucēkli.
Viņš teica, ka visu sapratis, un apvaicājās, kā viņam rīkoties. Es atbildēju: “Var sakrāt naudu un veikt dzimuma maiņas operāciju, pielāgojot savu ķermeni sievietes apziņai. Bet var pieņemt savu vīrieša ķermeni, attīstīt vīrieša īpašības un dzīvot tajā, kas dots - vienā vai citā kvalitātē. Noteikti ir arī citi varianti, bet jums pašam jāpieņem lēmums.” Pēc pāris gadiem ieraudzīju viņu jauniešu kompānijā pie kādas kafejnīcas - kā vīrieti. Viņš sasveicinājās, pastāstīja, ka pabeidzis mācības, atradis labu darbu Rīgā. “Esmu laimīgs,” viņš pateica un atgriezās pie draugiem.
Otrais stāsts: izlaidums
Ne vienmēr ir jāienirst dziļi pagātnē, reizēm problēma slēpjas tepat netālu, šajā dzīvē, ne citās. Pie manis uz vizīti pieteicās gadus 35 gadus vecs vīrietis, biznesmenis, gribēja uzzināt, kāpēc viņam nekādi nesokas naudas lietas. “Līdz noteiktam līmenim viss attīstās labi, bet pēc tam pēkšņi darījumi sabrūk. Un es to visu vēroju tādā kā apātijā, no malas, ja reaģēju, tad vienmēr ar novēlošanos un ar lieliem zaudējumiem. Pie biznesa esmu ķēries jau trešo reizi, bet jau raizējos par to, ka atkārtosies iepriekšējais scenārijs…”
Mēs sākām regresijas seansu. Tā laikā ir svarīgi sekot līdzi pacienta izjūtām, izjautāt, jo tieši tās nepatīkamās emocijas kā tāds zip fails nesīs sevī informāciju par to notikumu, kas jāatklāj un jākoriģē. Tā vienmēr ir milzīga enerģētika, un to jūt ne tikai tas, kurš ir iegrimis pagātnē, bet arī tas, kurš vada seansu.
“Ko jūs jūtat?”
“Man ir smaga sirds. Uz tās ir akmens. Smags. Sirds sāp.”
“Kur jūs esat?”
“Mūsu skolas izlaidums… Zāle, orķestris, dejas… Kāpēc es to visu redzu?”
Mēs atvērām akmeni uz sirds, un, lūk, ko tur atradām. Mans pacients bija skolas zvaigzne - gudrs, sportisks, teicamnieks, sabiedrības dvēsele. Visi gribēja būt kopā ar viņu, smējās par viņa jokiem. Arī izlaidumā viņš bija savā elementā. Un tad ieraudzīja meiteni no paralēlklases dīvainā kleitā ar zivs astes šleifi un skaļi un muļķīgi pasmējās, ka ar tādu nu gan neviens nedejos. Visi pievērsa meitenei uzmanību, izsmēja, bet meitene pakrita. Izrādījās, viņai ir slima sirds. Tika izsaukta ātrā palīdzība, meiteni aizveda uz slimnīcu. Un visi, kas puisi pirms pusstundas bija apbrīnojuši, tagad viņu nosodīja. Izlaidums beidzās pusratā. Viņš devās mājās pārbijies, vainīgs un apjucis. Pēc tam katra potenciālā veiksme, katrs panākums viņam saistījās ar katastrofu, izraisīja vainas un kauna izjūtu. Un viņš neapzināti provocēja neveiksmi, tā pats sevi sodot.
Es jautāju, kāpēc viņš smējās par meiteni. Vīrietis atbildēja, ka par to neesot domājis, vienkārši centies būt asprātīgs.
“Es ļoti vēlētos, lai viss būtu citādi.”
“Noņemsim akmeni no dvēseles un pārrakstīsim pagātni.”
“Bet kā?”
“Izdomājiet citu scenāriju šim izlaiduma vakaram.”
Es piedāvāju viņam izmantot mīlestību, labu humoru, pozitīvu viltību, jo tur, kur nav mīlestības un smaida, tur nav arī Dieva. Trīs reizes viņš prātā mēģināja pārrakstīt situāciju, ceturtajā reizē izsaucās:
“Es zinu!” Un man no viņa vārdiem skudriņas pār ķermeni pārskrēja, es sapratu - izeja atrasta. Un tā arī bija. Lūk, viņa jaunais stāsts:
“Es uzkāpju uz skatuves, paņemu mikrofonu no dziedātājas un saku: “Šo deju es veltu visekstravagantākajai meitenei šovakar - meitenei-nārai! Deja tikai diviem!” Atdodu mikrofonu, nolecu no skatuves un uzaicinu to meiteni. Es zinu, ka lieliski izskatos, visas meitenes skatās uz mums un apskauž manu partneri, viņa kļūst par vakara karalieni, bet puiši, mani draugi, ir sajūsmināti un satriekti par manu nekaunību.”
«Pagātnes notikums ir reāls, ja tas atsaucas cilvēka ķermenī. Fantoma sāpes, skudriņas, karstums, aukstums, dedzināšana, drebuļi, akmens uz sirds, dvēsele papēžos… Visas šīs sajūtas liecina par to, ka jūsu atmiņas ir izvēlētas pareizi un ir būtiskas kā liktenīga pagrieziena punkts.»
Tā viņš nomainīja vecās atmiņas pret jaunām, pārstāja tērēt savu tagadnes enerģiju pagātnes vainas apziņas nomākšanai, sajutās kā varonis, aplaimoja meiteni, ignorēja klasesbiedru izsmieklu un beidzot ieguva drosmi. Un veiksmīgi pārvarēja bīstamo biznesa posmu.
Ļoti svarīgs aspekts - arī pārrak-stot scenāriju, viņš neko nespēlēja, netēloja eņģeli, bet uzvedās atbilstoši savai personībai. Tikai tagad viņa izturēšanās bija nevis dzīvnieciski instinktīva, bet gan cilvēciska, un tas mainīja visu.
Trešais stāsts: ņem vieglāku zobenu
Parasti savās dzīvēs mēs tiekamies ar vienām un tām pašām radniecīgām dvēselēm, jo mūs vieno kopīgi uzdevumi. Mēs mainām lomas, atraisām vai sasaistām karmiskos mezglus un kopā pārejam uz jauniem posmiem.
Jauna sieviete atnāca pie manis saistībā ar ilgstošu konfliktu ar māti, kura gadiem kritizēja visu, lai ko meita darītu, iejaucās viņas dzīvē, apgrūtināja attiecības ar vīru. Viņa neticēja, ka regresija iedarbosies, bet uzskatīja, ka nav ko zaudēt - tad kādēļ gan nepamēģināt šo metodi?
“Ko jūs jūtat?”
“Roka ļoti sāp plaukstas locītavā. Es turu.”
“Ko jūs turat rokā?”
“Zobenu. Tas ir ļoti, ļoti smags. Man ir ļoti grūti noturēt. ”
“Kas notiek?”
“Ienaidnieki uzbrūk, es atkaujos, aiz muguras - mans draugs, cīņubiedrs. Man vairs nav spēka, man izkrīt zobens, un pār manu plecu ienaidnieks uzbrūk manam draugam, kurš pagriežas, ar pārmetumu paskatās uz mani, saka: “Es taču tev piedāvāju...” - un nokrīt bez dzīvības. Es paņemu viņa vieglo zobenu, atsitu ienaidnieku, piesteidzas palīgi. Pēc pusgada es apprecēšos ar drauga līgavu. Mēs abi viņu mīlējām, mēs abi kopā atcerēsimies, es zinu, viņš to gribētu.”
Meitene apzinās, ka mirušais draugs ir viņas māte. Un pavisam negaidīti - viņas vīrs bija tā pati bijusī līgava no pagātnes iemiesojuma. Viņai jānomaina vecās atmiņas pret jaunām, kur draugs paliek dzīvs. Meitene cenšas uzvarēt cīņā, bet katru reizi tiek nogalināta pati, kas mums nav pieņemami. Es viņu aizvedu tālāk, dziļāk pagātnē, un pēkšņi viņa saka:
“Nakts pirms kaujas. Draugs sniedz man savu zobenu un saka: “Ņem šo zobenu, tas ir vieglāks!”
Bet es gribu parādīt, ka esmu stipra, spēcīga, un atsakos. Un paņemu otru, to, kas ir smagāks.
Lūk, ko draugs pieminēja pirms nāves. Un, lūk, jaunā pagātnes scenārijā mana paciente izvēlējās pieņemt vieglo zobenu un turpināt cīņu, sagaidīt palīdzību un tad drauga kāzas.
Pēc regresa seansa jaunā sieviete bija satriekta par transa laikā piedzīvoto. Izrādījās, ka māte neapzināti atriebjas meitai par nepamatoto lepnumu, kas noveda pie viņas bojāejas iepriekšējā dzīvē. Pēc atmiņu aizstāšanas meitai pazuda nepatika pret māti, un tad izrādījās, ka mammas padomi nav tik ļauni, daži pat ir noderīgi. Attiecības ģimenē ir sakārtojušās, un tagad mana paciente gaida bērnu. Kad sasprindzinājums bija zudis, uzlabojās arī attiecības ar vīru. Par šādu pagriezienu mēs nedomājām - bakusefekts bija lielisks.
Ceturtais stāsts: kādēļ mēs visu aizmirstam
Vēl viens interesants gadījums. Sieviete, 45 gadus veca, skaista, kopta, bet skumja, sūdzas par galvassāpēm un problēmām ar atmiņu. Viņa regulāri aizmirst visu - draugu adreses, paziņu vārdus, lietas ķīmiskajā tīrītavā, neatceras, kur novietojusi mašīnas atslēgas, bet zobu pastas tūbiņu reiz atrada zābakā. Vispirms tabletes palīdzēja, bet tagad ir vēl sliktāk. Dzīvo viena, nav partnera, tēvs nomira pirms gada.
Regresijas seansa laikā viņa sūdzējās par sāpēm galvas kreisajā pusē, deniņu rajonā. Es lūdzu aprakstīt, pēc kā izskatās šīs sāpes. “Pēc melnas, rotējošas piltuves. Tā mani ievelk, man ir bail tajā iekrist!” Bailēm bija jāpārkāpj pāri, jo piltuves dziļumā slēpās tas fails, kurā glabājās ļoti svarīgas atmiņas par sievietes agrāko dzīvi. Tajā viņa ieraudzīja sevi cietuma kamerā. Viņai draud nāvessods - apsūdzēta par burvestībām. Pārtiku viņai atnes apsargs, jauns kareivis, viņš skatās uz viņu ar mīlestības pilnām acīm, un viņa to ievēro.
“Es viņu ienīstu.”
“Kuru?”
“Sargu. Manuprāt, es viņam patīku, viņš mani žēlo, bet viņa žēlums nav nekā vērts, viņš ir vājš, viņš mani nepaglābs no nāves. Tieši otrādi - viņš palīdzēja mani notvert.
“Vai sāp galva?”
“Nē, pārstāja.”
“Kas viņš ir šajā dzīvē?”
“Mans tēvs. Es viņu arī ļoti ienī-du. Tas ir briesmīgi, es zinu, bet vienalga. Viņš mani mīlēja, bet nekad to neizrādīja. Es ar viņu dzīvoju kā cietumā.”
“Sargs jūsos ir iemīlējies. Ko jūs varētu darīt, lai panāktu viņa pa-
līdzību?”
“Viņš ir vājš, niecība.”
“Bet pie viņa ir atslēga uz brīvību.”
“Man riebjas pat runāt ar viņu!”
“Varbūt pamēģiniet?”
“Jūs taču negribat teikt, ka man... Nē, es to nedarīšu! Lai viņš no sāku-ma mani izlaiž, lai pierāda, un tad, ja es sagribēšu…”
“Jums nekas nav jāgrib. Jums vairs pat nesāp galva. Mainiet situāciju, un atmiņa tiks atjaunota.”
“Viņš ir tik nožēlojams…”
“Viņš ir tāds pats kā jūs. Viņš ir
cietumā. Jūs viņam esat ragana un skaistule - brīvības iemiesojums.”
“Viņš katru vakaru iet mājās. Viņam nedraud sadedzināšana uz sārta.”
“Ja viņš palīdzēs jums bēgt, viņu pakārs. Jūs varat atstāt cietumu tikai kopā.”
Tas bija sarežģīts gadījums, bija vajadzīgi vairāki seansi, kamēr ieslodzītā bija gatava atbildēt uz apsarga jūtām, un tad viņi kopā atstāja cietumu. Es pārbaudīju jaunā scenārija ekoloģiskumu un pārlūkoju pāra nākotni - mēs neko nevienam neesam nodarījuši, tieši pretēji, viņi ir kļuvuši par vīru un sievu. Savās atmiņās viņa pārvērta cietumsargu par kvēlu mīlnieku, bet dzīvē pārstāja ieslēgt atmiņas par neizdevušos un nenozīmīgo tēvu un arī savu vainas apziņu par šo nepamatoto naidu. Viņa bija atļāvusi sev visu aptvert, un problēmas ar atmiņu pazuda burtiski uzreiz. Bet galvassāpes, jāatzīst, pavisam pārgāja tikai pēc gada, kad šīs sievietes dzīvē parādījās reāls mīļotais vīrietis.