Tolaik, kad Dzintarus vēl sauca par Edinburgu, šajā vietā uzbūvēta pirmā teātra skatuve, kas vēlāk pārtapa par kūrmāju ar koncertdārzu un estrādi. Tādējādi koncertu dzīve te risinājusies jau no 19. gadsimta beigām. Taču tikai 1936. gadā Dzintari tika pie savas slēgtās vasaras koncertzāles, kas kļuva par vienu no ievērojamākajām un romantiskākajām Jūrmalas celtnēm. Aleksandra Augusta Ringolda Birzenieka un Viktora Mellenberga projektētā slēgtā koncertzāle - izsmalcinātā un latviskā koka būve ar nacionāli romantiskas ievirzes art deco dekoriem un Anša Cīruļa sienu gleznojumiem - ir īstena piejūras pilsētas arhitektūras pērle: Dzintaru koncertu nams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un iekļauts arī Latvijas kultūras kanonā. 1960. gadā koncertzāle ieguva Modra Ģelža projektēto piebūvi - atvērto estrādi, vēlāk koncertdārzam pievienojās ieejas daļa ar kasēm. Kad mūsdienu aktīvā koncertdzīve pierādīja, ka koncertzāles darbības laiks sezonāli ir gaužām īss, turklāt ēka prasījās pēc atjaunošanas, Jūrmalas pašvaldībai dzima ideja veikt pamatīgu zāles rekonstrukciju, padarot to izmantojamu arī ziemā. 2008. gada vasarā pilsētas pašvaldība izsludināja metu projektu konkursu par Dzintaru koncertzāles restaurāciju un rekonstrukciju, kurā uzvarēja «Arhitektu birojs Jaunromāns un Ābele» ar darbu «Pergola».
![]()
Projekts paredzēja 1936. gadā celtās koncertzāles restaurāciju-rekonstrukciju, lai nodrošinātu tās ekspluatāciju ziemas periodā, kā arī veiktu avārijas stāvoklī esošo konstrukciju nomaiņu. Arhitekta Modra Ģelža 1960. gadā celtajā un nesen rekonstruētajā vasaras koncertzālē nekādas izmaiņas netika plānotas.
Kā atzīst arhitekti Mārtiņš Jaunromāns un Māra Ābele, kuru birojs tolaik vēl bija samērā jauns, bet jau ar pieredzi, zīmīgi, ka Dzintaru koncertzālē vienmēr darbojušies gados jauni projektētāji, gan Birzeniekam, gan Ģelzim viņu projektu laikā bijis nedaudz pāri 30 gadiem: «Ir interesanti sajust savas kā jauna arhitekta ambīcijas salīdzinājumā ar iepriekšējiem autoriem, tas ir jautājums, kas visu laiku paliek fonā, īpaši tad, ja te vienmēr vēsturiski bijusi izcila koncertdzīves vieta. Kultūrvēsturiskā vērtība arī uzliek par pienākumu padomāt - tam, ko es daru, jābūt tikpat augstvērtīgam. Mēs nedrīkstējām būt pārāk ambiciozi, tajā pašā laikā bija jāstrādā tādā kvalitātē, kas būtu atbilstoša ēkai.»
Koncertzāle
Projekts neparedzēja būtiskas izmaiņas esošās teritorijas labiekārtojumā. Pazemes stāva izbūvei un esošās ēkas pamatu pastiprināšanai zemes darbi veikti, demontējot daļu esošā labiekārtojuma un atjaunojot to atbilstoši jaunajam labiekārtojuma projektam. Blakus esošajām vasaras biļešu kasēm izveidots stiklots jaunās ieejas un restorāna apjoms, kas caur pagrabstāvu savienots ar koncertzāles ēku.
![]()
Jūras pusē no ēkas veikta esošās garāžas rekonstrukcija, ierīkojot jaunu gāzes siltummezglu un skursteni virs garāžām esošās vasaras terases - blakus garāžām novietoti dzesēšanas agregāti, kas nodrošina koncertzāles telpu dzesēšanu vasaras sezonā. Blakus ēkas ziemeļu fasādei izveidotas četras virsgaismu konstrukcijas, kas nodrošina dienasgaismu jaunajās pazemes stāva grimētavās.
Galvenā ieeja 1936. gadā celtajā koncertzālē izveidota caur jauno ieejas apjomu blakus esošajām biļešu kasēm. Apmeklētāju plūsma pa kāpnēm virzās uz pazemes stāvu, kur izvietota garderobe un labierīcības. Koncertzāles abos sānu foajē izvietotas kāpnes savienojumam ar jaunizbūvēto pazemes stāvu. Vasarā iespējams izmantot arī vēsturisko galveno ieeju, saglabāta arī esošā kustība uz atvērto vasaras koncertzāli caur pergolu.
Koncertzāles ārējais veidols un apdare saglabāta un atjaunota, kā arī, mainot fasādes dēļu apšuvumu, veikta ārsienu siltināšana. Tikai sākot rekonstrukcijas darbus, atklājās patiesais ēkas tehniskais stāvoklis - daļā ēkas konstrukciju bija iestrādāti otrreizējie materiāli (koka sijas, spāres no vecām Jūrmalas vasarnīcām), daudzi mezgli tika pārstrādāti autoruzraudzības gaitā, bojātās koka konstrukciju daļas protezējot. Zāles esošajā plānojumā būtiskas izmaiņas nav veiktas, pilnībā saglabātas esošās zāles un visu trīs sānu foajē dimensijas, kā arī restaurēts to interjers. Skatītāju zālē ierīkota jauna transformējama skatītāju daļas grīda, gan saglabājot esošo grīdas slīpumu zāles pamatfunkcijai akustisko koncertu rīkošanai, gan paceļot grīdu horizontālā līmenī un rodot iespēju plašāku publisko pasākumu rīkošanai (zālē atkarībā no sēdvietu izvietojuma tagad ir 306 līdz 460 vietas). Kopā ar Rīgas krēslu fabriku izveidota automātiski sabīdāma krēslu sistēma, kas pa grīdā iebūvētām sliedēm krēslus sabīda tiem paredzētās vietās zem skatuves grīdas.
«Kad krēsli tiek sabīdīti, grīdas platforma paceļas vienā līmenī un transformējas par deju grīdu, ja zālē tiek rīkota balle. Jaunie krēsli dizainēti formās un tonalitātē, kas nav pretrunā ar zāles art deco stilistiku,» stāsta Māra Ābele.
Projekta ietvaros ierīkotas jaunas kāpņu telpas, kas nodrošina savienojumu ar apmeklētāju garderobi un labierīcībām pazemes stāvā. Pagraba vestibils ieguvis arī dienas gaismu, ko nodrošina kāpņu telpu ātriji abās pusēs. Pagrabstāvā izveidotas četras telpu zonas - apmeklētājiem, māksliniekiem, tehniskās telpas, kā arī kafejnīcas virtuves telpas. Autori atceras, ka plānojuma iespējas būtiski ietekmēja esošo priežu novietojums koncertzāles teritorijā, ievērojot nepieciešamo 5 m rādiusu ap katras priedes sakņu sistēmu, kā arī sarkanās līnijas un būvlaide. Priedes projektu ietekmēja arī burtiski, jo pagrabstāva apmeklētāju garderobes siena, sekojot priežu saknēm, izveidota lauztām līnijām un plaknēm.
Jaunie paviljoni
Jaunā piebūve veidota kā reveranss vecajai ēkai. Paviljonu kompozīcijā arhitektiem būtiski bija panākt konteksta sajūtu ar jau esošajām ēkām - 30. gadu koka koncertzāli, tai kontrastējošo arhitekta M. Ģelža 60. gadu vasaras koncertzāles apjomu un 90. gados celtajām biļešu kasēm, izvairoties no jau izmantoto paņēmienu kopēšanas, bet tajā pašā laikā nepārvēršot koncertparka teritoriju par dažādu konstruktīvo paņēmienu un izteiksmes veidu izmēģinājumu laukumu.
Paviljoni novietoti blakus esošajām biļešu kasēm un savienoti ar esošo koncertzāles ēku caur pagrabstāvu. Katram paviljonam ir sava funkcija, viens kalpo kā ieejas vestibils ar galveno ieeju no Turaidas ielas - tur novietota lete biļešu kasierim un sardzes postenim, otrs - kafejnīca-restorāns atrodas teritorijas iekšpusē. Restorāna apjoma bīdāmā stikla siena-durvis rada plašas iespējas palielināt galdiņu skaitu vasarā ārpus ēkas.
Esošais pergolas apjoms atjaunots un paplašināts jaunā, mūsdienīgā formu valodā, vieglo karkasa konstrukciju vizuāli sapludinot ar jauno ieejas paviljonu. Jaunuzbūvētā pergola kopā ar ieejas apjoma slīpo jumta daļu apstādīta ar tradicionālajiem vīteņaugu stādījumiem.
Jaunais apjoms vizuāli sadalīts divās daļās, lai labāk iekļautos esošās vides kontekstā. Paviljonu konstruktīvais risinājums ir vieglu, individuāli sametinātu kolonnu tīkls, uz kura balstās jumta konstrukcijas, bet ārsienas ir daļēji sabīdāma stikla konstrukcijas sistēma ar 3 cm bieziem rāmjiem un kristālcaurspīdīgu stiklu, kas no dienvidu puses noēnots ar ārējām saules žalūzijām. Jaunie apjomi kā priekšplāns nedominē pār teritorijas kompozīcijas centru - vēsturisko koncertzāli.
«Mērķis ir sasniegts - koka templis stāv kā stāvējis, ar jaunbūvi tam neesam ne uzgrūdušies virsū, ne uzsēdušies, un viss, kas bija funkcionāli nepieciešams, ir ielikts pazemē,» stāsta arhitekte. «Tas bija viens no iemesliem, kāpēc biroja piedāvājums uzvarēja konkursā - nebloķēties klāt piemineklim, lielāko daļu no telpām ielikt pazemē, no jauna izveidojot ieejas un kafejnīcas apjomu.»
Restaurācija
Koncertzāles restaurācijas projekts restauratoru Ināras Heinrihsones un Aidas Podziņas vadībā ietvēra vairāku atsevišķu ēkas daļu un telpu - centrālā vestibila, sānu foajē, koncertzāles, fasādes, kā arī aizskatuves telpas - restaurāciju ar norādēm par atsevišķu kultūras vērtību - koncertzāles, interjera dekoratīvās apdares, sienu gleznojumu, griestu lukturu, vitrāžu - saglabāšanu.
Bija saglabājies oriģinālais arhitektu Mellenberga un Birzenieka projekts un darbu tāme. Koncertu nams savulaik uzbūvēts ar lielisku akustiku un piemērots vasaras koncertiem. «Lielākais izaicinājums mums bija skaņa,» atceras Māra Ābele. «Birzenieks uzskatāms par Latvijas akustikas tēvu, turklāt šī kamerzāle ir ne tikai vienīgā saglabājusies koka koncertzāle, bet arī vienīgais Birzenieka akustikas projekts, kas saglabājies, tāpēc divkārt vērtīgs. Pieaicinājām Andri Zabrauski piestrādāt, lai zāles vērtības - maigais koka skanējums - nemainītos. Un tas ir izdevies. Piemēram, kamermūzikas koncertiem pilnīgi bez apskaņošanas ir brīnišķīgs skanējums. Skaņa ir patīkami matēta tieši izmantotā koka dēļ.»
![]()
Koncertzāle ir vieglas koka konstrukcijas vasaras ēka, kas būvēta no lētiem būvmateriāliem, gluži tāpat kā Latvijas laikā būvētas citas koka konstrukcijas ēkas. Arhitektūras detalizācija un tonālie risinājumi izvēlēti, rēķinoties ar Jūrmalas tradicionālajām būvformām, materiāliem un apkārtējās dabas toņu salikumiem, tos ietverot jaunā un modernā arhitektūras interpretācijā atbilstoši art deco un klasiskās arhitektūras izjūtai. Interjeru apdare telpās realizēta ar atšķirīgiem rokrakstiem - zālē un uz skatuves smagāka un konservatīvāka, rietumu foajē gaisīgāka un modernāka.
![]()
Lielākā ēkas detaļu daļa saglabājusies nepārveidota - dzegas, paneļi, monumentālie gleznojumi, kasešu griesti, skatuves sienas, ēkas apšuvums, nesošās konstrukcijas un sienas. Ir arī detaļas, kas laika gaitā tikušas pārveidotas - griestu un sienu krāsojums, logi un durvis, zāles kolonnas, bet citas neatgriezeniski zudušas, piemēram, fasādes metāla detaļas, logu stiklojumi, vitrāžas, tāpēc daļēji trūkstošās rekonstruētas pēc oriģinālajiem rasējumiem. Centrālajā ieejas vestibilā saglabājušies trīs Anša Cīruļa sienas gleznojumi, kuru restaurācijas darbi veikti jau 2001. gadā.
«Vestibils ir savā ziņā art deco kvintesence,» uzskata Māra. «Cīruļa gleznojumi ir pēdējais mākslinieka garadarbs viņa mūžā. Ap tiem izcīnītas lielas kaujas, jo gleznojumi pagājušā gadsimta 60. gados būtiski pārgleznoti ar guašas krāsām (faktiski sabojāti), uzlaboti atbilstoši laikmeta prasībām, un rezultātā centrālajā gleznojumā zudušas būtiskas detaļas un nianses, piemēram, Cīruļa paraksts, ko nav iespējams atjaunot.»
Interjeru koncepcijas
«Zāle veidota tolaik valdošajā totalitārisma stilistikā, tumši sarkana. Iekšā var atrast visdažādāko koku apdari - priedi, osi, ozolu, viss diezgan tumsnējs,» stāsta arhitekte. «Ilgi domājām, kā cilvēkus ievest mākslas telpā, radās doma darīt to tonāli, ejot no gaišā uz tumšo, tādējādi jaunā daļa ir gaiša, kas, telpās dodoties tālāk, paliek tumšāka. Tas ir emocionāls, scenogrāfisks ceļojums, kurā cilvēks tiek tonāli sagatavots tumšajai telpai, kas viņu sagaida. Pirmā telpa ir gandrīz balta, nākamā - vestibils ar garderobi - smilšu krāsas, tālāk seko vēl nedaudz tumšākas telpas, līdz nonāk art deco telpās ar ļoti intensīviem koka paneļiem, olīvzaļiem sānu foajē griestiem un tumši sarkano krāsojumu zālē.»
Tā kā restaurētās zāles interjera stūrakmens ir izteiksmīgs apdares materiāls - vizuāli bagātīgi koka sienu paneļi no radiālas šķiedras saplākšņa -, arī jaunās daļas interjera apdarei izvēlēts līdzvērtīgas sajūtas un virsmas tekstūras materiāls - ar dabīga koka nažfinieri finierēti paneļi.
Interjers veidots, sadalot telpas pa lietotāju grupām, bet materiālu klāsta, apgaismojuma koncepcijas, santehnikas un aksesuāru izvēle veikta atbilstoši katras zonas prasībām. Jaunās ieejas apjoma un kafejnīcas-restorāna veidols maksimāli nodrošina vizuālo saikni ar koncertdārzu, pateicoties stiklotajām konstrukcijām pa visu perimetru - tas lielā mērā nosaka šo telpu interjera risinājumus.
![]()
Abiem apjomiem izveidota paceltā grīdas konstrukcija, kurā paslēpti visi inženiertehnisko sistēmu pievadi - elektrība, gaisa pieplūde caur grīdā iedziļinātiem konvektoriem, gaisa nosūce caur mēbelēs iebūvētām restēm, dzesēšanas iekārtas iebūvētas kāpņu margās. Atbilstoši kopējai interjera koncepcijai abu jauno apjomu iekštelpas veidotas gandrīz baltas. Grīdas segumam izvēlētas lielas pulētas dabīgā akmens plāksnes.
Kāpņu telpas ir galvenais vēsturiskā un jaunā interjera satikšanās punkts, kas savieno jaunās telpas pazemes stāvā ar vēsturiskās ēkas apmeklētāju telpām, tāpēc konceptuāli šī ir tumšākā jaunā interjera tonālā zona.
Restaurētajos foajē, lai nenomāktu oriģinālo, intensīvo interjeru, izvēlēti izteiksmīgi, bet maksimāli caurspīdīgi jaunie elementi - lielajam griestu augstumam atbilstoša izmēra caurspīdīgu plākšņu lustras. Zāles apgaismojumā izmantots oriģinālais gaismas veids - sānu flangos iekārti rekonstruēti gaismekļi, papildus virs dekoratīvās dzegas izvietots lineārs gaismeklis. Lai nodrošinātu pietiekamu izgaismojumu zāles apmeklētājiem starpbrīžos un apkopējām darba režīmam, zālē pie prožektoru stieņiem vienmērīgi pa visu zāles perimetru izvietoti gaismekļi ar starveida gaismas kūli.
Mākslinieku grimētavas izvietotas pagrabstāvā un ar kāpnēm savienotas ar aizskatuvi ēkas vecajā daļā. Piecas grimētavas, katra savā tonalitātē, aprīkotas ne vien ar ērtiem grimēšanās galdiņiem un atpūtas mēbeļu grupu katrā telpā, bet arī sanitārajām telpām mākslinieku komfortam. «Mākslinieku zona parasti netiek dizainēta un pārdomāta,» stāsta Māra Ābele, «te savukārt domāts par niansēm, jo mākslinieki šeit pavada ilgāku laiku. Projekts tika radīts sešu mēnešu laikā, kas ir īss laiks, vēlāk liels uzsvars likts uz autoruzraudzību. Būvniecība veikta trīs gados, darbojoties ziemas mēnešos no septembra līdz maijam, no koncertdarbības brīvajā laikā. Visu laiku intensīvi, arī vasarā, kamēr nenotika būvniecība, reizē ar celtniekiem risināti dažādi jautājumi, jo tik daudz paraugu, kā tika gatavoti šeit, citviet neatceramies gatavojam. Jāpiemin arī, ka šeit bija ļoti atbalstoši, laikmetīgi, moderni, saprotoši, procesu labi organizējoši būvuzraugi, viss bija korekti organizēts, maksimāli iedziļinoties visās lietās.
Ceļš uz mērķi bija garš, jo nauda projekta realizācijai meklēta ilgi, ņemot vērā, ka laikā no konkursa līdz projekta realizācijai valstī bija krīze, taču Jūrmalas dome šo projektu uzskatīja par ārkārtīgi svarīgu kultūras vietu un projekta realizācijas laikā bija ļoti pretimnākoša. Vislielākais gandarījums bija mūziķu atzinības par izcilo skaņas kvalitāti pēc pirmajiem atklāšanas koncertiem.»
Latvijas Architektūra #122 /2015/2016
