Pirms neilga laika atdzimšanu piedzīvojusi Rīgas Sarkanā Krusta slimnīca, kas tagad zināma kā privātās medicīnas sabiedrības ARS slimnīca, konsultatīvais un diagnostikas centrs. Sarkanā krusta slimnīcas ēku komplekss būvēts 20. gs. sākumā un ir Reģionālas nozīmes arhitektūras piemineklis. Slimnīcas galvenā ēka celta 1909.-1912. gadā pēc Frīdriha Šefela projekta, bet atklāta tikai 1919. gadā kā Latvijas Sarkanā Krusta slimnīca ķirurģiskajām operācijām un žēlsirdīgo māsu apmācībai. Kopš 1920. gada slimnīcā notika arī Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes studentu klīniskā apmācība.
Pirms gadsimta kvartāls bija veidojies kā neliela medicīnas sala pilsētas audumā, kura sākums bija Sarkanā Krusta slimnīca (SKS). Vēlāk uzcēla Žēlsirdīgo māsu skolu un Protēžu fabriku, kuras funkcionē joprojām. Padomju gados SKS tika pārdēvēta par Rīgas 4. slimnīcu. 1995. gadā slimnīcu slēdza, un tā daudzus gadus stāvēja tukša, līdz 2000. gadu sākumā to privatizēja medicīnas sabiedrība ARS, kas līdz pat pagājušajam gadam veica atjaunošanas darbus. Tie noritēja vairākās kārtās. Sākumā pirmajā stāvā izveidots biroja «Puna arhitekti» izstrādātais Diagnostikas centrs, bet konsultatīvā centra un slimnīcas izveidi ARS vadība uzticēja «Arhitektu birojam Jaunromāns un Ābele».
![]()
Ēku pārbūve paredzēja izveidot modernu, mūsdienu medicīnas tehnoloģijām un pacientu komfortam atbilstošu ārstniecības iestādi, saglabājot ēkas arhitektoniski vēsturisko identitāti. Ieliekot vecajā čaulā modernu ārstniecības iestādi, apkaimē pēc daudziem gadiem atjaunota vietas identitāte. 2015. gadā ekspluatācijā nodots galvenā korpusa pirmais stāvs ar diagnostikas centru, kurš darbojās arī laikā, kamēr tika izbūvētas nākamās kārtas - otrais, trešais un jumta stāvs. Slimnīca atjaunota ar ilgtspējīgu attieksmi, pārbūvi veicot lēnām, pamatīgi un pa daļām.
![]()
Vispirms izbūvēts galvenais korpuss, restaurēta fasāde ar ieejas portiku un atjaunots lokveida panduss ar slīpumiem no J. Asara ielas, Grīziņkalna apkaimē no jauna iezīmējot vēsturiskā kvartāla enkurobjektu. «Arhitektu biroja Jaunromāns un Ābele» biroja pārziņā ir būvprojekta vadība, arhitektūra, inženiervadība, restaurācija un pilns interjers, ieskaitot individuāli veidotas mēbeles un durvis. Fasādes restaurāciju veica restaurācijas uzņēmums Arhitektoniskās Izpētes Grupa.
Pilnībā pārbūvēts jumta stāvs, izbūvētas jaunas konstrukcijas no vietējā kokmateriāla, izveidots jumts vēsturiskajās formās, nezaudējot niansēto detaļu profilējumus. Īpaši izaicinoši bija izteiksmīgajā formā integrēt vēdināšanu - lai izvairītos no daudzajiem gaisa ieņemšanas un izvadīšanas skursteņiem, izveidota īpaša sistēma, saglabājot jumta formu, kurā gaumīgi iebūvēta gaisa pievades sistēma.
Izaicinājums bija arī izveidot inovatīvu apkures un dzesēšanas silti-auksto griestu sistēmu telpās, kur ilgāk uzturas pacienti un personāls. Tas ir jauns risinājums medicīnas iestādēm Baltijas un Latvijas mērogā - vasarā dzesēšana un ziemā sildīšana nāk no griestu plātnes, kas nodrošina vienmērīgu klimatu telpās. Gaiteņos ir tradicionāla apsildes sistēma ar radiatoriem.
Tā kā vēsturiskajā būvē bija saglabājušās tikai nesošās sienas un stabi, radīts jauns iekštelpu raksturs, meklējot mūsdienu medicīnas tehnoloģiju un inženiersistēmu simbiozi ar cilvēcīgu, skaistu telpu, saglabājot arī nama vēsturisko auru. Interjerā lietoti ilgmūžīgi un pēc iespējas dabīgi un taktili patīkami materiāli. Detaļu formveidē citēti ēkas fasādes arhitektūras elementi - meandrs un kanelūras, krusts. Telpās lietoti 20. gs sākumam raksturīgi paņēmieni - augstas durvju ailas, griestu ieloces un dekoru joslas no sākotnējā krāsojuma. Ēkā atrastas trīs dažādas joslas, kas izmantotas kā citāts interjera elementu dekorācijai, lai radītu laikmetīgajā, medicīnas tehnoloģijām piepildītajā būvē vēsturisku elpu.
![]()
Telpu proporciju līdzsvarošanai svarīgi bija izveidot augstas durvju ailas ar durvīm no īsta ozolkoka dabīgā tonī. Restaurētas vēsturiskās ieejas durvis un kāpņu telpa, izveidoti jauni lifti. Ēkā patlaban ir divas ieejas - viena, galvenā, kas ved uz otrā stāvā poliklīniku, bet otra ir no sāniem uz diagnostikas centru. Pašlaik realizēts tikai viens korpuss, tālākās telpas vēl nav tapušas. Ieejas hallē pie sienas ailas novietota pēc Ilmāra Blumberga metiem veidotā skulptūra Kalpotājs, ko izgatavojis tēlnieks Kārlis Alainis. «Medicīnas iestādē kalpotājs ir zināmā mērā simboliska figūra, jo ārsti kalpo sabiedrībai,» spriež arhitekte Māra Ābele. «Nākotnē skulptūrai paredzēta vieta gaiteņa apsīdā.»
Otrajā stāvā atrodas poliklīnika, kur ir ārstu kabineti un diagnostika, kā arī atsevišķas procedūru telpas, bet trešajā stāvā izvietots stacionārs, divvietīgas un vienvietīgas pacientu palātas un operāciju bloks, kur operāciju zālēs ar logiem nodrošināta dienasgaisma, kas bija īpaši svarīgi personālam. Galveno 3. stāva operāciju bloku norobežo stiklota siena ar balti krāsotām tērauda durvīm, kas arī ir atsauce uz vēsturiskajām metāla durvīm, kādas tradicionāli bija slimnīcās. «Slimnīcas neprojektē tāpat vien, bet atbilstoši noteiktām tehnoloģijām, un ir daudz dažādi iesaistītie speciālisti - ārsti un medicīnas tehnologi,» stāsta arhitekte.
Poliklīnikas hallē izveidota grīda, kas atbilst slimnīcas vēsturiskajai estētikai, - terraco jeb mozaīka ar meandra rakstu, kas ir pilnā masā ieliets betons ar sīkiem akmentiņiem. Šo metodi plaši izmantoja jau pagājušā gadsimta 30. gados. Poliklīnikā ir divas reģistratūras, kas izvietotas abpus galvenajai ieejai. Šeit bija būtiski saglabāt dienasgaismu, tāpēc administratīvajās telpās, kur ir logi, sienas veidotas no stikla, lai gaisma iekļūtu arī pārējā telpā. Plānojumu caurvij virsmērķis -dienasgaisma katrā telpā -, kas faktiski arī realizēts. Otrajā stāvā blakus konsultatīvajiem kabinetiem iekārtotas arī procedūru telpas, kas paredzētas mazajām operācijām un procedūrām ar lokālo anestēziju. Arī te vairākām telpām ir plaši logi.
Daudz domāts par sekundāro ārstniecības personālu - māsām -, lai arī viņām būtu ērti darba apstākļi. Ierīkotas gan atpūtas telpas, gan pārģērbšanās un dušas telpas. Ārstu kabinetos ievērots princips par senas slimnīcas ēkas sajūtu. Uz sienām krāsota raksta josla, pie logiem ir aizkari, kas piešķir telpai intimitāti, bet mēbeles izgatavotas individuāli. Ārstniecības telpās uz grīdas klāts dabīgais linolejs, lai saglabātu gaisotni. Savukārt medicīnisko procedūru telpās kā grīdas materiāls izmantots vinils. Telpās ir daudzveidīgi gaismas risinājumi - no ultramoderniem gaismekļiem līdz slimnīcām tradicionālajām gaismas bumbām, jo medicīnas iestādēs ir augstas prasības gan apgaismojuma spilgtumam, gan tonim. Procedūru telpās apgaismojums izvēlēts vēsāks, bet citās telpās tas ir siltāks, acīm tīkamāks.
Trešajā stāvā atrodas divas operāciju zāles, kurās ieiet caur slūžām, un otrā spārnā izvietotas pacientu palātas. Te atrodas arī māsu postenis ar procedūru telpu, ārsta kabinetu un personāla telpas. Tajās visās racionāli izmantots katrs kvadrātcentimetrs. Kopumā izveidotas astoņas divvietīgas un vienvietīgas palātas, tostarp intensīvās terapijas palāta pacientiem ar intensīvāku kopšanu. Palātas veidotas tā, lai gaisotne būtu ērta un mājīga - katram pacientam pie gultas ir skapis ar ledusskapi un seifu, ir arī savs sanitārais mezgls. Gaisa aprites pievadi un nosūcēji, ugunsdrošības skaļrunis, skābekļa padeves sistēma integrēti aiz dekoratīviem paneļiem jeb portāla, kur ievietots arī lokāls nakts apgaismojums. Katras otrās palātas sanitārais mezgls ir ar lielu logu, pa kuru paveras brīnišķīgs skats uz apkārtni. Palātas aprīkotas ar augsti tehnoloģiskām gultām.
Telpu interjers ir līdzīgs, tomēr neatkārtojas. Mēbeles un sienu paneļi izgatavoti no ozolkoka, kas ir izturīgs materiāls. Lai ideju īstenotu dzīvē, arhitektiem vairākkārt nācās pārliecināt skeptiķus, un tagad par projekta risinājumiem ieinteresējusies Eiropas pētījuma Wood for Health komanda, kuras mērķis ir atjaunot kokmateriāla pielietojumu medicīnas aprūpes iestādēs. Divām palātām pievienotā vērtība ir speciāli virs verandas uzbūvēta jumta terase, kuru pacienti var izmantot. Slimnīcā iekārtota arī īpaša palāta VIP pacientiem. Tā izvietota atsevišķā nodaļas atzarā un aprīkota ar telpu pavadošajam personālam. Šeit pat mēbelēm ir cits raksturs - ar atsauci uz Art deco, kas ieskanas arī ēkā kopumā.
![]()
ARS īpašnieks Māris Andersons ir vispārzināms laikmetīgās mākslas kolekcionārs, līdz ar to publiskajās telpās un palātās ir daudz mūsdienu gleznotāju darbu. Gaiteņos uz sienām redzami slavenu filozofu darbu citāti, bet palātās - atsauces uz slimnīcas vēsturi, ēkām un apkārtni. Savukārt kāpņu telpas aklajos logos integrētas stikla mākslinieka Arta Nīmaņa veidotās askētiskās vitrāžas. Slimnīcā pat gaiteņi nav tehnokrātiski, bet apveltīti ar zināmu poēziju, ko piešķir gan brīvstāvošās mēbeles, gan gleznas pie sienām. Pasūtītājs ļoti iedziļinājās projekta norisēs. Jau projektēšanas posmā visos procesos klātesošs bija būvuzraugs Māris Tidriķis. No pasūtītāja puses darbojās arī medicīnas tehnologs Uģis Žilde un palīdzēja formulēt, kas nepieciešams operāciju zālēs, ārstu un procedūru kabinetos.
«Vecā slimnīcā ievietot tehnoloģijas un izveidot patīkamu gaisotni izdodas ar vēsturiskām proporcijām, neaizmirstot, ka apmeklētājs, pirmkārt, ir cilvēks, ko priecē vienkāršs skaistums,» uzskata Māra Ābele. «Tas, ka vēsturiskajā ēkā atdzimusi slimnīca, ir nenovērtējami no ilgtspējas un lietu pēctecības viedokļa. Šajā cēlajā namā pat sienas palīdz sajust, kā ārstniecības pieredze un zināšanas par jauno iet roku rokā ar veselības atgūšanu un skatu nākotnē. Tā tas ir arī arhitektūrā - bez pagājušā zināšanām un nākotnes redzējuma neiztikt. Esmu pārliecināta, ka pilsētas audumā ir labi, ka šeit atgriezusies ārstējošā funkcija, nevis, piemēram, izveidota viesnīca. Turklāt slimnīca paredzēta visiem, nevis tikai maksātspējīgiem pacientiem, jo te pieejami arī valsts apmaksāti pakalpojumi.»
Nākamajās kārtās plānots būvēt jaunus korpusus aiz centrālās ielas ēkas, jo šobrīd gatava tikai trešdaļa slimnīcas. Nākotnes laikmetīgajās ēkās atradīsies operāciju zāles ar intensīvo terapiju, diennakts uzņemšana, publiskā zona 2. stāvā ar apzaļumotām terasēm, bet vecajos korpusos - lielākā daļa palātu. Attīstības plāns ir grandiozs.
Latvijas Architektūra #1(176)/2025
